Krievijas prezidents Vladimirs Putins un viņa kolēģis Atlantijas okeāna otrā pusē - ASV prezidents Donalds Tramps – ir divi dažādi prezidenti, tomēr ir viena lieta, kas viņus vieno. Gan Putins, gan Tramps nav kautrējušies savā labā izmantot kristīgā nacionālisma vilni, kas pēdējā laikā pieņemas spēkā, komentārā tīmekļa vietnē «The Conversation» raksta Londonas Universitātes Goldsimta koledžas rasu, ticības un kultūras profesore Ebija Deja.
Pirms nedēļas Krievija prezidenta amatā uz nākamo sešu gadu termiņu pārliecinoši «pārvēlēja» Vladimiru Putinu, kas Krievijā regulāri tiek uzskatīts par visu krievu «glābēju», kuram gandrīz nav nedz vājību, nedz grēku.
Marta sākumā Lielbritānijā ar nervus paralizējošu vielu tika saindēts bijušais Krievijas dubultaģents Sergejs Skripaļs un viņa meita Jūlija. Lielbritānija Skripaļa indēšanā apsūdz Krieviju, kas, protams, jebkādas apsūdzības noliedz.
Atklāsmei, ka Kremlis varētu būt organizējis bijušā spiega indēšanu, vajadzētu izraisīt milzu sašutumu ticīgajos gan pašā Krievijā, gan citur pasaulē, tomēr kristiešu sašutums ir bijis pat ļoti pieklusināts.
Putinam acīmredzot ir savi priekšstati par to kā jārīkojas kārtīgam kristietim. Viņš sevi dziļi reliģiozā veidā uzskata par «glābēju», kurš ieradies atjaunot no pasaules pāridarījumiem cietušās Krievijas varenību. «Glābējam» jebkādi līdzekļi labi, tostarp arī dižošanās un draudēšana ar kodolieročiem.
Tikmēr Atlantijas okeāna otrā pusē mītošais Donalds Tramps arī mēdz izmantot «kodolargumentu», piemēram, paziņojot, ka ASV «kodolpoga» ir daudz lielāka nekā Ziemeļkorejai.
Pirms vēlēšanām Tramps bija tika acīmredzami nereliģiozs, kas ASV kontekstā faktiski nozīmēja - prezidenta amatā neievēlams. Tomēr viņa priekšvēlēšanu kampaņa balstījās uz kristīgiem pamatiem - nevis pazemīgas morāles, bet gan «kulturālas tīrības» un spēka kontekstā, Trampam tādējādi pastiprinot opozīciju, piemēram, abortiem un stingrākiem ieroču aprites kontroles noteikumiem.
Šādā veidā Tramps vēlēšanās nodrošināja sev arī konservatīvo labējo kristiešu balsis, tajā pašā laikā no otras puses tiekot apsūdzēts augstākā līmeņa liekulībā.
Kā gan kandidāts, kurš ticis apsūdzēts seksuālos uzbrukumos daudzām sievietēm, var iegūt «kārtīgo» kristiešu balsis?
Anglikāņu mācītājs un Oksfordas Kirstus baznīcas koledžas dekāns Mārtins Persijs Trampa triumfu amerikāņu kristiešu vidū lielā mērā skaidro ar pazīstamā amerikāņu kristīgā evaņģēlista Billija Greiema dēla Frenklina publiskajiem paziņojumiem,kurā viņš aicināja kristiešus balsot par Trampu, nevairoties viņu attēlot ar kā kaut ko līdzīgu mūsdienu Šogad mesijai.
Šogad mirušais Billijs Greiems uzskatāms par vienu no pagājušā gadsimta ietekmīgajām ASV reliģiskās dzīves personībām, kurš bija garīgais padomdevējs 12 ASV prezidentiem.
Lūgšanas ar populistiem
Gan Putins, gan Tramps nekautrējas izmantot viņu vadītajās valstīs un pasaulē kopumā arvien pieaugošo labēji populistisku noskaņojumu, kas izmanto reliģiju, lai aizstāvētu nostāju, kas bez reliģijas «aizsega» nav nekas vairāk kā prasts un nepārprotams rasistisks nacionālisms.
Putins etniskā un reliģiskā jautājuma potenciālu izmanto jau vairākus gadus.
2013.gadā Putins apmeklēja Ukrainu oficiālā vizītē ar mērķi piedalīties Krievzemes kristianizācijas 1025.gadadienas kopīgās svinībās. Apmeklējot Kijevas Alu klosteri, kas ir viena no pareizticīgo vissvētākajām, Putins izteicās, ka Krievija un Ukraina esot garīgie mantinieki 1025.gada notikumiem un šajā ziņā krievi un ukraiņi esot viena tauta.
Gadu vēlāk - 2014.gadā – Putins Ukrainai piederošās Krimas okupāciju un aneksiju skaidroja arī ar Krievijas atgriešanos pie savām diženajām pareizticīgo saknēm, Krimu salīdzinot ar Tempļa kalnu Jeruzalemē, kas ir svētvieta gan jūdaistiem, gan musulmaņiem. Putins Krimu raksturoja gan kā stratēģiski svarīgu vietu, gan arī kā garīguma avotu Krievijas attīstības nodrošināšanai.
Padarīt kristietību atkal diženu
Putins, līdzīgi kā viņa kolēģis ASV, vēlas padarīt savu valsti atkal diženu. Putinam tā ilgtermiņa stratēģija, kura tiek īstenota ne tikai caur reliģijas prizmu, bet arī ar gandrīz vai nepārejošu militārā finansējuma palielināšanu.
Liela daļa Krievijas sabiedrības sevi identificē kā pareizticīgos kristiešus, tomēr tikai maza daļa šo cilvēku reliģiju praktizē ikdienā.
Šis fenomens tiek dēvēts par nominālo kristietību jeb ticēšanu piederībai ir izplatīts daudzviet pasaulē.
Piemēram, saskaņā ar Lielbritānijas pēdējās tautas skaitīšanas rezultātiem, lielākā daļa cilvēku, kuri sevi identificē kā kristiešus baznīcu neapmeklē nemaz vai dara to ļoti reti par nozīmīgu reliģisku rituālu piekopšanu nemaz nerunājot.
Šāds fenomens arvien vairāk izplatās arī ASV.
Ebija Dejapauž viedokli, ka cilvēku pašidentificēšanās kā kristiešiem mēdz pieņemties spēkā brīžos, kad cilvēki sāk izvērtēt savu identitāti dažādu nacionālu iemeslu kontekstā.
Krievijā to cilvēku īpatsvars, kas sevi uzskata par pareizticīgiem kristiešiem, ir palielinājies no 31% 1991.gadā līdz 72% 2008.gadā, tikmēr to cilvēku īpatsvars, kas regulāri apmeklē baznīcu palielinās no 2% līdz nieka 7%.
Šādā kontekstā nedrīkst par maz novērtēt potenciālo varu, ko Putinam var sniegt šāda «dekoratīva kristietība».
Nesenākais piemērs reliģiskās kārts izmantošanai Krievijā ir Putina-glābēja tēla spodrināšana neilgi pirms prezidenta vēlēšanām ar dokumentālās filmas starpniecību. Šajā filmā tiek stāstīts, ka Putins gandrīz vienpersoniski paglābis no iznīcības kādu senu klosteri. Pats Putins šajā filmā attēlots gandrīz kā mītiska personība.
Lai kāda arī nebūtu Putina un Trampa līdzdalība amorālās un pat noziedzīgās aktivitātēs, viņi var būt gandrīz nešaubīgi par atbalstu no modernajiem populistiskajiem kristiešiem, kas sapņo par atgriešanos pie varas, vienalga cik cilvēku dvēseles tas maksās.
