Kādam šie skati atgādinās kaut ko šausmu filmā redzētu, bet patiesībā Sidnejas «Leļļu slimnīca» ir vieta, kas no satrūdēšanas izgāztuvē izglābusi miljoniem spēļmantu. Šeit strādājošie ir profesionāli leļļu, rotaļu lācīšu, šūpuļzirdziņu un citu iemīļotu rotaļlietu restauratori.
Leļļu slimnīca Sidnejā darbojas jau kopš 1913. gada. Un vārds slimnīca nosaukumā tiekot lietots ne velti - restauratori stāsta, ka vajadzības gadījuma dara ārstiem ļoti tipiskus darbus, piemēram, «transplantē» leļļu roku un kāju pirkstus un pat galvas, lai atgrieztu šīm savu laiku nokalpojušajām mantām to kādreizējo izskatu.
Viņu klienti ir sentimentāli ļaudis, kuri, piemēram, saglabājuši līdz mūsdienām savā bērnībā iemīļotas rotaļlietas, un vēlas, lai tās nebūtu skāris laika zobs. Esot arī tādi, kas uzskata, ka labas rotaļlietas ir vērtība, ko nodot no paaudzes paaudzē, pie tam tad nav jāpiepērk pilna māja ar mūsdienu rotaļlietu veikalos piedāvātajām precēm, kas esot bezpersoniskas.
«Mēs esam viens no pēdējiem uzņēmumiem pasaulē, kas leļļu atjaunošanas jomā dara visus iespējamos darbus - mūsdienās šādu darbu darīt prot vairs tikai retais,» stāsta 67 gadus vecais Geofs Čapmans, kurš sakās esam «Leļļu slimnīcas» «galvenais ķirurgs».
Rotaļlietu restauratoru darbnīca ir viņa ģimenes bizness, ko savulaik pirms vairāk nekā 100 gadiem aizsāka viņa tēvs. Kopš tā laika «Leļļu slimnīcā» restaurēti vairāk nekā trīs miljoni leļļu, rotaļu lāču, šūpuļkrēslu, rotaļlietu ar riteņiem, kas savulaik piederējuši bērniem Austrālijā un Jaunzēlandē.
«Mums restaurēšanai ir atvesti pat klauni cilvēka augumā, četrus metrus gari krokodili - plīša, nevis īsti,» Čapmans joko.
Visbiežāk restauratora rokas esot nepieciešamas leļļu matiem un dažādu rotaļlietu acīm.
Klienti bieži aiziet ar asarām acīs
Viens no jaukākajiem brīžiem šajā darbā esot, kad klients, atnācis pēc restaurētās mantas, no darbnīcas aiziet ar asarām acīs - no prieka, jo redz, ka savulaik tik ļoti mīļotajai spēļlietai ir atgriezts agrākais spožums. Emocijas šādos brīžos sitot augstu vilni - atceroties bērnību, daudzi nespējot valdīt asaras.
Restauratori varot palīdzēt ne tikai pret laika zobu, bet arī salabot mantas, kas cietušas kāda bērna dusmu uzliesmojumā, suņa uzbrukumā vai no apzinātas ļaunprātības, piemēram, kad brālis kāda kašķa dēļ saplēsis māsas iemīļoto lelli.
«Daudzi no mūsu instrumentiem ir gluži kā ķirurgiem, kuri operē cilvēkus,» stāsta Kerijs Stuarts, kurš restauratoru darbnīcā nostrādājis jau 25 gadus.
Un gluži kā īstā slimnīcā, arī šeit katrs no darbiniekiem ir speciālists savā jomā. Piemēram, vīrs vārdā Geils Greindžers specializējas leļļu kāju, pēdu un pirkstu labošanas darbos.
Visgrūtākais darbs restauratoriem esot ar celuloīda lellēm, jo to materiāls ir ļoti plāns. Šāda tipa lelles gatavotas no viena no pirmajiem sintētiskās plastmasas veidiem.
«Vismazāk man patīk darbs ar acīm. Tas ir ļoti grūts darbs, sabalansēt toņus un formas tā, kā nākas. Tas prasa laiku. Dažkārt man nākas visu pārtaisīt trīs reizes, līdz esmu priecīgs par rezultātu,» stāsta Kerijs Stuarts.
Ziedu laiki II Pasaules kara laikā, kad pie jaunām lellēm tik nevarēja
Rūpnīcas zelta laiku bijuši II Pasaules ara laikā, kad importa ierobežojumi nozīmējuši to, ka vietējie bērni par jaunām lellēm pat sapņot nevarēja, un daudzi vecāki labošanai nesa vecās rotaļlietas.
«Mans tēvs stāstījis, ka ziedu laikos darbnīcā sešās restaurēšanas zālēs bija nodarbināti pat 70 darbinieki,» stāsta «Leļļu slimnīcas» īpašnieks Čapmans.
Patlaban «Leļļu slimnīcā» nodarbināti 12 darbinieki. Mēneša laikā tiekot restaurēti aptuveni divi simti rotaļlietu.
«Es teiktu, ka apmēram 80% mūsu pakalpojumu domāti «lielajiem bērniem,»» stāsta Čapmans. Vairums klientu esot cilvēki pusmūžā vai sievietes gados. Šie ļaudis atjaunojot rotaļlietas, lai tās tālāk nodotu mazbērniem, vai arī gremdētos atmiņās par pašu bērnību.
«Kad viņi bija mazi bērni, iespējams, viņiem bija tikai šī viena lelle, un viņi nedabūja jaunu rotaļlietu katru reizi, kad gāja uz veikalu, kā tas bieži notiek mūsdienās.
Tāpēc arī ar šīm mantām viņiem saistās tik daudz emociju,» viņš saka.
Viens no biežākajiem restauratoru uzdevumiem esot arī leļļu «matu pārstādīšana». «Tā vien liekas, ka daudzi bērni savulaik iejutušies friziera arodā, domājot, ka mati lellēm ataug,» nosmejas Čapmans.
