2008.gadā Rauls Kastro pārņēma varu valstī, kur lielākā daļa cilvēku nedrīkstēja būt datora vai mobilā tālruņa īpašnieki, bez atļaujas izbraukt no valsts, veidot savus privātos uzņēmumus un ieiet tūristiem paredzētajās kūrortu viesnīcās. Šo desmit gadu laikā Kuba ir ļoti mainījusies. Taču ceturtdien, kad Kastro pametīs prezidenta amatu pēc diviem termiņiem, viņš savam pēctecim mantojumā atstās dziļākas problēmas nekā tās, ko savulaik pārmantoja no brāļa Fidela Kastro, vēsta aģentūra AP.
Patlaban Kubā ir gandrīz 600 000 privāto uzņēmēju, vairāk nekā pieci miljoni mobilo tālruņu, plaukstošs nekustamo īpašumu tirgus un viena no pasaulē visstraujāk augošajām lidostām. Tūkstošiem kubiešu šogad savās mājās pieslēguši internetu, kaut arī tas ir ļoti ierobežots. Tūrisma rādītāji vairāk nekā dubultojušies kopš 2015.gada, kad Kastro un toreizējais ASV prezidents Baraks Obama atjaunoja diplomātiskās attiecības. Tagad Kubu apmeklē gandrīz pieci miljoni tūristu gadā.
Taču Kubas plānveida ekonomikā valstij piederošos uzņēmumos joprojām nodarbinātas apmēram trīs ceturtdaļas strādājošo. Privātā sektora izaugsme tikpat kā apstājusies. Vidēja alga valsts sektorā ir tikai apmēram 25 eiro mēnesī, kā rezultātā daudziem darbiniekiem nākas paļauties uz ārvalstīs dzīvojošu radinieku atbalstu vai zagt no darba vietas.
Pēdējos divus gadu desmitus Kubas lielākais finansiālais atbalstītājs bija Venecuēla, kas tagad piedzīvo hiperinflāciju un ļoti smagu ekonomisko krīzi. Jauna «donora» Kubai pagaidām nav.
Raula Kastro nespēja vai nevēlēšanās reformēt Kubu liek prātot, kā valsti vadīs nākamais prezidents. «Kubas tauta vēl nav sagatavojusies tam, kāda būs valdība bez Raula vai Fidela,» stāsta 27 gadus vecais blogeris Jasels Padrons Kunakbeva, kurš sevi raksturo kā marksistu. «Mēs ieejam nepazīstamā teritorijā.»
Katru gadu Kubu pamet desmitiem tūkstoši izglītotu profesionāļu. Tas nostādījis valsti neparastā situācijā - ar trešās pasaules valstu cienīgu ekonomiku no vienas puses un demogrāfisko «bedri», kas vairāk atgādina Rietumeiropas valstis, no otras.
Pēc 2016.gada recesijas ekonomika piedzīvoja nelielu izaugsmi, taču ekspertiem ir šaubas par valdības sniegto datu korektumu. Pie varas esošā komunistu partija diktē politisko dzīvi un nepieļauj publisku kritiku. Iedzīvotāju noskaņojums ir pesimistisks - tikai retais gaida, ka situācija uzlabosies.
«Lai arī kurš aprīlī pārņems varu, viņa politiskā nākotne ir atkarīga no ekonomikas jautājuma,» norāda bijušais ārlietu ministra vietnieks Hosē Rauls Viera. «Tas, vai jauniešiem tiks dota iespēja sapņot, būvēt pašiem savu nākotni. Tas balstās uz materiālās labklājības līmeni, ko šī valsts spēs sasniegt.»
Fidels Kastro palika prezidenta amatā, līdz slimība piespieda viņu atkāpties un amatā atstāt brāli. Fidels Kastro nomira 2016.gadā. Rauls Kastro sacīja, ka pametīs amatu 2018.gadā. Domājams, ka Kastro prezidenta amatā nomainīs 57 gadus vecais viceprezidents Migels Diass-Kanels Bermudess.
Kastro paliks Komunistu partijas pirmā sekretāra amatā, taču sagaidāms, ka 86 gadus vecais Kastro aktīvi politikā vairs neiesaistīsies.
Vienā no pēdējām pērnā gada runām viņš mudināja atcelt valstī pastāvošo divu valūtu sistēmu, kurā viena veida Kubas peso vērtība ir apmēram četri dolāra centi, bet otra - gandrīz viens dolārs. Sistēmas mērķis bija pasargāt iekšējo tirgu ar «nacionālo naudu», bet darījumos ar citām valstīm izmantot otru valūtu. Ļoti iespējams, ka šīs sistēmas reformēšana būs Kastro aizstājēja pirmais un svarīgākais darba uzdevums. Tiek uzskatīts, ka divu valūtu sistēmas gals ir akūti nepieciešams Kubas ekonomiskajai izaugsmei, taču tas nes augstas inflācijas un neefektīvo valsts uzņēmumu izputēšanas risku.
Kubas nākamajam prezidentam nāksies panākt līdzsvaru starp ekonomiskās izaugsmes stimulēšanu un stabilitātes nodrošināšanu miljoniem kubiešu, kuru dzīve ir atkarīga no plašā valsts sektora un lēto, valsts subsidēto produktu pieejamības.
/nginx/o/2019/03/19/11876955t1h6e11.png)