Francijas vēlētāju izvēle pēc pirmās kārtas ir skaidra – proeiropeiskais reformators Emanuels Makrons 7. maijā turpinās cīņu par prezidenta amatu ar galēji labējo protekcionisti Marinu Lepēnu. Neatkarīgais centrists Makrons pēc 97% balsu saskaitīšanas ir priekšā Lepēnai – viņš saņēma 23,9% balsu, bet Lepēna - 21,4%.
Makrona uzvara ir vieglākais uzdevums; grūtākais sekos pēc tam
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Viņa kandidatūras izvirzīšanās priekšgalā ir atvieglojums visiem, kuri bažījās, ka pie varas var nākt kāds no pret Eiropas Savienību noskaņotajiem kandidātiem, taču lēš, ka Makrona uzvaras iespējas ir lielākas nekā viņa spējas un prasmes solītās pārmaiņas ieviest dzīvē, raksta «Reuters».
Makrona veiksmes stāsts ir acīmredzams un nav jāpārspīlē. Vien gadu pēc jaunas politiskās kustības «En Marche!» izveides 39 gadus vecais entuziasts ir izbeidzis sešus gadu desmitus ilgo divu galveno Francijas politisko partiju dominanci, kuru kandidāti uzreiz deva viņam savu apstiprinājumu. Un tai pašā laikā viņš ir konvencionālāka izvēle par galēji labējo Lepēnu vai izteikti kreiso Melanšonu, atbalsts kuriem pēdējās nedēļās pieauga.
Tai pašā laikā prezidenta amata iegūšana bijušajam Rotšilda baņķierim varētu būt vieglākā «uzdevuma» daļa. Francijas vēlētāji varētu būt vairāk entuziastiski balsot par reformatoru, nekā ar sajūsmas saucieniem sveikt pārmaiņas, kuras viņš vēlas ieviest. Makrona politika, par kuru viņš iestājās vēl ekonomikas ministra amatā prezidenta Fransuā Olanda sociālistiskajā valdībā, tika apspiesta arodbiedrību opozīcijas un demonstrāciju rezultātā. Viņš saskārās ar pretestību pat valdošās partijas iekšienē.
Makrona kustībai trūkst partejiskās mašinērijas, kas būs svarīga, lai uzvarētu Francijas parlamenta vēlēšanās jūnijā. Viņš, visticamāk, būs atkarīgs no vienas no vadošajām politiskajām partijām, lai spētu īstenot savu politiku, kas, piemēram, ietver sabiedriskā sektora darbinieku skaita samazināšanu, pakāpenisku uzņēmuma ienākuma nodokļa samazināšanu no 33% uz 25%, finansējuma palielināšanu aizsardzībai un policijai, kā arī algu pacelšanu skolotājiem.
Francijas sociālistiskās partijas reformistu spārns varētu viņa plānus atbalstīt, kā arī centriski labējie «Les Republicains» šādām pārmaiņām varētu būt pretimnākošāki, taču nevienai no partijām nebūs tik daudz motivācijas tērēt politisko kapitālu, lai ieviestu dažus vēlētājus jau nokaitinājušas reformas, kuras radījis neatkarīgs prezidents. Īstais izaicinājums Makronam sāksies pēc divām nedēļām, ja viņš kļūs par prezidentu.
«The Guardian» raksta, ka Makrons ir labākā cerība «dziļās grūtībās nonākušai, bet lieliskai» valstij. Tai ir daudzas problēmas, sākot ar bezdarbu, sociālo nevienlīdzību un terorismu, beidzot ar valdošās elites spēcīgo pārākuma sajūtu. Makrons nāk no šīs elites, taču daudzējādā ziņā vēl nav «testēts», viņam neuzticas kreisie, kā arī vēlētāju atzinība jāiegūst no nulles. Pirmajā kārtā viņam paveicās gan ar kreiso, gan ar labējo atbalstu, tādējādi savam vecā režīma centriskajam izaicinājumam gūstot lielu politisko iedrošinājumu, ja ne pat «pārdrošinājumu».
Viņa ievēlēšana maijā šobrīd ir vienīgais veids, kā Francijā radīt iespēju progresīvām, liberālām un eiropeiskām reformām. Francijas vēlētāji pagātnei ir pateikuši drosmīgu «nē». Nu viņiem revolūcija būs jāpabeidz.