Cik atšķirīgi uzskati dažādās pasaules kultūrās ir par dzīvi, tik dažādi ir arī priekšstati par nāvi. Dažās zemēs mirušā izvadīšana ir drūms un sēru caurvīts pasākums, kamēr citviet aizgājējs ar jautrām dziesmām vai noderīgām mantām tiek ievadīts jaunā - un, iespējams, labākā - dzīvē. Portāls TVNET apkopojis interesantākos un neparastākos bēru rituālus pasaulē.
Meksikas slavenās mūmijas
Gvanahuato ciemā Meksikā ierīkots «Mūmiju muzejs», kura galvenais eksponāts, protams, ir mumificējušās mirstīgās atliekas, vēsta «New York Post».
19.gadsimta beigās vietējā kapsētā tika ieviests «kapa nodoklis». Ja ģimenes nevarēja atļauties turpināt maksāt par kapavietu, līķi tika izrakti, lai dotu vietu maksātspējīgākiem klientiem. Vienā no šādām rakšanas reizēm kapsētas darbinieki atrada nevis kaulus, bet gan mūmijas - augsnē esošie ķīmiskie komponenti bija dabīgā veidā mumificējuši tur apbedītos. Ņemot vērā, kā šīs mūmijas radušās, tām ir pavērtas mutes un izvērstas rokas.
Kad mūmijas tika izraktas, vietējie nolēma nopelnīt uz to rēķina un izvietoja tās muzejā.
Tibetā mirušā miesu izbaro maitu lijām
Tibetā zeme ir pārāk akmeņaina, lai mirušos guldītu zemē, bet koks ir pārāk dārgs, lai to lietotu kremācijā. Tāpēc vietējie rogjapas jeb «līķu lauzēji» izpilda brutālu apbērēšanas rituālu, kas šokē rietumniekus.
«Mirušo ietin audumā un novieto embrija pozā, kādā viņš ienāca šajā pasaulē,» stāsta grāmatas «From Here to Eternity» («No šejienes līdz mūžībai») autore Keitlina Dotija. «Kad budistu lamas beiguši skandēt mantras virs līķa, tas tiek nodots rogjapam. Rogjapa noņem audumu un iecērt miesā, noņemot ādu un atdalot muskuļus un cīpslas.»
Tikmēr maitu lijas gaida, kad būs to kārta uzklupt mirstīgajām atliekām. Kad putni tās apēduši, ķermeni uzskata par «atdotu atpakaļ dabai, kas to var izmantot». Tibetā 2005.gadā tika aizliegts filmēt un fotografēt šo apbedīšanas rituālu, taču tūristi joprojām dodas to noraudzīties paši savām acīm.
ASV mirušos pārvērš kompostā
Rietumkarolīnas Universitātes Tiesu osteoloģijas izpētes stacijā jeb «līķu audzētavā», kā to iesaukuši vietējie, var ziedot savu tuvinieku mirstīgās atliekas, lai ar tām varētu trenēties tiesu izmeklētāji un policijas darbinieki. Taču Katrīna Speida tur izveidojusi īpašu programmu ar nosaukumu «Urban Death Project» («Urbānais nāves projekts»), kura mērķis ir pārvērst cilvēku līķus kompostā. Projekta autori cer, ka to varēs īstenot arī citviet - īpaši vietās, kur nav daudz vietas apbedījumiem.
Projekta ietvaros mirušā ķermenis tiek ieguldīts ar oglekli bagātinātā maisījumā, un četru līdz sešu nedēļu laikā tas ir pārvērties par trūdu kaudzīti. Šajā procesā «cilvēks beidz būt cilvēks; molekulas pārveidojas par citām molekulām», skaidro Speida. Mirušo ģimenes var savākt augsni un izmantot to savā dārzā.
Izgaismotās Budas statujas Japānā
Japānā ir augstākais kremācijas rādītājs pasaulē - šo metodi izmanto 99,9% nāves gadījumu. Tāpēc japāņi kremēšanas ceremonijas cenšas padarīt tik īpašas, cik vien iespējams.
Kokokudži budistu templī Tokijā ierīkota zāle ar daudzām Budas figūriņām. Katra no tām atbilst kādam mirušam cilvēkam. «Ģimenes locekļi vai nu ieraksta mirušā vārdu, vai arī izmanto viedkarti ar čipu, līdzīgu kā Tokijas metro kartes. Visas sienas izgaismojas zilā krāsā, izņemot vienu pašu Budu, kas mirdz baltā krāsā. Nav vajadzības lasīt vārdus, mēģinot atrast mammu, jo baltā gaisma aizvedīs tieši pie viņas,» skaidro Dotija.
Spānijas stikla zārki
Altimas apbedīšanas biroja «klienti» ir apmēram ceturtā daļa no visiem mirušajiem Barselonā, Spānijā, jeb apmēram 10 līdz 12 mirušie dienā. Modernajā ēkā tiek godāta tradīcija turēt mirušos «aiz stikla».
Pieejami divi varianti. «Spāņu stilā» mirušais atrodas aiz vienas stikla plāksnes, līdzīgi kā skatlogā. Savukārt «katalāņu» stikla zārks izskatās kā vitrīna un tiek novietots telpas vidū. Ģimene var noīrēt istabu un ar mirušo pavadīt kaut visu dienu.
