1986. gada 26. aprīļa plkst.1.23 naktī pēc neveiksmīgiem eksperimentiem eksplodē Černobiļas atomelektrostacijas ceturtais reaktors, izraisot pasaulē lielāko civilo kodolkatastrofu. Šodien kopš šiem notikumiem aprit 31 gads. Mēģinot novērst avārijas sekas un apslēpt notikušo, padomju amatpersonas toreiz uz avārijas vietu nosūtīja aptuveni 600 000 nepietiekami aizsargātu glābšanas dienestu un tiesībsargājošo institūciju darbinieku un karavīru, no kuriem daudzi pēc spēcīgā apstarojuma nodzīvoja vairs tikai dažas nedēļas, mirstot mokošā nāvē. Radioaktīvais piesārņojums ar nokrišņiem izplatījās pār lielām teritorijām Eiropā, īpaši skarot pašu Ukrainu, kā arī Baltkrieviju un tuvējos Krievijas rajonus. Pēc Pasaules Veselības organizācijas aprēķiniem, katastrofas rezultātā priekšlaikus miruši 170 000 cilvēku.
Latviete Rita par Černobiļu: «Vienreiz dzirdēsi un nekad vairs neaizmirsīsi»
Tiesa, neskatoties uz radiāciju, kas teritorijā aizvien ir paaugstināta, šī vieta piesaista tūristus no visas pasaules. Aprīļa sākumā tur pabija arīdzan latviete Rita Šteina, kura ar TVNET dalījās savos iespaidos par piedzīvoto.
Ceļojumā viņa devās kopā ar vēl trim draugiem ar savu privāto automašīnu. Ceļš līdz Kijevai aizņēma apmēram 20 stundas, no kurām septiņas stundas tika pavadītas uz robežām. Vienas dienas ekskursija bija pieteikta jau iepriekš, taču, ja būtu zinājuši par apskatāmā daudzumu, tad noteiktu būtu ņēmuši divu vai pat trīs dienu ilgu apskati.
Vaicāta par motivāciju, kāpēc tieši Černobiļa, Rita atklāj: «Laiku pa laikam internetā klīstošās bildes ar pamestām mājām, katastrofas gadadienām veltītās «Discovery» filmas, tuvāki un tālāki paziņas un radinieki, kuri klātienē tur bijuši avārijas likvidēšanas laikā, paša vārda «Černobiļa» neatvairāmā maģija (nu, ir tajā vārdā kaut kas – vienreiz dzirdēsi un nekad jau vairs neaizmirsīsi) – tas viss jau gadiem bija kurinājis interesi par šo vietu.»
«Galu galā – arī «Google» karte taisnā līnijā uzrāda nieka 900 km, jo atliek vien šķērsot Baltkrieviju, un tur jau viņa ir – pie pašas Baltkrievijas-Ukrainas robežas. Sēdies mašīnā un brauc!» saka Rita.
Nokārtojuši Baltkrievijas vīzas, draugi Kijevā uzmeklē šķietami uzticamu gidu kompāniju, kura veic visus vizītes saskaņošanas pasākumus ar zonas administrāciju. Saņēmuši apstiprinājumu par ekskursijas datumu un stingrus norādījumus par dokumentiem, ģērbšanos un citām ekskursijas procesijām, latvieši sāk savu ceļu uz leģendām apvīto Černobiļu.
Par Černobiļu iepriekš ir dzirdēts daudz, tomēr realitāte latviešus pārsteidz nesagatavotus.
Pirmais pārsteigums – visas ceļa norādes ved uz «Чорнобиль», nevis «Чeрнобиль», kā ierasts dzirdēt. «Gadu desmitiem locīts krievu mēlē, nosaukums ir ieguvis krievisku skanējumu, lai gan pašu vēstījumu tas neizmaina – gan krievu, gan ukraiņu nosaukumā dominē sakne «melns» – «чорний» (ukraiņu val.) un «черный» (krievu val.),» stāsta Rita.
Otrais pārsteigums ir bijis lielais tūristu skaits. «Angliski runājoši indivīdi lielajos autobusos ik dienu autobusiem tiek gāzti iekšā un ārā no slēgtās teritorijas – zonas administrācijai un vietējām tūrisma kompānijām tas ir kļuvis par labu biznesu, jo oficiāla tūrista vizīte aiz draudīgajiem šlagbaumiem maksā nopietnu naudu un gribētāju acīmredzami netrūkst.»
Šajā brīdī latvieši apzinājušies savu priekšrocību attiecībā pret angliski runājošajiem tūristiem, jo krievu valodā pieteiktajā ekskursijā piedalījušies vien viņi četri. «Mums bija pašiem savs gids, jautrs šoferītis, kurš katrā brīvā brīdī šķīla saulespuķu sēkliņas, un ērts busiņš, ar kuru ātri tikām garām visiem autobusiem, tāpēc teritorijā nonācām pirmie,» priecājas latviete.
Rita atminas, ka pamestās teritorijas spokainuma ietekmi izjutuši uz savas ādas «pēc pilnas programmas»:
«Runājām čukstus, pārvietojāmies zagšus un izjutām patiesu bijību pret kaut ko nezināmu. Pārņēma sajūta, ka visas šīs pamestās mājas, bērnudārzi, skolas, rotaļu laukumi, ielas, rūpnīcas, tehnika – viss tas ir kā baiss šausmu filmas notīs ieturēts piemineklis cilvēku uzpūtībai un pārvērtētajām prāta spējām.»
Černobiļas atomelektrostacija atrodas 18 km attālumā no paša Černobiļas ciemata, 16 km no Ukrainas un Baltkrievijas robežas un 110 km no Kijevas. Stacijas celtniecība sākās 70. gadu beigās un 1983. gadā tā sastāvēja no 4 reaktoriem ar 1 gigavatu elektroenerģijas jaudu katram. Tika būvēti vēl divi reaktori, taču avārijas dēļ tie tā arī netika pabeigti. Pripete bija Černobiļas AES tuvākā pilsēta – tajā trīs kilometru attālumā no reaktoriem dzīvoja apmēram 45 tūkstoši iedzīvotāju.
«Kāpēc staciju nosauca Černobiļas nevis Pripetes vārdā? Stāsta, ka maskēšanās nolūkā, kā arī tāpēc, ka staciju sāka būvēt līdz ar Pripetes pilsētu (tajā dzīvoja galvenokārt stacijas darbinieki un viņu ģimenes),» atklāj Rita.
«Tieši Pripete ir visskaļākā pagātnes katastrofas lieciniece – tukšas daudzdzīvokļu mājas, kurās caurvējos spokaini trokšņo liftu šahtas, kokiem caurauguši soliņi, uz kuriem pat katastrofas dienā sēdēja mammas un pieskatīja bērnus, kuri saulainajā sestdienā rotaļājās vietējās smilšu kastēs, kā arī stadiona laukumi un ielas, kas pārvēršas par mežu.»
Vaicāta, vai nebija baiļu par radiācijas ietekmi, Rita atklāj, ka te nu jāsaka paldies pieredzējušajam gidam, kurš, pirmkārt, lika visiem nēsāt cimdus, stingri piekodināja par vietām, kur noteikti nevajadzētu atrasties, un priekšmetiem, kuriem aizliegts pieskarties. «Dienas laikā, apmeklējot tostarp arī augsta radioaktīva piesārņojuma objektus (piemēram, tehniku, ar kuru tika organizēti glābšanas darbi, vietējo slimnīcu utt.), mūsu individuālais skaitītājs kopumā saskaitīja radiācijas daudzumu, kas pielīdzināms nelielam pirksta rentgena daudzumam.»
Černobiļu neaizmirsīs un pieminēs vēl paaudžu paaudzēs.
«Prātā palicis kaut kur dzirdētais – tas bija laiks, kad visi gatavojās kodolkaram, bet izrādījās, ka nebija gatavi kodolkatastrofai miera laikos,» rezumē Rita.