Par Krievijas centieniem ietekmēt gan vietējo, gan arīdzan ārvalstu informācijas telpu dzirdēts ne reizi vien. Bijušais Krievijas valsts kontrolēto mediju darbinieks Iļja Kizirovs, kurš nu ir «Radio Free Europe/Radio Liberty» žurnālists, mediju platformā «Coda Story» atklāj Kremļa propagandas mašinērijas aizkulises, proti, kā žurnālisti tiek padarīti par propagandistiem.
«Dmitrijs Kiseļovs ienāca mūsu redakcijā elegantā uzvalkā, ar uzvarošu smaidu. Pirms trim dienām, 2013. gada 9. decembrī Putins parakstījis dekrētu par dramatisku Krievijas mediju reorganizāciju. Kiseļovs, kurš Rietumos ieguvis palamu «vadošais propagandists», kļūs par manu priekšnieku RIA Novosti,» raksta Kizirovs.
Gadiem ilgi RIA Novosti bija viena no neparastākajām Krievijas mediju organizācijām. Valsts vadīta aģentūra ar lielisku reputāciju sabalansētā un godīgā ziņošanā. Putina dekrēts paredzēja, ka RIA Novosti kļūs par daļu no jaunas organizācijas - «Rossiya Segodnya». Angļu valodas versijas «Russia Today» mērķis bija izplatīt Krievijas oficiālo viedokli Rietumos, savukārt «Rossiya Segodnya» koncentrētos uz vietējo auditoriju. Kiseļovs bija iecelts par tās izpilddirektoru.
Stāvot redakcijas vidū, Kiseļovs atklāja savu nākotnes vīziju: «Mūs atbalsta prezidenta administrācija un valdība. Jūs zināt, ka mūsu valstī pastāv runas brīvība, taču objektīvas žurnālistikas periods ir beidzies. Objektivitāte ir mīts, ko mums ir piedāvājuši, kas ir bijis uzspiests. Man pašam nācās šos principus ievērot, taču esmu izgājis cauri iekšējās attīstības procesam.»
Kizirovs pameta RIA Novosti aptuveni pēc mēneša, pēc tam vairākas nedēļas pavadot jauna darba meklējumos. Rezultātā vienīgais darba piedāvājums nāca no Maskavas valdības vietējā TV kanāla. «Intervijas laikā es skaidri paziņoju, ka nevēlos reportēt jebkādus politiskus jautājumus, un mani redaktori šo vēlmi respektēja. Taču es mānīju sevi, domājot, ka varēšu izvairīties no ieraušanas propagandas mašīnā,» raksta Kizirovs.
Reizi nedēļā, parasti piektdienās, visi galvenie valsts kontrolēto mediju platformu redaktori satikās Kremlī uz «redakcionālu sapulci». Parasti to vadīja Putina preses sekretārs Dmitrijs Peskovs. Dažas stundas vēlāk redakcijā notika īsta redakcijas sapulce, kuras laikā, balstoties uz Kremļa sapulci, pārsprieda reportāžas – kādus problēmjautājumus apspriest un kādus viesus aicināt.
«Es centos izvairīties no šīm sapulcēm. Zināju, ka tā ir tukša laika šķiešana. Teicu, ka esmu pārāk aizņemts ar darbu pie reportāžas, vai arī slēpos pie alus kausa netālajā bārā. Taču vienmēr izvairīties nebija iespējams. Atceros kādu tikšanos, kas notika īsi pēc tam, kad Krievija 2014. gadā anektēja Krimu. Mums teica, ka nav laika meklēt patiesību. Mūsu valsts ir atgriezusies Aukstā kara ērā, sacīja viens no mūsu galvenajiem redaktoriem.»
Kizirovs fokusējās uz maksimāli no politikas distancētiem materiāliem: «Es gatavoju stāstus par to, kā Maskava būvēs jaunu metro līniju, slikto ceļu stāvokli vai pilsētas ārkārtējiem satiksmes sastrēgumiem. Šajā līmenī cenzūras nebija. Reizēm pat šķita, ka nodarbojos ar žurnālistiku. Stāsts, ko uztaisīja par noziedzīgu nekustamo īpašumu shēmu, palīdzēja ģimenei atgūt dzīvokli.»
Taču Kizirovam mieru nedeva doma, ka viņš regulāri redzams tajā pašā TV ekrānā, kur gozējas arīdzan cilvēki, kurus nebūt nevar nosaukt par žurnālistiem. Pārsvarā par savu darbu viņš izjuta kaunu, tāpēc ar draudzeni, vecākiem vai draugiem viņš darbu nepārsprieda.
Pie redakcijas galvenās telpas sienas bija piestiprināta papīra lapa ar uzrakstu: «Krima – nevis aneksija, bet atkalapvienošana.»
Šādu terminoloģiju bija jāizmanto ziņu izlaidumu vadītājiem un reportieriem, runājot par attiecīgo tēmu. Darbiniekiem mācīja jaunu leksiku – «junta» (Ukrainas valdība), «miesnieki» (Ukrainas armija), «piektā kolonna» (Krievijas opozīcija).
«Nevienu no šiem vārdiem privātās sarunās mēs neizmantojām, tomēr strādāšana tur lika justies kā haizivju rezervuārā. Pēc darba mēs socializēties nemēdzām. Patiesībā arī darbā mēs pārāk daudz nesarunājāmies. Taču man bija labas attiecības ar kolēģiem no citiem TV kanāliem. Tāpat kā es, arī viņi savu nodarbošanos distancēja no savas identitātes. Mēs izmantojām senu padomju terminu «iekšējā imigrācija», lai aprakstītu prāta stāvokli,» raksta Kizirovs.
Viens no šādiem tā dēvētajiem «imigrantiem» bija Andrejs. Viņš sevi raksturoja kā mērenu liberāli. Krievijā tas nozīmē kādu, kuram nepatīk valdības darbības, tāpēc cenšas tām pretoties, tomēr uzskata, ka kopumā politiskā sistēma ir kārtībā.
Andrejs ar Kizirovu mēdza satikties, līdz viņš devās ziņot par karu Rietumukrainā. Tas bija konflikta pašā karstumā, un Andrejam bija jāuzturas kopā ar Krievijas separātistiem. Pēc atgriešanās Kizirovs pamanīja, ka viss ir mainījies. Nu viņa valoda bija pilna ar Krievijas valsts televīzijas jauno žargonu.
«Es centos ar viņu strīdēties. Es gribēju, lai viņš atzīst otru pusi, taču Andrejs bija pārdomājis. Viņš man teica, ka, pirmkārt, centies veidot «objektīvas» ziņas, taču tad sapratis, ka Ukrainā nav patiesības. Viena puse tevi bombardē, bet otra – aizstāv. Dienu no dienas tu kļūsti arvien dusmīgāks, tāpēc tev ir jāizvēlas puse,» atklāj Kizirovs, piebilstot, ka viņa argumentiem nav bijis nekāda efekta.
Šajā periodā daudzu profesionālās un personīgās pasaules atdalījās, un ne vienmēr iemesls bija karš Ukrainā.
2014. gadā Maskavas varasiestādes izlēma atrisināt pilsētas briesmīgās satiksmes problēmas. Pārmaiņas ietvēra jaunu stāvvietu nodokli. Maskavieši-autovadītāji bija saniknoti, taču Kizirovam un viņa kolēģiem tas bija jāatspoguļo pozitīvā gaisotnē.
«Mūsu ēkai nebija savas autostāvvietas, tāpēc visiem darbiniekiem nu bija jāmaksā par savas automašīnas novietošanu uz ielas. Mana kolēģe Anna, kurai bija jāveido sižets par šo tēmu, par visām varītēm centās noslēpt savu privāto automašīnu no satiksmes inspektoriem. Reizēm viņa noņēma numura zīmi, lai nesaņemtu soda kvīti. Taču TV ekrānā viņa meta kažoku uz otru pusi. Viņa ievēroja mēra nostāju, apgalvoja, ka pārmaiņas ir uz labu, un nekad nekad neintervēja ar jaunajiem regulējumiem neapmierinātus cilvēkus. Patiesībā bija grūti atrast «īstus cilvēkus», kuri reformu atbalstītu. Rezultātā valsts uzņēmumiem tika deleģēts sagādāt mums pāris darbiniekus, kuri izliktos par vietējiem iedzīvotājiem,» atklāj Kizirovs.
Viņš lēš, ka lielākā daļa, aptuveni 60% žurnālistu vēlējās darbu pamest. 25% bija vienalga, bet pārējie vienkārši ticēja, ka rīkojas pareizi.
«Es darbu pametu pēc aptuveni septiņiem mēnešiem. Taču kas es esmu, lai tiesātu palicējus? Daži no šiem cilvēkiem kanālam pievienojās 2000. gadu sākumā, kad drīkstēja izteikties un rīkot saturīgas debates. Lēnām gadu gaitā kompromisi pārņēma viņu dzīvi. 2010. gadu sākumā šiem redaktoriem un reportieriem bija bērni un hipotekārie kredīti, tāpēc aiziešana nebija variants. Kremļa dezinformācijas kampaņa balstījās uz šādiem žurnālistiem. Nevis uz cilvēkiem, kuri vēlējās mainīt pasaules kārtību, bet uz cilvēkiem, kuri cerēja, ka draugi un radinieki neredz viņus TV ekrānā,» atminas Kizirovs.
Viņa bijušais kolēģis Aleksejs ir tipisks piemērs. Vīrieši abi sāka savas darba gaitas kā reportieri, bieži vien atspoguļojot preses konferences un pasākumus. Taču Aleksejs pa karjeras kāpnēm kāpa straujāk, kļūstot par departamenta vadītāju.
Abi nesen piektdienas vakarā izgājuši iedzert kādā skaļā bārā Maskavas centrā. Malkojot viskiju, Aleksejs sūdzējies par smago darba nedēļu, kurai lielākoties pie vainas bija intervija ar Krievijas sporta ministru. Tas allaž prasa daudz laika un pūļu – radīt programmu, kuru ir vērts skatīties, bet tai pašā laikā netiek skarti sarežģīti jautājumi.
Alekseja karjera Krievijas valsts televīzijā izvērtusies veiksmīga, taču viņam ir izejas plāns. Nesen savu sievu un divas meitas viņš pārcēlis uz Vjetnamu, kur viņas mīt nelielā mājā pie pludmales. Tuvākā gada vai divu laikā Aleksejs cer viņām pievienoties, atvērt mazu viesnīcu un aizmirst visu, ar ko šobrīd nodarbojas.
Visi reportieru vārdi rakstā ir mainīti.
