Karš nešķiro un iesaista visus – vīriešus, sievietes, bērnus un vecus cilvēkus. Tiesa, kara ieročus tomēr parasti savās rokās ņem vīrieši, taču ir arī izņēmumi. Kareives no Sieviešu aizsardzības vienībām («Women's Protection Units»), kur apvienojušās kurdu, citu Sīrijas etnisko grupu pārstāves un Rietumu brīvprātīgās, Sīrijā cīnās pret teroristisko grupējumu «Islāma valsts».
Kaujas laukā sievietes un vīrieši sadarbojas. Tiesa, ik pa laikam varot dzirdēt vīriešus jokojam, ka sievietes snaiperes nav tik labas «Islāma valsts» kaujinieku iznīcinātājas kā vīrieši. Tas sievietes parasti ļoti aizskar, jo viņas ļoti lepojas ar savām kaujas prasmēm, raksta AFP korespondents un fotogrāfs Delils Suleimans.
Nav viena konkrēta iemesla, kāpēc viņas izlēmušas ķerties pie ieročiem. Daudzas šādu lēmumu pieņēmušas pēc tam, kad džihādistu dēļ zaudējušas savas mājas un tuviniekus.
Pret jezīdu sievietēm «Islāma valsts» izturas īpaši nežēlīgi – izvaro un nogalina, tāpēc ir sievietes, kuras atklāj, ka devušās karā, lai atgūtu savu godu un atriebtos.
Savukārt citas vēlas iestāties pret patriarhālajiem likumiem, kādi valda viņu sabiedrībās. Katrai iemesli ir savi.
Kad šis karš beigsies, viegli nebūs nevienam, taču Suleimans uzskata, ka īpaši smagi būs tām sievietēm, kuras bijušas karalaukā. «Kara atmiņas neapšaubāmi ir sāpīgas – brīži, kurus pavadīji kopā ar saviem biedriem karā, kas paņēmis tik daudz dzīvību. Karā, kurā viņas redzējušas tik daudz sāpju,» raksta žurnālists.
«Taču es neesmu drošs, ka lielākā daļa sieviešu-kareivju tā vienkārši spēs atgriezties savā iepriekšējā dzīvē. Es esmu saticis dažas, kuras vairs nekaro. Viņas nespēj palikt mājās un dzīvot «normālu» dzīvi. Viņas saka, ka ilgojas pēc militārās dzīves, pēc brīvības, kāda viņām bija no sabiedrības un tradīcijām. Frontē viņas esot bijušas brīvākas, pašas sava likteņa pavēlnieces.
Dažas pēc ieroču nolikšanas atsakās precēties. Viņas vēlas palikt pašas savas dzīves noteicējas.»
