Abu Džafars no Beirūtas savulaik strādāja par apsargu bārā, taču tad satika grupējumu, kas nodarbojas ar orgānu tirdzniecību. Nu viņa darbs ir atrast gana izmisušus cilvēkus, kuri būtu gatavi pārdot savus orgānus. Bēgļu plūsmas palielināšanās no Sīrijas uz Libānu ir radījusi labvēlīgu augsni šim biznesam.
«Jā, es izmantoju cilvēkus,» Abu atklāj sarunā ar BBC. Viņš gan norāda, ka daudzi Sīrijā gluži vienkārši būtu nomiruši un orgānu pārdošana ir nieks salīdzinājumā ar to, ko viņiem jau nācies piedzīvot. «Es viņus izmantoju, bet viņi gūst labumu.»
Viņa «darba vieta» ir maza kafejnīca vienā no Dienvidbeirūtas pārpildītajiem rajoniem. Šajā vietā pēdējo trīs gadu laikā viņš ir noorganizējis aptuveni 30 Sīrijas bēgļu orgānu pārdošanu.
«Parasti viņi vaicā pēc nierēm, taču es varu atrast un nodrošināt arī citus orgānus,» saka Abu. «Reiz man vaicāja pēc acs, un es atradu klientu, kurš bija gatavs pārdot savu aci.»
Šaurās ieliņas ap Abu «biroju» ir pilnas ar bēgļiem. Aptuveni viens no četriem Libānas iedzīvotājiem mūsdienās ir atbēdzis no Sīrijas. Lielākā daļa no viņiem Libānā nevar likumīgi strādāt.
Izmisušākie ir palestīnieši, kuri jau Sīrijā bija bēgļi, tāpēc Libānā nespēj likumīgi reģistrēties kā patvēruma meklētāji. Viņi dzīvo pārpildītās nometnēs, kur saņem minimālu palīdzību.
«Tie, kuri nav reģistrējušies kā bēgļi, cīnās par izdzīvošanu,» saka Abu. «Ko viņi var darīt? Viņi ir izmisumā, un viņiem nav citu iespēju izdzīvot, kā vien pārdot savus orgānus.»
Daži ubago uz ielām – pārsvarā bērni. Mazi zēni tīra kurpes, lavierē starp automašīnām satiksmes sastrēgumos, cenšoties pārdot košļājamās gumijas vai salvetes, vai arī nokļūst ekspluatatīvās darba attiecībās. Citi pievēršas prostitūcijai. Taču orgānu pārdošana ir ātrākais naudas iegūšanas veids.
Reizēm ārsti operē īrētās mājās, kas ir pārveidotas par īslaicīgām klīnikām. Pirms operācijas klientiem tiek veiktas asins analīzes, bet nekas vairāk.
«Kad operācija ir galā, es atvedu viņus atpakaļ,» atklāj Abu. «Pēc operācijas es viņus uzraugu aptuveni nedēļu, līdz tiek izņemtas šuves. Pēc tam mūs vairs neuztrauc, kas ar viņiem notiek. Mani tiešām neuztrauc, vai klients nomirst. Es saņēmu, ko gribēju. Tā nav mana problēma, kas notiek pēc tam, ja vien klients saņem savu naudu.»
Abu nesens klients bija 17 gadus vecs zēns, kurš pameta Sīriju pēc tam, kad tika nogalināti viņa tēvs un brāļi. Libānā viņš trīs gadus bija bez darba, līdz ausīm parādos, cenšoties atbalstīt savu māti un piecas māsas. Abu par viņa labo nieri piekrita samaksāt astoņus tūkstošus dolāru.
Viņš apgalvo, ka nezina, kas ar orgāniem notiek pēc tam, kad tos izņem, taču viņš domā, ka tie tiek eksportēti.
Tuvajos Austrumos ir transplantēšanas orgānu deficīts, jo kultūras un reliģisku apsvērumu dēļ orgānu ziedošana ir problēma. Lielākoties ģimenes dod priekšroku tūlītējai apbedīšanai.
