Bijušajā padomju militārajā slimnīcā laiks ir apstājies uz vietas, kopš Krievijas karaspēks 1991. gadā pameta Ungāriju.
Spokaina pastaiga pa pamestu padomju militāro slimnīcu Budapeštā
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Šajā slimnīcā tika ārstēti Afganistānā ievainotie karavīri, raksta «Reuters». Nu 70 000 kvadrātmetru plašais komplekss ir pamests – tā sienas plaisā, grīda iebrūk un logi ir izsisti.
Krievu pēdas manāmas it visur. Vienā no dzīvokļiem, kur dzīvoja ārsti un karavīri ar savām ģimenēm, atrodams Krievijas laikraksta «Komsomolskaya Pravda» numurs. Tas ir 1988. gada 20. novembra izdevums, un tā pirmajā lapā lasāma ziņa par Mihaila Gorbačova vizīti Indijā.
Kādā citā istabā uz grīdas mētājas slimības vēstures un tukšas zāļu pudelītes. Dokuments liecina, ka krievu karavīrs vārdā Sergejs G., kurš dzimis 1962. gadā un dienestā bijis šoferis, nogādāts slimnīcā 1983. gadā ar smagiem apdegumiem uz rokām un kakla. Nav gan zināms, vai viņa ievainojumi radušies Afganistānā, kur Krievija iebruka 1979. gadā.
Slimnīca tika atvērta 1904. gadā kā privāta psihiatriskā klīnika, bet pēc tam to pārņēma Sarkanā armija, uzbūvējot jaunas ēkas, tai skaitā milzīgu ķirurģijas nodaļu.
Nu viss ir pārdabiski kluss, vienīgā dzīvība ir iekšā un ārā lidojošie baloži. Operāciju zālēs no griestiem pil ūdens.
69 gadus vecais Budapeštas apgabala mērs Laslo Hajdu par 1991. gada notikumiem stāsta: «Viņi iepakoja visu dzelzceļa vagonos un atstāja mums tukšas sienas. Mēs atvadījāmies no viņiem 1991. gada jūnijā pēc krievu tradīcijām - ar degvīnu. Viņi devās prom asarām acīs... Es biju klāt, kad mēs pārņēmām ēkas.»
Šis brīdis iezīmēja sākumu garai īpašnieku meklējumu sāgai, kas turpinās aizvien, cenšoties atrast jaunus investorus.
Vietējie iedzīvotāji aizvien atceras dienas, kad dzīvoja blakus padomju militārajam kompleksam.
«Šeit ārstēja karavīrus. Visapkārt bija liela balta akmens siena, un viņi skatījās pāri žogam... Mums slimnīcas teritorijā atrasties nebija ļauts,» saka 63 gadus vecā Margita Arkosa.
«Kad viņi devās prom, bija liela izpārdošana. Teju ikviens no apkārtnē dzīvojošajiem iegādājās krēslus, dīvānus. Ir neticami, ka pagājuši jau gandrīz 30 gadi, bet vēl aizvien nav izlemts, ko ar šo slimnīcu iesākt.»