Tusks: kāpēc mēs esam zaudējuši ticību vienotai Eiropai?

«Es piedzimu tieši pirms 60 gadiem, tā ka esmu tikpat vecs kā Eiropas Kopiena. Tieši šā iemesla dēļ, lūdzu, ļaujiet šodien savā runā būt nedaudz personīgākam. Kā jūs zināt, tad reizēm dzimšanas vietai ir lielāka nozīme nekā dzimšanas datumam. Manā gadījumā tā ir Gdaņska, kuru ilgstoši gadu simtiem būvējuši poļi un vācieši, dāņi un ebreji, skoti un franči. 1945. gadā, arīdzan martā, ar dažu dienu starpību Hitlers un Staļins manu dzimto pilsētu iznīcināja. To nodedzināja līdz pamatiem.

Es biju astoņus gadus vecs, kad Eiropas Kopiena ar Apvienošanās līgumu dibināja apvienotu padomi un komisiju. Ceļš, pa kuru toreiz katru dienu gāju uz skolu, aizvien veda cauri nodegušās pilsētas drupām. Man Otrais pasaules karš nebija abstrakcija.

1980. gadā, gadu pēc pirmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām, manā Gdaņskā dzima vienotības kustība «Solidarność». Tobrīd es biju tur, Gdaņskas kuģubūvētavā kopā ar strādniekiem, kopā ar Lehu Valensu, kuram pietika drosmes skaļi izteikt patiesību par mūsu sapņiem komunistiskā režīma sejā.

Tie bija vienkārši sapņi – par cilvēka cieņu, par brīvību un demokrātiju. Tolaik mēs visi lūkojāmies uz Rietumiem, pretī brīvai un vienotai Eiropai, instinktīvi jūtot, ka šī ir tā nākotne, par kuru sapņojam. Un, lai arī pret mums tika sūtīti tanki un karavīri, mūsu sapņi turpināja dzīvot.

Kad 1987. gadā stājās spēkā Vienotais Eiropas akts, mēs Polijā gatavojāmies fināla cīņai. «Solidarność» uzvarēja, un drīz pēc tam krita arī Berlīnes mūris – mums pavērās ceļš uz Eiropu. Un pēc 20 gadiem, kad biju Polijas premjerministrs, es atvēru modernāko stadionu Eiropā. Protams, savā dzimtajā pilsētā Gdaņskā. Mana valsts tobrīd Eiropas Savienības sastāvā bija jau astoņus gadus.

Es atsaucu atmiņā šo īso pastaigu pa vēstures ceļu tikai tāpēc, ka vēlos, lai visi zina par miljoniem cilvēku vienotību toreiz un arī šodienas miljoniem, kuri piedalās demonstrācijās mūsu galvaspilsētās – Romā, Varšavā, pat Londonā.

Eiropas Savienība nav tukši saukļi, tās nav procedūras, tie nav noteikumi. Mūsu Savienība ir brīvības, cieņas, demokrātijas un neatkarības garants. Tie vairs nav mūsu sapņi, bet gan mūsu ikdienas realitāte.

Vairāk nekā pusi no savas dzīves esmu dzīvojis aiz Dzelzs priekškara, kur par šīm vērtībām bija aizliegts pat sapņot. Jā, toreiz tā nudien bija divu ātrumu Eiropa. Un tas ir iemesls, kāpēc šodien man ir tiesības skaļi atkārtot šo vienkāršo patiesību, ka nekam mūsu dzīvē nav mūžīga garanta. Ka brīvas pasaules uzbūvēšana prasa laiku, milzīgas pūles un upurus. Tieši tāpēc to ir izdevies sasniegt vien dažām vietām uz Zemes. Un tomēr mēs to izdarījām. Iznīcināt šādu pasauli ir ļoti viegli. Nepieciešams vien mirklis. Kā tas notika ar manu Gdaņsku.

Šodien Romā mēs atjaunojam unikālo brīvo nāciju aliansi, kuru pirms 60 gadiem aizsāka mūsu lieliskie priekšgājēji. Tolaik viņi neapsprieda vairākus ātrumus, neizstrādāja izejas plānus, bet par spīti visiem traģiskajiem vēstures apstākļiem visu savu ticību veltīja Eiropas vienotībai. Viņiem piemita Kolumba drosme peldēt neatklātos ūdeņos, lai atklātu Jauno pasauli.

Tāpēc sakiet man – kāpēc mums šodien būtu jāzaudē uzticība vienotībai? Vai tas ir tikai tāpēc, ka tā ir kļuvusi par mūsu realitāti? Vai tāpēc, ka esam nogarlaikojušies vai noguruši no tās?

Eiropa kā politiska struktūra vai nu būs vienota, vai arī nepastāvēs vispār. Tikai vienota Eiropa attiecībās ar pārējo pasauli var būt neatkarīga Eiropa. Un tikai neatkarīga Eiropa garantē neatkarību tās nācijām un brīvību tās pilsoņiem. Eiropas vienotība nav birokrātisks modelis. Tas ir kopīgu vērtību un demokrātijas standartu kopums. Šodien vairs nepietiek pieprasīt vienotību un protestēt pret dažādiem ātrumiem. Daudz svarīgāks ir mūsu respekts pret kopīgiem noteikumiem – cilvēktiesībām un civilajām brīvībām, vārda brīvību, pulcēšanās brīvību, savstarpēju konkurenci, uzraudzību, mijiedarbību un tiesiskumu. Tas ir mūsu vienotības patiesais pamats.

Savienībai pēc Romas vairāk nekā iepriekš vajadzētu būt vienos un tajos pašos principos balstītai Savienībai; ārējas neatkarības Savienībai, politiskas vienotības Savienībai. Pierādiet, ka esat Eiropas līderi, ka jums rūp šis diženais mantojums, kuru pirms 60 gadiem saņēmām no Eiropas veidošanas varoņiem. Paldies!»