Katru gadu 27. septembra vakarā viņus pārņem neizskaidrojama, ļaunu vēstoša priekšnojauta. Īpaši tad, ja aiz loga auro vējš, īpaši tad, ja mājās neviena nav un istabā sabiezē melna rudens tumsa. Daudzi no viņiem ir samierinājušies, kāds vēl joprojām cer uz brīnumu – tie ir Eiropas miera laika lielākajā katastrofā - prāmja «Estonia» avārijā - bojāgājušo pasažieru tuvinieki. Šodien paliek 25 gadi bez viņu mīļajiem - bērniem, vecākiem, māsām, sievām un vīriem, kurus neatdeva dzelme.
Patiesība ir neitrāla. Tā vienkārši nomierina*
Ir vētraina, auksta 1994. gada 28. septembra nakts Baltijas jūrā. Satrakotos viļņus kapā necaurredzamas lietus pātagas. Pulkstenis 01.24. «Mayday. Mayday,» - kuģošanas radiosaziņas viļņos ielaužas briesmu signāli. Divi pēc kārtas - parasti trīs, tā pieņemts, lai frāze netiktu sajaukta ar citiem trokšņiem un saucieniem ārkārtas apstākļu haosā. Pirms dažiem gadiem neatkarību atguvušās Igaunijas valsts simbols – Zviedrijas-Igaunijas kuģniecības kompānijas «Estline» prāmis «Estonia» - sāk savu ceļu pretī iznīcībai. 35 minūšu laikā tas ir pilnībā zem ūdens. Tikai 138 izglābtie. 852 pasažieri no 17 valstīm gājuši bojā, tostarp arī 24 cilvēki no Latvijas.
