«Viņš ir labs cilvēks, viņš mani nesit,» tā par savu vīru - dāni - saka Anna no Filipīnām. Par viņu 20 gadus vecākais vīrs bija viņas vienīgā iespēja, kā nodrošināt savu sapni par labklājību un palīdzētu mājās palikušajai ģimenei. Viņai, atšķirībā no daudzām viņas draudzenēm, paveicies - vīrs viņu fiziski neiespaido.
Kamēr Eiropas sievietes feminizējas, kļūst neatkarīgas un bērnu vietā aizvien biežāk primāri izvēlas karjeru, Eiropas attīstīto valstu vīrieši aizvien biežāk pēc sievām lūkojas austrumu virzienā – tā ir tendence, kuru apstiprina nepielūdzama statistika.
Piemēram, pēc Dānijas imigrācijas pārvaldes datiem, laika posmā no 2000. līdz 2017. gadam vairāk nekā 9000 Dienvidāzijas sieviešu ir stājušās laulībā ar dāņu vīriešiem. Katra ceturtā ārzemniece Dānijā, kas apprecējusi dāni, nāk no Dienvidāzijas.
Migrāciju laulībām, pēc pētnieku domām, ir vairāki iemesli. Viens no tiem ir tradicionālā darba dalījuma trūkums dāņu sabiedrībā, kas bija vērojams Dānijā vēl pirms 2-3 paaudzēm. Ar tradicionālo saprot tādu, kur vīrietis pelna naudu, bet sieviete ir atbildīga par bērniem un mājas darbiem.
Apmēram puse no Dienvidāzijas sievietēm nonāk Dānijā kā au pair ar 2 gadu maksimālo uzturēšanos laiku, laulības ar dāni ir praktiski vienīga iespēja šo laiku pagarināt. Strikto noteikumu dēļ, bieži vien šķiršanās nozīmē izraidīšanu no valsts.
Tā ir lāsīte varas, ko vīrieši izmanto.
Vairāk nekā puse no visām sievietēm Dānijā, kuras nonāk krīzes centros, ir ārzemnieces, liela daļa no viņām nāk no Dienvidāzijas, pārsvarā no Taizemes un Filipīnām.
Anna ir no Filipīnām - izglītota, draudzīga un dzīvespriecīga. Pēc draugu ieteikuma Anna apprecējās ar dāni, kurš ir 20 gadus vecāks par viņu.
Filipīnās ir patriarhāla sabiedrība kā kristiešiem vai vairāk modernā līdztiesība?
Pilsētās noteikti modernā.
Bet laukos?
Laukos, tradicionāli reliģiozā un patriarhālā, tur ir ļoti konservatīvi domājoši cilvēki.
Jaunavību saglabā līdz kāzām?
Jā, tas ir obligāti laukos, un tev ir jāprasa vecākiem atļauja precēties, bet ne pilsētās. Pilsētās meitenes ir daudz brīvākas.
Visa tava ģimene dzīvo joprojām tur?
Mana māte un māsas.
Cik daudz māsu tev ir?
4 māsas un viens brālis.
Tas ir tipiski, ka Filipīnās ir tik daudz bērnu ģimenē?
O, jā, tas tāpēc, ka mums nav kontracepcijas.
Kā nav?
Tā ir tāda kā tabu lieta Filipīnās, saistīta ar kristietību, mācītājs neiesaka izsargāties, un mums ir ļoti daudz ticīgo.
Tātad kontracepcija ir pieejama, bet to maz lieto?
Jā, tu vari nopirkt pretapaugļošanās tabletes, pat bez receptes, bet baznīca ir pret, un tās zāles ir dārgas, tāpēc mēs nedomājam tik daudz par kontracepciju.Prezervatīvi arī ir tabu.
Ja tu iesi uz aptieku un pirksi tabletes vai prezervatīvus, visi uz tevi skatīsies. Jābūt ļoti drosmīgam, lai to darītu.
Arī, ja tu esi vidusslāņa pārstāvis no pilsētas, ne provinciālis?
Jā.
Arī, ja esi labi izglītots?
Jā, tāda vecmodīga domāšana, piemēram, mana māte kontrolēja mani pat tad, kad man bija 25, man bija jāatskaitās, kur es eju un kad atgriezīšos, jāprasa atļauja, ja gribēju palikt pie draudzenes, es domāju, ka tas man bija par daudz.
Cik ilgi dzīvoji kopā ar savu māti?
Līdz 25 gadiem. Tad es aizbraucu uz Dāniju un apprecējos, tātad 25 gadus es biju tur un prasīju atļauju mammai, lai varētu iziet ārā ar draugiem, viņa zvanīja man sešos vakarā, lai noskaidrotu, kur es blandos tik vēlu, viņa bija ļoti strikta, bet tas ir tipiski mūsu sabiedrībā.
Un tas ir dīvaini, zini kāpēc? Tāpēc, ka, ja mēs runājam par Filipīnām, pirmais, kas nāk prātā, dzirdot šo vārdu, ir plastiskā ķirurģija un sekstūrisms.
Jā, jā.
Un tas viss nelīmējas kopā - kontracepcija ir slikti un tabu, bet seksa tūrisms plaukst.
Cilvēki, kas pelna maizi, tirgojot savu ķermeni - prostitūtas regulāri pārbaudās, manuprāt, reizi nedēļā, īpaši, ja tās ir labi apmaksātas prostitūtas, bet, ja tu pērc no ielas, tad nekādas garantijas, protams, nav, kā jau ar visam, ko pērc.
Jums ir jābūt katastrofāli lielam venērisko slimību skaitam.
Jā, pie mums slimo ļoti daudz, bet ne ar AIDS. Hlamīdijas, jā, bet es neesmu dzirdējusi, piemēram, par HIV epidēmiju vai kaut ko līdzīgu Filipīnās. Pret tām parastajām dzimumslimībām arī ir tāda vienkārša attieksme, neviens netaisa traģēdiju, ja ir nauda – ārstējas. Es domāju, ka ļoti daudzi pat nezina, ka viņi ir slimi, ir sievietes, kas lieto pretapaugļošanās tabletes, jo visu laiku dzemdēt arī nav nekāda prieka, un tās ir tāds mazāks tabu nekā prezervatīvs, bet tās nepasargā no slimībām.
Kā ir ar jauniešiem?
Jaunieši, protams, cenšas kaut ko mainīt, bet, ja tev vecāki ir tik ļoti strikti, tad ,izlaužoties brīvībā, tu vairs nedomā ar galvu, viņi lieto alkoholu un neizsargājas.
Zini, kas ir interesanti, mums savulaik bija līdzīgi un kaut kur vēl joprojām tā ir, bet sabiedrības pieņemšanas un atgrūšanas punkti ir savādāki, pie jums kontracepcija ir slikti, bet transseksuāļi – nekas īpašs, mums drīzāk otrādi, īpaši provincē.
Nē, nē, mēs esam atvērti, mēs neesam soģi nedz homoseksuāļiem, nedz transseksuāļiem. Mums ir ļoti daudz geju un lesbiešu, mēs viņus pieņemam.
Kā ir ar sadzīviskām tradīcijām, piemērām precēšanos?
Agrāk mums bija pieņemts kā musulmaņiem - prasīt izpirkumu par līgavu, tagad tas vairs nav aktuāli, pamazām kļūst normāli dzīvot civillaulībā.
Jā, civillaulība ir pieņemamāka par prezervatīvu pirkšanu.
(Atkal smejas). Jā, tā ir, bet pamazām mēs kļūstam modernāki.
Kāda dzimuma bērns jūsu tradīcijās ir vēlamāks, puika vai meitene?
Puika. Mums ir svarīgi, lai dzimtu turpina tas, kam paliek uzvārds. Piemēram, man ir viens brālis, un viņš it tas, kas kontrolē mūs meitenes, neskatoties uz to, ka viņš ir jaunāks. Mums, līdzīgi kā musulmaņiem, vīrietim ir taisnība.
Jūs izlutināt puikas.
Jā, mēs viņus pārāk lutinām, īpaši salīdzinājumā ar meitenēm. Ja tas ir puika, tad viņš ir kā karalis.
Kā jums ir ar vientulību?
Vientulību?
Jā, vientuļi cilvēki, kas paliek bez partnera, cieš no tā.
Nē, es nevaru teikt, ka mums tā ir aktuāla problēma, tā ir jūsu - eiropiešu problēma. Ja jums ir problēmas, jūs ejat pie psihologa, mazākais nieks un viss - jums ir depresija un stress, jādzer antidepresanti, bet mēs to tā nejūtam Filipīnās.
Pat nabadzīgākajos rajonos cilvēki māk priecāties par dzīvi, pat ja viņiem ir ļoti daudz problēmu, viņi māk atrast prieku, smaidīt un jokot. Mums ir liela ģimene, un drīzāk tev būs nevis problēmas ar vientulību, bet problēmas ar to, ka pārāk daudz radinieku ir apkārt. Mums bieži bērni dzīvo ļoti ilgi kopā ar vecākiem. Mums ir vairāku paaudžu ģimenes, visi dzīvo kopā vai tuvu viens otram, tāpēc sajusties vientuļam ir ļoti grūti. Kad es atbraucu uz šejieni, es ilgi nevarēju saprast, kāpēc tik daudziem dāņiem ir depresija, līdz es satiku savus kaimiņus. Viņi vispār neiet uz komunikāciju, un mums ir iemesls sarunai - kopīgs žogs, bet viņi tikai retu reizi saskatās ar mums, pie viņiem nenāk ciemiņi, bet cilvēkiem ir jābūt vismaz nedaudz sociāliem. Tas ir biedējoši, ja nav ar ko parunāt. Pie mums Filipīnās tev ir tantes un onkuļi, brāļi un māsas un kaimiņi, kas bieži nāk, lai apvaicātos kā tev iet. Vakarā tu ej ārā un kaimiņi nāk ārā, un visi kopā runājas par saistošām tēmām, un tā tu nekad nejutīsies vientuļš.
Zini, es daudz lasīju par Filipīnu ekonomisko brīnumu, ka ekonomika aug. Valstī to var just? Vidējais slānis aug?
Es neteiktu, ka aug, es teiktu, ka viņi var to just, tāpat kā bagātnieki. Viņiem paliek labāk, pārējie kur bija, tur arī ir. Tu vari dabūt labu darbu tikai tad, ja tev ir laba izglītība. Tāpat ļoti bieži brīvajās vakancēs figurē vecuma ierobežojumi - tev ir jābūt jaunai un ar Universitātes izglītību, kas arī maksā lielu naudu. Tev vēl ir jābūt izskatīgai.
Skaistuma un jaunības kults! Jā, to tu sāc apzināties padzīvojot kādu laiku Dānijā. Es sajutu to kontrastu skatoties televīziju - šeit nav jaunas, skaistas meitenes ar lielām mutēm un krūtīm, te TV dīvas nekaunas no savām grumbām vai sirmuma.
Es to sajutu šeit mācoties – studiju laikā, kad man bija 50 gadus veci kursabiedri. Manā valstī tā nemēdz būt, tur nemēdz būt studenti trīsdesmitgadnieki, uz tevi skatīsies šķībi. Tev šajā vecumā ir jābūt precētai un ar bērniem. Es ienīstu šo attieksmi. Ienīstu šo daļu no savas mentalitātes.
Tu ar savu vīru satikies un uzreiz apprecējies?
Nē, mēs čatojām internetā, gandrīz katru dienu. Tad viņš piedāvāja man precēties, es teicu, ka nevaru viņam neko apsolīt, ka man vajag laiku, lai pieņemtu šādu lēmumu. Tad viņš uzaicināja mani pie sevis padzīvot, es atbraucu un sapratu, ka viņš ir labs vīrs un es apprecējos ar viņu, viņš ir 20 gadus vecāks par mani. Mums ir tāds priekšstats - ja tu appreci kādu, kas ir tavā vecumā vai jaunāks, tad tas nebūs nopietns vīrietis. Uzskatu, ka ja vīrietis ir zem 30, tad tās attiecības ir nenopietnas.
Kaut kur lasīju, ka valsti pametušie filipīnieši, atbalstot savus tuviniekus dzimtenē, veido 30% ekonomikas. Man tas likās nereāls cipars, bet laikam jau tiešām ļoti daudzi sūta naudu mājiniekiem.
Tas tāpēc, ka mums ir apziņa, ka neskatoties uz to, ka mēs esam pieauguši, mums ir jāatbalsta savi vecāki.
Tātad tu palīdzi savai mātei. Cik liela daļa tā ir no taviem ienākumiem?
Es varu teikt, ka viss, kas paliek pāri. Pirmkārt es maksāju savus rēķinus un nodokļus, tad taisu pārtikas un degvielas patēriņa budžetu un pārējo sadalu 2 daļās - viena daļa ceļojumiem un otru daļu sūtu ģimenei, bet man nav uzkrājumu.
Jums nav kopīgs budžets ar vīru?
Nē, viņš maksā savu rēķinus, savus nodokļus par savu mašīnu, visādas apdrošināšanas, visu, kas attiecas uz mājas izdevumiem, maksā viņš, bet pārtiku pērku es. Viņš par manu ēdienu nemaksā, es izmaksāju viņam. Sākumā, kad man nebija darba, viņš, protams, maksāja par visu, bet šobrīd es esmu ļoti priecīga, ka visu varu atļauties pati. Tāpēc, ka man ļoti nepatīk būt atkarīgai no kāda, es ienīstu prasīt kādam naudu.
Tavs vīrs strādā?
Pirms kāda laika viņš kļuva par pašnodarbinātu personu. Tagad viņam ir ļoti nestabils darbs - vienu dienu viņam ir darbs, otrā dienā nav. Tāpēc tagad es uzvedos kā boss ar naudu.
Jums ir bērni?
Nē, tagad nav, varbūt kādreiz.
Tas ir tavs lēmums?
Manam vīram ir 2 bērni no iepriekšējās laulības, un mūsu attiecību sākumā mums bija saruna - vai es vēlos bērnu vai nevēlos. Es teicu, ka man ir vajadzīgs laiks pārdomām. Tad es nejutos tam gatava, es nejūtos tam gatava arī šobrīd, un viņš to respektē. Bērni ir pārāk dārga izprieca, varbūt pēc gadiem trim es izdomāšu, ka gribu bērnu.
Tu esi laimīga?
Tas atkarīgs no tā, kā tu to domā?
Es domāju šeit Dānijā, ar dāņu vīru.
Jā, es te jūtos brīva, nav tāda striktuma attiecībās, es esmu laimīga šeit, es varu darīt visu kas man ienāk prātā. Manā valstī tas ir ierobežots tādā nozīmē, ka tur man ir jāatbilst kaut kādiem nosacījumiem - cik gados precēties, kur strādāt.
Es pat nevarētu tur atrast darbu, man nav 24 gadi, vienīgais veids, kā es varētu atgriezties, ir sakrāt naudu šeit un atvērt savu uzņēmumu tur.
Pat ja tu atbrauc ar dāņu izglītību, meitene ar Eiropas izglītību un pieredzi?
Nu varbūt pastāv neliela iespēja, ka tu atradīsi kaut ko, bet mums ir ļoti liels bezdarbs, ir ļoti liela konkurence. Ļoti daudz filipīniešu mēģina uzreiz pēc izglītības iegūšanas meklēt darbu ārzemēs, Japānā, ASV, piemēram, medmāsas vai ārsti ļoti bieži aizbrauc uz Ameriku, mums arī algas nav nekāds diženās. Īpaši, ja tava profesija nav tā prestižākā. Piemēram, šeit Dānijā es strādāju nekvalificētu darbu, bet saņemu tādu naudu, ka varu atļauties darīt visu ko gribu - ceļot un atbalstīt ģimeni, bet ja es to pašu darītu Filipīnās, man nepietiktu naudas pārtikai, es būtu uz izdzīvošanas robežas.
Visas meitenes, kas nāk no Filipīnām, nonāk Dānijā ar precēšanos?
Jā, un ne tikai meitenes, mums ir arī puikas, kas apprec dāņu vīriešus.
Tā ir savā ziņā bēgšana?
Nu jā, bet ne oficiāli, protams. Mums nav to privilēģiju un pabalstu, ko saņem bēgļi no Āfrikas vai Afganistānas. Mēs Filipīnu, Taizemes, Vjetnamas meitenes varam nonākt Eiropā tikai izejot pie vīra. Es vienreiz mēģināju noskaidrot vai es varu te dabūt bēgļa statusu, tieši sakarā ar klimatu, bet viņi teica, ka par bēgļiem var uzskatīt tikai cilvēkus no valsts, kurā notiek aktīva karadarbība.
Tātad jums no pirmās dienas nav nekādu privilēģiju līdzīgi kā mums, kas migrē starp Eiropas Savienības valstīm.
Jā, tas nav taisnīgi, ka mums ir jāiet cauri integrācijas programmai, kas būtībā ir obligāts nosacījums, un tajā pašā laikā mums ir arī jāsāk strādāt no pirmās dienas, ja nav kāda, kas mūs var uzturēt. Turpretī bēgļiem nav jāstrādā, viņi mierīgi var mācīties valodu veselus 3 gadus, viņiem apmaksā dzīvesvietu un viņi saņem pabalstus. Manuprāt pat iedzīvi palīdz iekārtot - līdz pat sadzīves tehnikai, bet es varu kļūdīties.
Tev tas liekas taisnīgi?
Tas ir loti neviennozīmīgi. No vienas puses man liekas, ka tas nav taisnīgi, jo ļoti daudzi šo situāciju izmanto ļaunprātīgi. Man ir jābūt atkarīgai no vīra, viņam jāpierāda to, ka viņš spēs mani pabarot, bet bēgļi saņem atbalstu no pašvaldības uzreiz.
Tu pieminēji Taizemes un Vjetnamas meitenes, kas arī iebrauc Eiropā laulību ceļā. Es nerunāšu par visām un statistiku, bet man pazīstamas konkrēti Taizemes meitenes ļoti bieži saskaras ar neskaitāmām problēmām attiecībās ar vīriem. Viņas cieš no sadzīves vardarbības, un tas ir tipiski, viņas tiešām cieš klusībā, jo iet jau nav kur, sūdzēties nedrīkst, jo tiklīdz šķiršanās – izsūta no valsts. Kā ir ar meitenēm no Filipīnām?
Jā, es arī pazīstu vairākas filipīnietes kuras vīri sit, un viņas neko nevar izdarīt, jo ir atkarīgas, diemžēl.
Jums ir grūti iegūt pastāvīgo uzturēšanās atļauju?
Ļoti. Es pazīstu meitenes, kuras dzīvo 10-15 gadus un nav ieguvušas pastāvīgo uzturēšanās atļauju. Man arī nav, tā ka, ja es kādreiz šķiršos, viņi izsūtīs mani neatkarīgi no tā, cik ilgus gadus es te esmu strādājusi.
Piedod par šo jautājumu, bet vai tev pret tavu vīru bija jūtas pirms tu viņu apprecēji, vai viņš vienkārši izrādījās labs vīrietis, un tu nodomāji - kāpēc gan nē?
Tu zini, mīlestība atnāk, ja tu to esi pelnījusi. Es melošu, ja teikšu, ka es biju viņā iemīlējusies uzreiz pēc atbraukšanas, un, kā jau teicu, es viņam nesolīju, ka obligāti viņu precēšu uzreiz, mīlestība parādījās ar laiku.
Labi, bet kā ar ķīmiju un seksuālo kaisli, starp jums bija kaut kas tāds?
Nekā tāda vispār, bet es varu teikt no pieredzes, ka to var attīstīt. Es to attīstīju, viņš ir labs cilvēks, un viņš nesit mani, man ir brīvība, viņš mani nekontrolē.
Ja tu satiktu savu vīru, tādu kāds viņš ir, bet Filipīnās, vai tu viņu apprecētu? Ja viņš nebūtu dānis, bet tavs tautietis?
(Aizdomājas). Laikam - jā, viņš tiešām ir labs cilvēks. Kā mēs jau runājām, viņš mani nesit, bet es pazīstu tiešām ļoti daudzas, kuras cieš no vardarbības ģimenē. Patiesība slēpjas papīros. Bez papīriem tu neesi nekas, tevi izsūtīs no valsts mirklī. Tā lāsīte varas patīk vīriešiem, viņi to izmanto. Tāds ir Āzijas sieviešu liktenis, viņas klusē līdz dabū papīrus, ļauj sevi pazemot un sist, tiklīdz papīrs rokās - šķiršanās un brīvība.
Tu pazīsti daudzas, kuras tā rīkojās un šobrīd ir šķirtas?
Jā, to ir grūti pieņemt, bet tas notiek bieži, viņas mazgā kājas, apkalpo, velk saviem vīriem zeķes... līdz verdzenes statusam, bet tas tāpat ir labāk nekā atgriezties dzimtenē un noslīkt nabadzībā. Bet tas drīzāk ir par Taizemes meitenēm, viņas ir ļoti orientētas uz ģimeni un atļauj vīriem pat daudz vairāk nekā mēs, mums ir grūtāk ar šādu likteni samierināties, laikam spāņu asinis neļauj. (Smejas). Mēs mākam arī atriebties. Kā rakstīts Bībelē - aci pret aci.
Kā ir ar Filipīnu vīriešiem, kā viņi skatās uz to, ka viņu tautietes apprec svešiniekus?
Viņi ir stereotipu varā. Viņiem šķiet, ka, apprecoties ar balto, meitene iekārto sev paradīzei līdzīgu dzīvi. Man ir draugi Filipīnās, kas saka - o Anna, tu tagad vari visu atļauties, bet viņi nezina manu stāstu. Viņi domā, ka mans vīrs ir bezmaz vai miljonārs.
Tev ir pilns feisbuks ar bildēm, kur tu esi viena vai ar draugiem, bet nekad ar vīru, kāpēc?
Mums aziātiem patīk fotografēties, bet manam vīram riebjas.
Tu sapņo, Anna?
Visi apkārt saka, ka vajag sapņot, tu esi nabadzīga ja, nesapņo lielus sapņus, bet es tam nepiekrītu. Es vienkārši dzīvoju savu dzīvi tādu, kāda tā ir, man ir ļoti cieša saikne ar realitāti, tāpēc man ir grūti vilties, atšķirībā no tiem, kas lidinās sapņos.