22. marta terorakts pie parlamenta ēkas Londonā, kuru sarīkoja 52 gadus vecais Anglijas dienvidaustrumu grāfistē Kentā dzimušais Halids Masuds, iespējams, iezīmē jaunu terorisma tendenci, kas atšķiras no jau pieredzētajiem teroristu uzbrukumu «modeļiem» rietumvalstīs. Pēc 2001. gada 11. septembra teroraktiem ASV pasaule atrodas pretterorisma uzraudzības stāvoklī un vērīgi seko internetā radikalizētiem vientuļniekiem, tāpēc solo uzbrukums stingri apsargātam valdības objektam nav tipisks.
Parasti teroristi neizmanto sarežģītus ieročus, kas varētu nodot viņu identitāti. Tā vietā viņi lieto viegli pieejamus, relatīvi prastus ieročus, kā naži, šaujamieroči un automašīnas, lai uzbruktu «viegliem» mērķiem – naktsklubiem, Ziemassvētku tirdziņiem un Bastīlijas dienu svinošiem ļaužu pūļiem.
Piemēram, pēc 2015. gada 13. novembra slaktiņiem Parīzē «The Washington Post» rakstīja: «Nebija nekādu pazīmju par nodomu uzbrukt varas struktūrām. Viņi nemēģināja uzspridzināt karakuģi, vēstniecību, militārās barakas. Viņi neuzbruka valdības ēkām vai policijas iecirkņiem. Slepkavas dzinās pēc cilvēkiem, kuri izklaidējas – ietur maltīti ārpus mājas piektdienas vakarā, bauda koncertu vai stadionā vēro futbola spēli starp Franciju un Vāciju.»
Uzbrukumā pie Vestminsteras pils izmantotie ieroči bija vienkārši – mašīna un nazis, taču mērķis bija viens no grūtāk pieejamajiem valstī, raksta ASV medija «The Atlantic» ārzemju ziņu žurnālists Uri Frīdmans.
Vardarbības akta upuru skaits bija nesalīdzināmi mazāks nekā Parīzē, taču tas paralizēja valsts pārvaldes aparāta darbu. Likumdevējiem nācās evakuēt un slēgt Vestminsteras pili, premjerministrei Mejai nācās steigšus pamest notikuma vietu sudrabkrāsas «Jaguar» automobilī, bet pie valdības nama uz ietves gulēja miruši un ievainoti cilvēki.
Otrs fenomens, kas novērojams pēdējā laika teroristiskajos uzbrukumos, ir «vientuļie vilki», proti, uzbrucēji, kuri darbojas vieni paši vai nelielās grupās bez kādām specifiskām instrukcijām vai formālas piesaistes kādai organizācijai, bet ar politisku motivāciju.
«Bloomberg» raksta, ka «vientuļo vilku» uzbrukumi gan ir salīdzinoši reti – 1,8% no visiem teroruzbrukumiem ASV un 14 citās industrializētajās valstīs laika posmā no 1968. līdz 2010. gadam. Tomēr ASV un Eiropas Savienības amatpersonas apgalvo, ka neatkarīgo džihādistu uzbrukumu risks aug.
Sociologi un kriminologi apgalvo, ka «vientuļajiem vilkiem» ir gan personīgs, gan politisks aizvainojums. Daudzos gadījumos viņiem ir garīgās nestabilitātes pazīmes, kas var palīdzēt izskaidrot viņu «pavilkšanos» uz ekstrēmismu un nespēju funkcionēt lielākā grupā.
Kādā Amerikas Psiholoģijas asociācijas pētījumā atklāts, ka «vientuļajiem vilkiem» ir par 13,5 reižu lielāka garīgo slimību iespēja nekā teroristiem, kuri darbojas kādas organizācijas ietvaros. Savukārt fakts, ka šie solo uzbrucēji nepieder nevienai organizācijai, kurā var «iefiltrēties» un novērot, padara viņus grūtāk apkarojamus. Turklāt «vientuļo vilku» uzbrukumi iedvesmo citus «vientuļos vilkus» šādus uzbrukumus atkārtot pēc līdzīga scenārija.
Terorisma pētnieks Bendžamins Kouls savā grāmatā «Terorisma mainīgā seja» («The Changing Face of Terrorism») raksta, ka «terorisma galvenā raksturīgā pazīme ir fakts, ka teroristiskie grupējumi nemitīgi ieviesīs jauninājumus, lai satriektu specifisku mērķu aizsardzību.» Šādi mērķi ir, piemēram, valdības ēkas, jo
teroristu nolūks ir «iedragāt valsts pamatus» un «demonstrēt valsts nespēju aizsargāt tās līderus un stratēģiskās būves».
Savukārt Brūss Hofmans, terorisma eksperts no Džordžtaunas Universitātes ASV, savā darbā «Terorisma iekšpusē» («Inside Terrorism») norādījis: «Kamēr spēcīgākā īru radikāļu grupējuma - Pagaidu īru republikāņu armijas – uzbrukumi britu līderiem Mārgaretai Tečerei un Džonam Meidžoram astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados tehniski izgāzās, viņi atjaunoja mediju uzmanību terorismam, tā cēloņiem un tā iespaidīgajai spējai «līdz kaulu smadzenēm» satricināt britu valdību pat paaugstinātas drošības apstākļos.»
Toreiz kāds Ziemeļīrijas policists esot izteicies, ka
«terorisms allaž ir vienu soli priekšā».
Teroristiskie grupējumi un to motivācijas kopš tā laika ir mainījušies, taču tas, ka «terorisms allaž ir vienu soli priekšā», ir viens no iemesliem, kāpēc to vēl aizvien ir tik grūti novērst un apkarot.
