Slēgtas vismaz 140 mediju organizācijas, vairāk nekā 520 žurnālistiem izvirzītas apsūdzības, darbu zaudējuši 140 tiesneši un prokurori, bloķētas 100 000 interneta lapas, nav pieejami 800 «Twitter» konti - tā šobrīd izskatās Turcijas mediju un tiesu vide. Turcija ir viena no pavisam nedaudzajām valstīm, kur bloķēta pat interneta enciklopēdija «Wikipedia».
Šomēnes, 3.maijā, tika atzīmēta Pasaules preses brīvības diena. Brīva prese ir viens no demokrātiskas sabiedrības stūrakmeņiem jeb ceturtā vara, kas darbojas neatkarīgi no trim «oficiālajām» varām - izpildvaras, likumdevējvaras un tiesu varas. Kad šī trijotne zaudē neatkarību un nespēj funkcionēt, sagrūst arī ceturtā vara. Uzskatāms piemērs ir Turcija, kas šā gada Preses brīvības indeksā piedzīvojusi kritumu uz 157.vietu. Pēdējo - 180.vietu - ieņem Ziemeļkoreja.
«[Preses] brīvība ir pašā demokrātijas sirdī. Valsts sevi var saukt par demokrātisku tikai tad, ja žurnālisti un mediji var strādāt brīvi un neatkarīgi, aizstāvot likumu ievērošanu,»
seminārā par situāciju Turcijā teica Eiropas Parlamenta (EP) prezidents Antonio Tajāni, kurš ieguvis jurista izglītību un strādājis par žurnālistu. «Turcija grib tikt uzņemta Eiropas ģimenē, bet rīkojas pretēji tam, lai tā notiktu.»
Turcijā pēc apvērsuma mēģinājuma 2016.gada jūlijā tika izsludināts ārkārtas stāvoklis, kas pagarināts nu jau septīto reizi. Pēc apvērsuma mēģinājuma Turcijas valdība sāka «tīrīšanu» ierēdņu, bruņoto spēku, uzņēmējdarbības un mediju organizāciju rindās, apsūdzot tos sadarbībā ar teroristiem, apvērsuma plānošanu, slepenas informācijas nopludināšanu un Turcijas prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana apmelošanā - izvirzīts lērums kriminālapsūdzību, daudzi arī notiesāti.
«Žurnālistiem jāuzrauga politiķi un viņu pieņemtie lēmumi. Nedrīkst būt otrādi - ka politiķi uzrauga, ko raksta žurnālisti,» uzsver EP deputāte Katija Piri no Nīderlandes. Viņa ir referente par situāciju Turcijā un 2015.gada ziņojumā aicināja Eiropas Komisiju (EK) un ES dalībvalstis nekavējoties pārtraukt ar Turciju sarunas par valsts uzņemšanu ES, ja netiks mainītas plānotās konstitucionālās reformas.
Ārkārtas stāvoklis ir aizbildinājums, lai režīms varētu vērsties pret kritiķiem, izskanēja seminārā Briselē. Apvērsuma mēģinājuma «ēnā» tika ieviesti likumi - piemēram, pretterorisma likums un interneta likums -, kas ļāva sākt kriminālprocesus pret žurnālistiem un ierobežot vārda brīvību it kā drošības vārdā.
Erdogana pieeja ir šāda - «vai nu tu esi ar mani, vai arī tu esi ar teroristiem»,
skaidro Piri. Līdz ar to publiskajā telpā tiek noslāpēta kritika pret valdošo režīmu, kā arī tiek izpludināts terorisma jēdziens, pierakstot tam žurnālistus un akadēmiķus, kuri vēlas darīt savu darbu un brīvi paust viedokli.
Turcijas piemērs rāda, kas notiek, kad vēlies saglabāt drošību, upurējot vārda brīvību. Beigās nav neviena no tiem, sacīja Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) Mediju brīvības pārstāvja biroja direktors Frane Maroevičs.
Pirmajos četros mēnešos pēc apvērsuma mēģinājuma Turcijā tika arestēti 130 žurnālisti, mediju darbinieki un rakstnieki. 64 no viņiem vēlāk atbrīvoja. EP konstatējis, ka aizturētajiem žurnālistiem «tika liegtas tiesības uz advokātu» un viņus «turēja nehumānos apstākļos, kuros viņiem draudēja un slikti pret viņiem izturējās». Pēc vairāk nekā simt mediju organizāciju slēgšanas darbu zaudēja vairāk nekā 3000 žurnālistu, norāda EP.
«Grūti iedomāties, kā ticamas vēlēšanas var notikt vidē, kur tik bargi soda atšķirīgus uzskatus un runāšanu pretī valdošajai partijai,» trešdien sacīja ANO Augstais komisārs cilvēktiesību jautājumos Zeids Raads al Huseins, aicinot Erdoganu pārtraukt ārkārtas stāvokli pirms vēlēšanām.
Tā kā brīvā prese Turcijā ir tikpat kā iznīcināta, vairums mediju atspoguļo «alternatīvo realitāti». «Viltus ziņas ir galvenās ziņas Turcijā! Tā labi sadarbojas ar saviem krievu draugiem un ir daudz ko mācījusies,» seminārā Briselē sacīja turku televīzijas žurnāliste Nevsina Mengu. «Erdogans grib tikai vienu - centralizēt varu. Viņš sevi uzskata par Turcijas vienīgo glābēju, un 50% Turcijas sabiedrības tam tic.»
Līdzīgos novērojumos dalās arī poļu žurnālists Pjotrs Zaļevskis, kurš vairākus gadus dzīvo Turcijā un raksta tādiem izdevumiem kā «The Economist», «Time» un «Financial Times». «Robeža starp patiesību un izdomājumiem sabruka jau sen.
Dažreiz ir interesanti apciemot valdībai lojālo mediju alternatīvo pasauli. Taču, ja tajā pavadīsi ilgu laiku, tu sāksi ticēt, ka ES necieš Erdoganu tāpēc, ka viņš tik daudz paveicis. Ticēsi, ka opozīcijas grupas ir teroristu organizācijas. Ticēsi, ka apvērsumu sarīkoja akadēmiķi. Ticēsi, ka žurnālisti pelnījuši 81 gadu ilgu cietumsodu par kritiskiem tvītiem. Ticēsi, ka operācijās Afrīnā necieta neviens civiliedzīvotājs un ka simtiem cilvēku, kuri apgalvoja pretējo, ir nodevēji,» situāciju ieskicē Zaļevskis.
Kamēr valdība slēdz vai izpērk lielākos laikrakstus, žurnālus un raidorganizācijas, neatkarīgā žurnālistika lielākoties pārsviedusies uz interneta platformām.
«Daudzi mediji joprojām pieturas pie faktiem, bet alternatīvais visums izplešas,» norāda Zaļeviskis. Viņš stāsta, ka kāda domnīca veikusi aptauju, kurā iedzīvotājiem lūgusi novērtēt apgalvojumus par iespējamajiem cēloņiem Turcijas un Vācijas attiecību nesenajai eskalācijai. 43% aptaujāto piekrita apgalvojumam, ka «Vāciju iebiedējusi Turcijas ekonomiskā izaugsme». Kad valdībai tīkamas ziņas izskan tik plaši un pat no kādreiz uzticamiem medijiem, vēlētājiem ir grūti nošķirt - kas ir izdomājumi un sagrozīta, bet kas patiesība.
Valdībai iegrožojot un kontrolējot medijus, godīgas vēlēšanas nemaz nav iespējamas - iedzīvotājus sasniedz slavinājumi un glaimi, bet pamatota kritika tiek noslāpēta.
Turku žurnālists Hasans Džemals bija redaktors laikrakstos «Cumhuriyet», «Sabah» un «Milliyet», bet tagad vada organizāciju «Platform for Independent Journalism» (P24). Pēc 2016.gada apvērsuma mēģinājuma puse «Cumhuriyet» žurnālistu, publicistu un vadības darbinieku tika ieslodzīti. «Būtībā Turcijā žurnālistika ir noziegums,» secina Džemals.
«Ļaujiet man pastāstīt par Turcijas sapni par Eiropu,» viņš iesāk.
«Visi brīvdienās brauca uz Eiropu, jaunieši studēja Eiropā, viņi strādāja Eiropā. Eiropa - šis vārds nozīmēja civilizēto pasauli.» Cenšoties pietuvoties šim ideālam, Turcija mēģināja pievienoties ES, pievienojās NATO un parakstīja Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, tādējādi tiekot iekļautai Eiropas Cilvēktiesību tiesas jurisdikcijā.
«Arī es sekoju Eiropas sapnim. Es iestājos par to, lai Turcija kļūtu par pilnvērtīgu Eiropas Savienības dalībvalsti,» norāda Džemals. «Esmu bijis žurnālists 49 gadus, bet šis sapnis tā arī nerealizējās. Tagad Turcijas novēršas no Eiropas un pagriež seju pret Austrumiem. Tagad Turcija ir otrās šķiras demokrātija. Vārda brīvībai vairs nav nekādas vērtības. Turcija vairs neuzskata, ka viedokļu daudzveidība ir derīgs resurss. Žurnālistiem piespriež mūža ieslodzījumu, mūža ieslodzījumu ar vainu pastiprinošiem apstākļiem, vairākus mūža ieslodzījumus. Es jūtos izolēts, kā svešinieks paša valstī. It kā es būtu iekšējā trimdā.»
/nginx/o/2021/09/22/14085528t1h446f.jpg)
