Apvienoto Nāciju Organizācijas izmeklētāju komisijas pārstāvji Dienvidkorejā intervējuši 30 ziemeļkorejiešu bēgļus - saņemtas kārtējās liecības par zvērībām Ziemeļkorejas soda nometnēs, raksta «Daily Mail».
Ziemeļkorejas soda nometnes: mātēm likts slīcināt savus bērnus (136)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kāds gados jauns vīrietis liecināja, kā ieslodzījuma nometnē Nr.14 ticis sakropļots tikai par to, ka sabojājis darba instrumentu - no rokām nejauši izlaidis šujmašīnu, kura nokrita pa kāpnēm un kļuva nelietojama. «Par ko gan tu domāji? Vai tu vēlies mirt,» darba nometnes rūpnīcas menedžera teikto atstāsta bēglis, kurš «pārkāpuma» izdarīšanas brīdī bija 22 gadus vecs.
«Pat ja tu mirsi, šujmašīnu tas neatgriezīs. Problēma ir tava roka,» esot paziņojis menedžeris. Pēc tam piesteigušies cietuma sargi, - vīrietis stingri turēts, kamēr viņam ar lielu nazi nogriezts labās rokas vidējais pirksts zem otrās locītavas. Vīrietis stāsta, ka pārsteidzošā kārtā juties atvieglots un pat pateicīgs:
«Es domāju, ka pie delnas locītavas tiks nogriezta visa mana plauksta. Es jutos pateicīgs.»
Intervēto Ziemeļkorejas bēgļu vidū ir dažādi cilvēki. Pazīstamākais ir Shin Dong-hyuk, populārās grāmatas «Bēgšana no Nometnes Nr.14» autors.
Komisijas pārstāvji norāda, ka, lai gan liela daļa liecību ir šausminošas, viņu uzdevums ir tās publiskot, ļaujot atmaskot režīma pastrādāto noziegumu apmēru.
Tiek lēsts, ka Ziemeļkorejas darba kolonijās ieslodzīti simtiem tūkstoši politisko ieslodzīto. Daudzas ieslodzīto ģimenes tur turētas pat trīs paaudzēs. Nereti viņu vienīgā vaina ir kāda viena ģimenes locekļa noziegšanās pret valdošo režīmu.
Nogalina bērnus, kas dzimuši «bez atļaujas»
Shin Dong-hyuk pats piedzimis darba nometnē 1982. gadā. Viņa ģimene tur bija ieslodzīta, jo divi viņa tēvoči 1960. gados mēģināja no valsts aizbēgt. Viņa vecāki bija ieslodzītie nometnē Nr.14 - abu laulību bija noorganizējusi nometnes vadība. Shin Dong-hyuk stāsta, ka, ja kāds bērns nometnē dzimtu bez vadības atļaujas, tas tiktu nogalināts līdz ar vecākiem par to, ka viņiem bijis «seksuāls kontakts bez attiecīgas atļaujas».
Kāds cits bēglis Jee Heon-a liecināja, kā kāda sieviete piespiesta ūdens bļodā noslīcināt savu bērnu. «Māte sargam lūdzās viņu pasaudzēt, taču viņš turpināja viņu sist.
Galu galā māte, rokām trīcot, bērniņu ielika ūdens bļodā ar sejiņu uz leju.
Bērns tika noslīcināts. Viņa mirstīgās atliekas no bļodas izņēma viņa vecmāmiņa, kura bija neatļautās dzemdības pieņēmusi,» viņš stāstīja.
Shin Dong-hyuk norāda, ka viņa pirmās bērnības atmiņas ir no publiskas nāvessoda izpildes darba nometnē. Kopš tā laika viņš līdzīgus skatus nometnē redzējis «divas vai trīs reizes gadā». Liela daļa publisko nāvessodu tikuši izpildīti cilvēkiem, kuri no nometnes centušies izbēgt.
Nežēlīgi nāvessodi
Bijušais ieslodzītais Kang Chol-Hwan grāmatā «Phenjanas akvāriji» atminas tipisku nāvessoda izpildi nometnē Nr.15, - lai apslāpētu ieslodzītā kliedzienus un kavētu viņu izkliegt pret režīmu vērstus saukļus, viņa mute tika piebāzta ar akmeņiem. Vīrietis bijis sasiets ar virvi trīs vietās - ap acīm, ap krūtīm un ap vidukli. Pēc sargu komandas «mērķēt uz dzimtenes nodevēju», viņš ticis nošauts. Viena lode trāpījusi galvā, izraisot tūlītēju nāvi, savukārt turpmākās ķermenī, panākot tā iegāšanos turpat iepriekš izraktajā kapā. «Tas atviegloja apbedīšanu,» notikušo atminas grāmatas autors.
Kang Chol-Hwan norāda, ka reiz nometnē lauksaimniecības vajadzībām buldozers sagatavoja papildus laukus, atklājot masu kapavietas. «Buldozera kausā kopā ar zemi jaucās cilvēku mirstīgo atlieku daļas. Rokas, kājas vēlās buldozera priekšā... Es biju pārbiedēts. Viens mans draugs no šī skata izvēmās,» viņš atminas. Pēc tam sargi Kangam likuši saraustītās ķermeņa daļas iemest grāvī. «Šis skats mani patlaban šausmina vēl vairāk, nekā toreiz,» viņš piebilst.
Ēd visu, kas kustās
Daudzi atzīsts, ka daļai ieslodzīto nāve ir labākais ceļš prom no nometnes šausmām, un pašnāvības neesot reta parādība. Lai gan nometnēs cietumnieki tiek izmantoti ražošanā un lauksaimniecībā, pašiem viņiem pārtikas nepietiek. Tāpēc neesot nekas neparasts, ka cietumnieki cenšas pārtikt, no kā var - žurkām, vardēm, čūskām un dažādiem insektiem. Shin Dong-hyuk atminas, ka žurkas bijušas zelta vērtē - tās varēja izmantot pelagras slimniekiem, kuriem proteīnu un B grupas vitamīnu trūkuma dēļ draudēja droša nāve.
Žurkas apēstas līdz pēdējam kumosiņam - vispirms tikusi novilkta āda, izkožot visas gaļas paliekas no kažoka iekšpuses, tad apēsts žurkas ķermenis, kaulus ieskaitot,
netikušas smādētas arī grauzēja kājas.
Ēstas tikušas arī salamandras, taču tās bija jāēd vēl dzīvām esot.
«Salamandru var apēst, satverot tās asti un cenšoties vienā piegājienā norīt, pirms tās izdalījies šķidrums no nelāgi garšojošiem dziedzeriem,» stāsta Shin Dong-hyuk.
Nometnē mītošie bērni labprāt ēduši arī zemestārpus. Ēsts būtībā esot viss, kas kustās.
Nāve par dažu kukurūzas vālīšu zādzību
Ja kādu ieslodzīto pieķēra ēdiena zādzībā, sods bija bargs. Piemēram, Nometnē Nr.14 skolotāja sešus gadus vecas meitenītes kabatās atrada piecas kukurūzas vālītes. Par to meitene nostādīta klases priekšā uz ceļiem un sista ar nūju pa galvu. Bērns visu acu priekšā ticis piekauts tik nežēlīgi, ka vēlāk tajā dienā miris.
Bijušie ieslodzītie atminas, ka nometnes sargi nereti bijuši īpaši nežēlīgi cilvēki, kuri dažādos miesas sodus pat izbaudījuši - ieslodzītie bieži sisti tieši pa seju un rokām. Par pārkāpumiem vai vienkārši sargu iegribu dēļ ieslodzītajiem likts stundām ilgi uz ceļiem nekustīgi stāvēt uz betona grīdas. Cilvēki nereti ievietoti arī īpašās «soda kastēs», kur vienatnē un, nespējot lāga kustēties, dažkārt bija jāpavada pat 15 dienas.
Nepazīst cilvēciskas emocijas - nodod miesīgu māti un brāli
Baidoties no soda un nepazīstot īsti ģimeniskas saites, viens pret otru vērsušies pat vienas ģimenes locekļi. Shin Dong-hyuk atzīst, ka savulaik bijis tas, kas sargiem pastāstījis par mātes un brāļa plāniem bēgt no nometnes. Toreiz viņš bijis aizvainots, ka māte brālim iedevusi rīsus, bet viņam ne. Viņš arī apzinājies, ka pēc mātes un brāļa bēgšanas sodu saņems viņš, un, visticamāk, tiks nošauts. Shin Dong-hyuk bija spiests nolūkoties, kā pēc viņa nodevības mātei un brālim izpilda nāvessodu. Viņš skaidro, ka toreiz viņam licies, ka tuvinieki patiešām pelnījuši savu nāvi.
Shin Dong-hyuk no Nometnes Nr.14 izbēga 2004. gadā, un veiksmīgi pameta valsti, maskējies par karavīru.