Austrijā šodien notiek parlamenta pirmstermiņa vēlēšanas, kurās saskaņā ar aptaujām uzvarēs 31 gadu vecā līdzšinējā ārlietu ministra Sebastiana Kurca vadītā konservatīvā Tautas partija (ÖVP), par kuru grasās balsot aptuveni 33% austriešu.
Vēsturiska diena Austrijā. Kurš vadīs valsti?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Par otro vietu cīņa norisinās starp 51 gadu vecā pašreizējā kanclera Kristiāna Kerna pārstāvētajiem sociāldemokrātiem (SPÖ) un galēji labējo Brīvības partiju (FPÖ) 48 gadus vecā Heinca Kristiāna Štrahes vadībā, kas katra var cerēt uz aptuveni 25% balsu.
Vairums ekspertu uzskata, ka gadījumā, ja aptauju prognozes apstiprināsies, visticamākais scenārijs ir konservatīvo un galēji labējo koalīcija Kurca vadībā.
2000.gadā, kad Brīvības partija pirmo reizi, pēc sava krasās nobīdīšanās uz politiskā spektra labējo flangu, iekļuva valdībā sava toreizējā, bet tagad mirušā līdera Jerga Haidera vadībā, Austrija piedzīvoja ļoti asu Eiropas Savienības (ES) reakciju un uz neilgu laiku pat tika apturētas Vīnes balsstiesības Eiropadomē.
Taču tagad, domājams, tik asa reakcija nav sagaidāma, jo kopš tā laika Eiropai nācies pierast pie nacionālistu panākumiem arī citās dalībvalstīs un visumā atzīts, ka kādreizējā reakcija uz Austrijas vēlēšanu iznākumu bijusi kļūda.
Otrs iespējamākais scenārijs ir «lielās koalīcijas» atjaunošana, ÖVP turpinot sadarbību ar SPÖ. 72 gadu gadu laikā, kas aizvadīti kopš Otrā pasaules kara beigām, šāda koalīcija pie varas atradusies 44 gadus, bet neviena valdība kopš 1945.gada nav iztikusi bez vismaz vienas no abām lielākajām tradicionālajām partijām.
Tomēr pastāv lielas šaubas, vai konservatīvie un sociāldemokrāti spēs sadarboties pēc desmit gadiem, kas jau aizvadīti «bezmīlas laulībā». Turklāt abu partiju attiecības īpaši saasinājusi netīrā un skandālu aizēnotā priekšvēlēšanu kampaņa.
Sociāldemokrāti laikā no 1983. līdz 1987.gadam ir veidojuši koalīciju arī ar Brīvības partiju, taču tas bija pirms FPÖ kursa radikālās maiņas. Jau 1986.gadā SPÖ pieņēma rezolūciju, apņemoties nekad nākotnē vairs nesadarboties ar Brīvības partiju.
Tomēr atsevišķos sociālās politikas jautājumos, piemēram, par minimālo algu un pensijām, abu partiju programmas ir līdzīgas, un tas ļauj domāt, ka šis senais tabu var tikt arī lauzts. Turklāt jau kopš 2015.gada sociāldemokrāti un galēji labējie dala varu Burgenlandes federālajā zemē.
Taču visumā svarīgākajos jautājumos starp SPÖ un FPÖ joprojām valda kardinālas domstarpības, un šāda mazticama koalīcija varētu pat novest pie sociāldemokrātu sašķelšanās.
Pastāv arī iespēja, ka viena no lielākajām partijām varētu izlemt sadarboties ar vairākām sīkpartijām - «zaļajiem», liberālo «Jauno Austriju» (NEOS) un Pētera Pilca sarakstu, kurā apvienojušies pret istablišmentu noskaņoti intelektuāļi, mākslinieki un uzņēmēji.
Taču visām šīm mazākajām partijām aptaujas sola tikai ar viencipara skaitli mērāmu balsu skaitu, un jebkura no tām var nepārvarēt iekļūšanai parlamentā noteikto procentu barjeru.
Nav izslēgta arī mazākuma valdības veidošanas iespēja, taču tas var novest pie valdības nestabilitātes un pat pie vēl vienām pirmstermiņa vēlēšanām.
Papildus neskaidrību vieš apstāklis, ka valdības veidotāju formāli izraugās prezidents. Lai gan tradicionāli kanclera amats tiek uzticēts tās partijas pārstāvim, kas vēlēšanās guvusi visvairāk balsu, nav skaidrs vai pašreizējais valsts galva Aleksandrs van der Bellens būs gatavs pieņemt tādu valdību, kuras sastāvā būtu eiroskeptiski noskaņotā FPÖ.
Van der Bellen, kurš prezidenta vēlēšanās tikai ar niecīgu balsu skaitu pagājušā gada decembrī pārspēja Brīvības partijas kandidāti Norbertu Hoferu, iepriekš ir paziņojis, ka Austrijai esot «jāatrodas Eiropas sirdī» un solījis nekad nepieļaut galēji labējo vadītu kabinetu.
Tomēr prezidenta atteikšanās akceptēt koalīciju, par kuru vienojušās partijas, var izraisīt valstī konstitucionālo krīzi.