Pārbēdzēji ieskicē Ziemeļkoreju kā savulaik komunistisku ekonomiku, kas piedzīvojusi krahu un tagad iedzīvotājiem pašiem nākas gādāt par savu iztiku - bieži vien nelikumīgā veidā. Teorētiski Ziemeļkoreja ir sociālisma bastions, kurā valsts saviem iedzīvotājiem nodrošina visu: mājokli, veselības aprūpi, izglītību un darbu. Iedzīvotāji strādā rūpniecībā un lauksaimniecībā, taču darba ir maz un algas - niecīgas. Tādēļ izveidojusies visai krāsaina privātās «uzņēmējdarbības» vide, kurā ietilpst gan pašgatavots tofu, gan narkobizness, gan arī DVD atskaņotāju kontrabanda un rekets.
«Ziemeļkorejā it kā ir centralizēta plānveida ekonomika, taču cilvēku dzīve grozās ap tirgu. Neviens negaida, ka valsts kaut ko nodrošinās. Katram pašam jāatrod veids, kā izdzīvot,» stāsta 37 gadus vecs universitātes students, kurš aizbēga 2013.gadā.
Desmitiem tūkstoši ziemeļkorejiešu strādā apģērbu rūpnīcās, būvlaukumos un kokzāģētavās tādās valstīs kā Ķīna un Krievija. Valdība ietur apmēram divas trešdaļas no viņu algas.
Gan lielajās pilsētās, gan mazajos ciematiņos ir tirgi, kuros iedzīvotāji var tirgoties. Dažus uztur valsts, citus vada paši iedzīvotāji. Tirgos notiek apmaiņa ne tikai ar precēm, bet arī informāciju. «Es noskatījos daudzas filmas un ziepju operas, kas bija ielādētas zibatmiņā,» stāsta 49 gadus vecs vīrietis, kurš pārbēga 2013.gadā. «Tirgotājiem uz galda ir parastas lietas, piemēram, baterijas vai rīsi, bet zem galda glabājas zibatmiņas. Viņiem jāprasa: «Vai jums šodien ir kas garšīgs?» Tas ir kods.»
