90 gadus vecais Ahmeds un 75 gadus vecā Kadija satikās savu tēvu dēļ, kuri bija labākie draugi. Pāris apprecējās, kad Kadija bija vien 11 gadus veca, un kopš tā brīža nav šķīrušies.
Spītējot karam, kas atņēma visu: 65 gadi laulībā un astoņi bērni
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
«Es mīlu tevi no šejienes līdz tam ciematam,» saka Ahmeds videointervijā, ar acīm rādot tālumā aiz kameras. «Tikai līdz tam ciematam?» smejoties vaicā Kadija. «Līdz tam tālākajam ciematam!» atbild vīrs.
Kadija stāsta, ka precēšanās brīdī nav sapratusi, ko nozīmē laulība, turklāt abi viens otru nemaz neesot pazinuši. Par spīti šim faktam kopdzīves laikā uzplaukusi dziļa un abpusēja mīlestība.
Ahmeds atklāj, ka viņu ģimenes dzīve bijusi mīlestības pilna, nekad neesot strīdējušies vai kāvušies. Viņu savienībā piedzimuši astoņi bērni.
Pēc Sīrijas pilsoņkara sākšanās Ahmeds un Kadija bija spiesti pamest savu māju un doties uz bēgļu nometni. Bumbu uzlidojumi likuši justies, it kā būtu pienācis pasaules gals.
Tiesa, arī šobrīd dzīve nav viegla. Nometnes iemītniekiem nepietiek pārtikas un dzeramā ūdens. Daudzi izmisumā bijuši spiesti pārdot savus orgānus vai pat bērnus.
«Vakardien kāds vīrietis centās pārdot savu dēlu par 100 dolāriem. Kad viņam vaicāja, kāpēc tā dara, viņš atbildēja: lai nopirktu maizi savai ģimenei,» neizpratnē stāsta Ahmeds.
«Skumjas, nabadzība un apspiestība mūsu sirdis ir padarījušas tukšas,» atklāj vecais vīrs. «Vēlos, kaut mēs būtu nomiruši, pirms šis viss ar mums notika... Bija laiks, kad mūsu astoņi bērni varēja mums palīdzēt, kad bijām slimi. Nu mums vairs nav neviena,» cīnoties ar asarām, piebilst Kadija.
«Nāve ir Dieva rokās. Neviens nezina, vai mēs atgriezīsimies mājās, vai arī nomirsim šeit. Dienu un nakti es domāju par savu kapu. Es nedomāju, ka jebkad vēl ieraudzīsim savas mājas. Jā, es vienmēr domāju par nāvi. Ko es jums varu pateikt? Ceru, ka visi varēs atgriezties mājās un dzīvot normālu dzīvi... Es ceru, ka mani bērni varēs atgriezties mājās. Vai es vēl kādreiz redzēšu savus bērnus?,» retoriski vaicā 75 gadus vecā sieviete.
Pagaidām vienīgā saikne ar bērniem ir telefonsarunas. Kadija stāsta:
«Mūsu bērni manās acīs ir vislabākie. Labāki par visiem pasaulē. Pat tagad – es mīlu viņus vairāk nekā sevi. Mans vīrs tik smagi strādāja, lai par mums gādātu. Mēs vienmēr cits citu esam atbalstījuši. Nekad nav bijis iemesla dusmoties.»
«Musulmaņu gods ir izzudis. Tas ir miris. Visiem ir vienalga. Mums ir palicis tikai Dievs,» intervijas beigās skumji nosaka Ahmeds.
Sīrijas pilsoņkarš ilgst nu jau septīto gadu. Tas piespiedis 11 miljonus cilvēku pamest savas mājas, bet nogalinājis vismaz 400 000, liecina ANO informācija.