Cik ilgs laiks nepieciešams, lai neatliekamās medicīniskās palīdzības automašīna varētu nokļūt frontes līnijas ciematos? Kādu palīdzību neatliekamās medicīniskās palīdzības punktos var saņemt un kāpēc militārie mediķi ārstē civiliedzīvotājus? Uz šiem jautājumiem atbildes centās rast Ukrainas neatkarīgās mediju platformas «Hromadske» žurnālisti.
Gaļina Vidrodžeņņas un Roti ciematos par feldšeri strādā jau astoņus gadus. Šobrīd viņai ir aptuveni 200 pacientu. Kad ārstēties dodas viņa pati, iedzīvotāji medicīnisko aprūpi saņem 10 km attālajā Miroņivskā. Tiesa, ar sabiedrisko transportu tur nokļūt nav iespējams, tāpēc cilvēkiem jāmaksā par taksi. Lielākoties gan pie ārsta jādodas vecākiem cilvēkiem, kuri pārtiek no pensijas, tāpēc šādus braucienus atļauties nevar.
«Mums nav medicīniskā aprīkojuma, tikai tonometrs un glikometrs. Mēs neesam saņēmuši aprīkojumu jau deviņus gadus,» saka Gaļina, izrādot pirmās palīdzības punktu, kur viņa pieņem savus pacientus.
Palīdzības punktā ir tumšs un auksts, lai gan ļoti tīrs. Nav ne centrālās apkures, ne karstā udens. Ciemata padome iegādājās elektrisko sildītāju, kuru Gaļina katru dienu nes uz mājām, lai neviens to nenozagtu.
«Mums ir jāstrādā šādos apstākļos. Es gribētu, lai viss būtu labāk. Es gribētu, lai mums vismaz ir pretgripas medikamenti. Taču no kurienes mēs tos dabūsim?» žēlojas Gaļina.
Ja kādam Vidrodžeņņā vai Roti nepieciešama pirmā palīdzība, viņi zvana uz Bahmutu. No turienes tā var atbraukt ne mazāk kā stundas laikā, jo ceļus ir sabojājis militārais ekipējums. Reizēm ātrā palīdzība ierodas par vēlu.
Tā ir tipiska frontes līnijas ciematu situācija. Kaimiņos esošajā Luhanskas reģionā trīs frontes līnijas apgabaliem ir problēmas ar pieeju medicīnas pakalpojumiem. Trūkst ārstu, jo daudzi no viņiem bija spiesti pamest savas dzīvesvietas karadarbības dēļ.
Ar problēmām, kuras valsts nespēj atrisināt, galā tikt palīdz starptautiskas organizācijas, kuras nodrošina slimnīcas ar medikamentiem un aprīkojumu.
Jana ir no Horļivkas. Kopš kara sākuma viņa strādā Slovjanskas Sarkanajā Krustā. «Mēs palīdzam ambulancēm ārstēt piecas hroniskas slimības. Mēs nodrošinām ģimenes ārstus ar nepieciešamajiem medikamentiem,» viņa atklāj.
Šīs piecas slimības ir hipertensija (paaugstināts asinsspiediens), diabēts, astma, hroniskas plaušu saslimšanas un sirds-asinsvadu slimības.
«Kara apstākļos uzmanība parasti ir koncentrēta uz militāro medicīnu, ārstējot ievainotos. Viss pārējais paliek otrajā plānā. Taču ir neskaitāmas hroniskas slimības, kas ietekmē lielu procentu populācijas. Šiem cilvēkiem nepieciešami medikamenti, kurus viņi nespēj atļauties,» saka Jana.
Šobrīd aptuveni 300 000 cilvēku frontes līnijas zonā saņem Starptautiskā Sarkanā Krusta programmas palīdzību. Ārsti par šo atbalstu ir ļoti pateicīgi, jo valsts to nodrošināt nespēj.
«Šogad mēs prasījām 113 000 dolāru medikamentiem, reaģentiem un citām nepieciešamajām precēm. Taču mēs no valsts budžeta saņēmām tikai 34 000 dolāru,» saka Genādijs Guržijs, Svitlodarskas slimnīcas galvenais ārsts.
Svilodarskas slimnīca 2014.-2015. gadā smagi cieta bombardēšanas uzlidojumos, taču ārsti izpostītajās ēkās turpināja strādāt. Slimnīca sniedz pakalpojumus ne tikai pilsētniekiem, bet arī apkārt esošajiem ciematiem līdz pat Luhanskas reģiona robežai. Daļu no slimnīcas, kuru nu izmanto armija, izremontēja par valsts līdzekļiem. Starptautiskās organizācijas palīdz atjaunot pārējo slimnīcu. Operāciju zāles jau ir izremontētas, un drīz tur varēs atsākt operēt. «Ja starptautiskās organizācijas mums nepalīdzētu, mums nebūtu cerību,» atklāj galvenais ārsts.
Veselības aprūpes sistēmas reforma, kurai jāpadara medicīnisko aprūpi efektīvu un pieejamu, tiek plaši apspriesta Kijevā, bet cilvēki frontes līnijā turpina dzīvot no dienas uz dienu, cerot, ka ātrās palīdzības vienības spēs līdz viņiem tikt un sniegt nepieciešamo palīdzību.
