Kubiešu fermeris Paskāls Ferels saka, ka viņa mīļākā cīņu gaiļa meistarība bija nenovērtējama, tāpēc tad, kad tas slimības dēļ nomira, viņš no sarkanmelnā gaiļa izveidoja izbāzeni un novietoja uz kamīna blakus televizoram.
Aizliegtā bauda: asiņainais Kubas gaiļu cīņu bizness
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
«Viņš cīnījās sešas reizes un bija neuzvarams,» atminas 64 gadus vecais Ferels, kuram Kubas Sjego de Avilas provincē pieder 60 putni.
Lai arī daudzās pasaules daļās gaiļu cīņas ir aizliegtas, Kubā un Karību jūras reģionā tās kļūst arvien populārākas, raksta «Reuters». Pagājušogad Sjego de Avilā tika atvērta pirmā oficiālā gaiļu cīņu arēna ar 1000 vietām – lielākā visā Kubā –, pamatīgi satraucot dzīvnieku tiesību aizstāvjus, kuri uzskata to par soli atpakaļ.
Gaiļu cīņas ir asiņains sports, jo cīņu laikā gaiļu piešiem mēdz piestiprināt metāla piešus.
Pēc 1959. gada revolūcijas Kuba gaiļu cīņas apspieda kā daļu no azartspēļu aizlieguma, atceras Ferels. Gadu gaitā šī nostāja ir kļuvusi pielaidīgāka. Tiek atvērtas oficiālas arēnas, savukārt pagrīdes arēnas tiek tolerētas, kamēr vien nenotiek rupji pārkāpumi un jandāliņi.
«Cilvēki saka – ja valdībai ir atļauts rīkot gaiļu cīņas, kāpēc mēs nevaram?» saka Nora Garsija Pereza, Kubas dzīvnieku labklājības asociācijas «Aniplant» vadītāja.
Entuziasti strīdas, ka gaiļu cīņas ir gadsimtiem veca tradīcija. Savukārt kritiķi saka, ka tā ir nežēlība, un to popularitātē vaino citu izklaides iespēju trūkumu un sliktu izglītību par dzīvnieku labklājību.
Sjego de Avilā cīņas ik nedēļu notiek jaunā slepenā arēnā. Dažas no tām ir ieslēptas marabu putnu krūmos vai cukurniedru laukos, dubļos, bez jebkādām norādēm.
Cilvēki gaiļus uz cīņu vietām transportē pavadās vai vienkārši iespiestus padusē, braucot zirgu pajūgā, ar velosipēdu vai krāsainām amerikāņu automašīnām.
Arēnas ir celtas no koka un palmu zariem līdzīgi kā tirgus plači. Skaļruņos skan mūzika, improvizētās bodītēs pārdod ceptu cūkgaļu un rumu, bet pie galdiņiem spēlē kauliņu un kāršu spēles.
«Jūs redzēsiet, cik tas ir jautri,» saka 32 gadus vecā Jadelīna Rodrigesa, regulāra gaiļu cīņu apmeklētāja kopā ar savu vīru.
Azartspēles Kubā ir aizliegtas, taču derības uz naudu notiek lielākajā daļā arēnu. Entuziastiem galvā var redzēt cepures ar uzrakstu «Gaiļi atnesa man naudu, sievietes to atņēma».
Sjego de Avilas oficiālajā arēnā ārzemniekiem par sēdvietu pirmajā rindā jāmaksā līdz pat 60 dolāriem. Pagrīdes arēnās cenas svārstās no 2 līdz 8 dolāriem. Jebkurā gadījumā cena ir «sālīta», jo vidējā mēnešalga Kubā ir 25 dolāri.
«Mēs varam nopelnīt aptuveni 600 dolāru dienā no ieejas maksas un sēdvietu pārdošanas,» saka Reinols, kurš rīko cīņas nelegālā arēnā. Šo summu viņš sadala ar partneri, un vēl aizvien tā ir lielāka, nekā viņš nopelna, ikdienā strādājot par miesnieku.
Kuba arīdzan nodarbojas ar cīņas gaiļu eksportu. Labākos gaiļus iespējams pārdot pat par 1000 dolāriem.