Latvijas Veterinārārstu biedrībai 90. Daudz laimes dzimšanas dienā! Ziedus nenesīsim un nedāvāsim. Ziedi ir veterinārmediķu pacientu ikdienišķā barība. Vēlēsim laimes un daudz labi atalgota darba.
"Cilvēks tāds pats lops vien ir"
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Sena prātula saka, ka ārsts ārstē cilvēku, bet veterinārārsts – cilvēci.
Labi zinām, ka cilvēka veselību nosaka tīrs gaiss, tīrs dzeramais ūdens un labs, kvalitatīvs uzturs. Tas
uzturs lielā mērā ir veterinārārstu pārziņā.
Ne tikai Latvijā, kur par uzturu atbildīgā struktūra ir Pārtikas un veterinārijas dienests, bet arī citur pasaulē veterinārārsts pieskata uztura kvalitāti.
Cilvēks mūžā apēd 30 līdz 60 tonnas pārtikas, kas nozīmētu dažus vilciena vagonus ar visdažādāko ēdmaņu. Veterinārārsta uzmanības lokā ir gaļa, zivis, olas, piens, medus un visāda cita veida ēdmaņa. ASV cilvēks dzīves laikā apēdot 2400 vistu, 96 tītarus, 30 cūkas, 12 liellopus un divas aitas, bet Vidusāzijā 18 liellopus, 400 aitu un vēl vismaz vienu zirgu piedevām.
Latvijas dati nekur nav atrodami, bet mēs itin droši varam teikt, ka padsmit govis vai teļus, dažus desmitus cūku, dažus tūkstošus vistu mēs apēdam gan.
Par olām ziņas ir drošākas. Uz zemeslodes šobrīd līdz ar 7 miljardiem cilvēku mīt ap 30 miljardiem vistu. Broilercāļa dzīves ilgums no izšķilšanās līdz kautuvei ir 47 dienas.
Latvietis gadā apēd ap 200 olu,
bet japānis– 450. Tiem, kas skaļi protestē un apgalvo, ka olu nudien katru otro dienu neēd, vēlos atgādināt, ka pankūkas, kūkas un makaroni arī satur olas.
Veterinārmedicīna Latvijā attīstījusies ar medicīnu rokrokā. Latviešiem nebija viegli iegūt augstāko izglītību cariskajā Krievijā, bet visvairāk saimniekdēli izvēlējās Tērbatas universitātes Veterināro institūtu. Latviešu zinātnes vēsture mēdz lepoties ar sasniegumiem mikrobioloģijā, kur redzamākie vārdi ir veterinārārsti Kristaps Helmanis, Alfrēds Bertušs, Oto Kalniņš, Roberts Vāgners, Eižens Zemmers, Egons Dārziņš un Augusts Kirhenšteins. Droši vien Kristaps Helmanis būtu ticis pie Nobeļa prēmijas, ja vien nebūtu nomiris 1902. gadā, proti – pirms Nobeļa prēmiju laiks bija atnācis. Bet ar ievērojamajiem mikrobiologiem lepojas gan humānā, gan veterinārā medicīna un sauc tos par savējiem.
Veterinārmedicīna Latvijas brīvvalsts laikos tika mācīta Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē, tā pasvītrojot šo jomu tuvību. Tā nu pasaules medicīnas zinātnē iegājies, ka jebkuru jaunu metodi, jaunu medikamentu sākotnēji pēta ar dzīvniekiem, tad tā nonāk humānās medicīnas laukā, bet pēc zināma laika tiek aprobēta dzīvnieku medicīnā. Jo
patiesībā jau tas cilvēks tāds pats lops vien ir,
un daudzu medikamentu devas var aprēķināt uz svara kilogramiem, tādējādi atšķirīgas devas tiek sunim (1 tablete), cilvēkam (2 tabletes) vai bullim (4 tabletes).
Vēl trakāk– man pazīstami ārsti iesaka pacientiem lietot zirgu smāķus locītavu kaišu ārstēšanai, bet veterinārie aptiekāri atzīst, ka nereti gan smērus, gan uzturbagātinātājus pārdod cilvēkiem lietošanai. Vienkārši – iesaiņojums nav tik smalks, sildošais smērs zirgam ir lielākā iesaiņojumā, tādēļ ievērojami lētāks. Uz jautājumu, kā tad tā – cilvēkam lopa smēru, atbilde ir vienkārša – iedomājieties, cik rūpīgi farmācija domājusi par smēru, ar ko sasilda miljonu dolāru vērta zirga ceļu locītavas pirms sacensībām.
Ko tur liegties, nav vērts – ne viens vien ievērojams cilvēku ķirurgs un traumatologs savas iemaņas pilnveidojis, operējot suņus, bet vēlāk savas zināšanas un iemaņas izmantojis arī daža suņa lauztās kājas operēšanai. Tomēr daudz ciešāka cilvēka un lopu ārstu saistība ir zāļu jomā. Kā zinām, pasaule satraucas par to, ka baktērijas arvien vairāk kļūst nejutīgas pret antibakteriāliem līdzekļiem, ko tautas valodā sauc par antibiotikām. Arvien biežāk satraucamies par rezistentiem tuberkulozes štammiem, slimnīcas reanimācijas nodaļas satrauc pacienti ar metacilīnrezistentu stafilokoku. Uz zemeslodes tikai 15% visu antibiotiku lieto cilvēku ārstēšanai, bet 85% tiek piebērti lopu, putnu, zivju barībai. Pasaulē nonāk rezistenti baktēriju štammi, kas agri vai vēlu izraisa arī cilvēku slimības. Un nebūsim pilnīgi droši apgalvot, ka šī antibiotiku neadekvātā lietošana ir tikai Ķīnas, Dienvidamerikas un Dienvideiropas lopkopju neziņas sekmēta rīcība. Arī
Latvijā ne viena vien govs saņem antibiotiku devu,
bet pēc tam ātri nonāk desās. Latvijas veterinārārsti nereti ir dilemmas priekšā – iztapt saviem darba devējiem fermeriem vai ieņemt striktu pozīciju – slimais lops uz sanitāro kautuvi, lai nenonāktu cilvēka uzturā.
Tradicionāli sanācis, ka Veterinārā biedrība Latvijā atrodas vienā ēkā ar Latvijas Ārstu biedrību. Ilggadējais Veterinārās biedrības prezidents, slavenais zirgu ārsts Juris Tolpežņikovs aizrāvies ar homeopātijas līdzekļiem zirgu ārstēšanā, un, kas pārsteidzoši, šie līdzekļi zirgam palīdz. Man gan šķiet, ka zirgs vienkārši iegūst ticību no sava veterinārārsta un izārstējas pats. Lai nu kā tas būtu, veterinārārsta pacients uzticas savam ārstam vēl vairāk nekā cilvēku ārsta pacients.
Daudz laimes dzimšanas dienā, Veterinārārstu biedrība! Mīļie kolēģi, veterinārārsti! Mēs jūs mīlam, cienām un lepojamies ar jums!