2017.gada februāra beigās Čečenijā sāka masveidā aizturēt vīriešus uz aizdomu pamata, ka viņi ir homoseksuāli. Tam sekoja turēšana slepenos cietumos, sišana, spīdzināšana un nogalināšana, vēsta laikraksts «Novaya Gazeta». Čečenija tikmēr noliedz, ka tās sabiedrībā vispār varētu pastāvēt homoseksuālisms, un republikas galvas Ramzana Kadirova preses sekretārs publiski paziņojis, ka geju nogalināšana čečenu sabiedrībā esot pieņemama rīcība.
2017.gada beigās organizācija «Krievijas LGBT tīkls» no Čečenijas evakuēja 106 cilvēkus, kuri tagad atrodas ārpus Krievijas robežām. Viņus uzņēma sešas valstis.
Aļihans (vārds mainīts) stāsta, ka sākumā viņam neesot bijušas nekādas aizdomas par to, kas gaidāms. Kāds pazīstams puisis viņam piezvanījis un teicis: «Satiksimies vienkārši tāpat.» Viņi aizgājuši uz rotaļu laukumu Putina prospektā, kad klāt pienākuši divi brangi vīrieši un ar spēku aizveduši viņu uz dzīvokli tuvējās mājas trešajā stāvā.
«Viņi visi bija policijas formās,» stāsta Aļihans. «No šoka gribēju izlēkt pa logu. Tikai pēc tam pamanīju, ka tur ir vēl citi cilvēki. Mani sita. Es kliedzu, bet viņiem vienalga... Ienāca [Argunas rajona iekšlietu pārvaldes vadītājs] Ajubs Katajevs, lika nostāties uz ceļiem un ar kāju spēra pa seju.»
Pēc tam Katajevs esot sācis pētīt, uz kādiem numuriem zvanīts no Aļihana telefona, cenšoties sadzīt pēdas vēl citiem cilvēkiem ar netradicionālu orientāciju. «Pēc tam viņš mani aizveda uz atsevišķu kabinetu, nostādīja uz ceļiem un vairākas reizes iespēra. Es nokritu. Pieskrēja kaut kāds puisis un teica: «Pa seju sist nevar, to pamanīs. Pavēlēts nesist pa seju.» Mūs aizveda uz cietumu. Pret visiem lietoja elektrošoku,» atceras Aļihans.
«Mūs aizveda pie kaut kāda mullas, un viņš teica - pēc šariata likumiem viņus var nogalināt. No viņa pirmoreiz izdzirdēju, ka mūs var nogalināt. Vienmēr biju domājis, ka tādus kā mēs vajag tikai piespiest apprecēties un kontrolēt mūsu dzīvi,» stāsta puisis. «Bet to, ka var arī nogalināt, godīgi sakot, dzirdēju pirmoreiz. Viņš teica: sitiet viņus un, kad mirst, atdodiet radiem. Tā arī pateica.»
Pēc tam turpinājās spīdzināšana ar elektrošoku. «Visi ļoti skaļi kliedza,» viņš saka. «Viņi lika pašiem sisties ar galvu sienā. Skatījās uz to un smējās.» Ja pavēli nepildīja, netika žēloti sitieni.
«Vienam puisim bija atvērtas brūces un smakoja miesa. Tik stipri, ka pat policists lika iet dušā,» par piedzīvoto stāsta Aļihans. «Naktī daudzi raudāja.»
Viņu ar ķermeņa atūdeņošanos nogādāja atpakaļ pie ģimenes. Pirmās trīs dienas neatkāpās temperatūra. Aļihans gribēja nofotografēt savainojumus, bet ģimene viņam nedeva telefonu un atteicās arī aizvest uz slimnīcu. «Viņi teica, ka baidās. Ka esmu atnesis viņiem kaunu,» teica Aļihans.
Pēc pusotra mēneša puisis mājas apstākļos atveseļojās. «Mamma vēlāk teica - vajag paskatīties, kāpēc tu tāds. Atrādīties infektologam vai urologam,» stāsta Aļihans. «Pienāca brīdis, kad vairs nevarēju izturēt. Es aizgāju. Man vajadzēja tikt prom. «LGBT tīklā» biju astoņus mēnešus, pēc tam aizbraucu.»
Pirms aizbraukšanas viņš atvadījās no mātes - viņa atnāca dēlu pavadīt. Daļa radu ar Aļihana māti vairs nerunā.
«Domāju, ka pēc visas šīs ažiotāžas Čečenijā būs vismaz kaut kāda reakcija,» atzīst Aļihans. «Nevajag jau ņemt rokās geju karogus un kliegt uz visu pasauli, ka mēs visi esam normāli cilvēki. Bet es domāju, ka likums liks par sevi manīt. Bet nekas nenotika. Ļoti gribētos sūdzēties tiesā un panākt taisnību. Bet tā nenotiks. Un es nevaru pat sniegt atklātu interviju. Es baidos par savu ģimeni, lai viņiem nav fiziski jācieš. Ko par mani runā - man vienalga.»
«Atklātas dzīves gejiem Čečenijā nekad nebūs. Taču varētu vismaz būt miers, ja aizietu Kadirovs,» uzskata puisis. «Ja valdīs likums, tad nekāda vajāšana nenotiks.»
