Sen neviens nebija spridzināts. Tomēr pagājušajā nedēļā notikušais sprādziens džipā, kurā gāja bojā ar Jūrmalas nekustamo īpašumu biznesu saistītais uzņēmējs Oleksijs Žarovs, liecina, ka it kā piemirstās metodes — gan cīņā ar konkurentiem, gan savstarpējo rēķinu kārtošanā — organizētās noziedzības vidū ir aktuālas joprojām. Ņemot vērā faktu, ka visvarenā Krievijas mafija intensīvi darbojas visās Eiropas Savienības valstīs, nav pamata uzskatīt, ka Latvija nākotnē būs izņēmums. Savulaik, 90. gadu vidū, krimināla rakstura sprādzieni bija pavisam ikdienišķa parādība, taču pēdējā laikā to skaits strauji samazinājies. Atliek tikai cerēt, ka aizvadītās nedēļas notikums neievadīs jaunu attiecību kārtošanas posmu. Skarbie deviņdesmitie Sprādzienu ēra pēc brīvvalsts atjaunošanas Latvijā sākās 1990. gada 4. maijā ar bēdīgi slavenā Rīgas OMON vienības "svētību". Pavisam togad Latvijā reģistrēti apmēram divdesmit neliela apjoma blīkšķi pie dažādiem padomju varu simbolizējošiem objektiem. Parasti troksnis bija liels, bet bojājumi nelieli. Sprādzieniem galvenokārt bija politisks zemteksts. Visos gadījumos tika ierosinātas arī krimināllietas, kuras tā arī palikušas līdz galam neatklātas. Tomēr drīz vien, jau nākošajā gadā, nodimdēja arī pirmais komerciāla rakstura sprādziens — apmēram 500 gramu trotila uzspridzināja Kaļķu ielas kazino sētas pusē. Tas notika slēgtā pagalmā, tāpēc no logiem šķīrās arī visas apkārtējās mājas. Turpmākajos divos gados bija vēl vairākas nelielas jaudas eksplozijas, taču tām bija vairāk epizodisks raksturs. 1993. gadā noziedzīgās konkurences un teritoriju pārdales sprādzienu ēru Jūrmalā uzsāka agrāk vairākkārt tiesātais Aleksandrs Gitčenko ar iesauku Hitlers, kurš uzskatāms par šīs metodes pionieri Latvijā. No ieslodzījuma atgriezies mājās dzimtajā Jūrmalā, viņš konstatēja, ka nodevas no komersantiem jau ievāc tā sauktais Pārdaugavas grupējums, un uzsāka ar viņiem cīņu par vietu zem saules. Tolaik apmēram mēneša laikā notika sprādzieni vairākos populāros Jūrmalas krogos — Orientā, Kaburgā un Noktirnē. Apkārtējos mežos tika atrasti vismaz pieci līķi, daži no tiem ar spīdzināšanas pazīmēm. Visi viņi bija iebraucēji no Kazaņas. Vēlāk pie Gitčenko iznīcināšanas ķērās nopietnāki ļaudis, kuri mēģināja viņu novākt, izmantojot granātmetēju, tāpēc viņam nācās bēgt uz Krieviju. Taču tur viņu it kā aizstāvoties nogalināja paša draugs. Par tā laika rekordsprādzienu varēja kļūt notikums Skrundā, kur, piestiprināti pie elektrības augstsprieguma līnijas staba, tika atrasti 11, 5 kilogrami trotila. Speciālisti gan toreiz konstatēja, ka darbojušies diletanti, jo mērķa sasniegšanai (staba nogāšanai) būtu pieticis arī ar puskilogramu. Iespējams, tas bija pirmais pērkoņkrustiešu mēģinājums spridzināt. Par pirmo sprādzienu Latvijā, kurā gāja bojā cilvēks, kļuva 1994. gada 24. maijā notikusī traģēdija. Toreiz gāja bojā firmas Dukāts prezidents Vladimirs Dukāts un kāds garāmgājējs, bet ievainota tika firmas darbiniece Irēna Laiņina. Vladimirs Dukāts dažas dienas pirms nāves (ar norautām kājām viņš nodzīvoja līdz 1. jūnijam) paspēja dod liecības pret savu varbūtējo fizisko iznīcinātāju Ivanu Haritonovu. Policijas speciālisti uzskata, ka šī ir viena no pirmajām reizēm, kad tika lietots radiovadāms spridzeklis un, iespējams, arī plastikāta sprāgstviela — par to liecināja deformētās metāla kāpnes. Interesanti, ka 23. maijā — dienu pirms sprādziena — Rīgā, Eksporta ielā, kādam Kasparam Š. dzīvoklī tika atsavināts pašdarināts 1,2 kilogramus smags trotila spridzeklis ar radiovadāmu antenu un pulti. Varbūt rezerves variants? Jau pieminētais Gitčenko savā vienkāršībā sprādzienus veica ar trotila briketēm, iesviezdams tās kafejnīcu ventilācijas lūkās. Tieši 1994. gads Latvijas vēsturē iegājis kā viseksplozīvākais gads — togad reģistrēti 76 ar sprāgstvielām saistīti noziegumi, bet ekspertīzes saistībā ar sprāgstvielām veiktas 92 reizes. Pavisam no 1990. gada 4. maija līdz 2000. gadam valstī reģistrēts vairāk nekā 500 dažādas jaudas sprādzienu. Savukārt 1995. gads izceļas ar vairākiem labi plānotiem un kvalitatīvi paveiktiem šāda veida noziegumiem, kas pierāda spridzinātāju profesionālo izaugsmi. 25. aprīlī kādā Stabu ielas sētā tika uzspridzināta automašīna Mercedes 500, kurā toreiz atradās viena no Jelgavas kriminālajām autoritātēm Ivans Jefimovs un vēl divi cilvēki. Sprādziens notika brīdī, kad upuris apsēdās vadītāja krēslā. Par tā sarīkotāja profesionalitāti liecina fakts, ka Jefimovs ceļā uz slimnīcu nomira, bet abi pārējie pasažieri neguva ne skrambiņas un no notikuma vietas aizbēga pirms policijas ierašanās. Viens no skaļākajiem sprādzieniem, kuru arī iekšlietu darbinieki uztvēra kā izaicinājumu vai draudus, notika 1995. gada 18. septembrī policijas iecirknī Purvciemā. Nezināmi ļaundari tieši policijas sētā zem policijai piederošā mikroautobusa bija novietojuši ļoti jaudīgu spridzekli, kā rezultātā tika bojātas vēl vienpadsmit šajā sētā esošās automašīnas, bet apkārtējām mājām sprādziena vilnis izsita 88 logus. Pēc dažām dienām kādā no blakus mājām tika uzspridzināts lifts. Noziedzniekus gan tā arī neatklāja. Ar lifta spridzināšanu saistīts arī 1995. gada skaļākais sprādziens. Toreiz savas mājas liftā 29. augustā tika uzspridzināts bijušais VDK darbinieks, tolaik naftas kompānijas Lat-West-East viceprezidents Sergejs Generalovs. Kā noskaidroja eksperti, lifta kabīnes apgaismošanas plafonā bija ievietots radiovadāms plastikāta spridzeklis, ekvivalents 800 gramiem trotila. Tas bija izgatavots ļoti profesionāli, sprādziens tika vērsts noteiktā virzienā un atstāja visai maz lietisko pierādījumu. Pēc rokraksta un izmantotajiem materiāliem spridzeklis līdzinājies tam, kas tika izmantots uzņēmēja Dukāta noslepkavošanā. Generalovam bija saistība ar bēdīgi slaveno naftas kontrabandistu Rustemu Kadirovu, kurš uzskatīja, ka Generalovs viņu piekrāpis. Vēl viens ļoti nepatīkams sprādziens notika 1995. gada 15. jūlijā Mežaparka estrādē dažas minūtes pirms Baltijas un Ziemeļvalstu dziesmu svētku noslēguma koncerta. Toreiz no apmēram viena kilograma trotila lielā spridzekļa viegli cieta četri cilvēki. Grūti teikt, cik būtu cietušo, ja sprādziens notiktu pēc koncerta sākšanās. Savukārt 1996. gada 14. oktobrī blakus Rīgas domei un 2. vidusskolai, kur atrodas sporta nams, ar tālvadības spridzekli mēģināja uzspridzināt kādu agrāk sodīto Nikolaju Markovu, kurš kriminālajās aprindās pazīstams ar iesauku Marķīzs. Agrāk viņš bija strādājis firmā Pārdaugava, bet pēdējā laikā darbojies firmā Gulf Stream kā komercdirektors. Interesanti, ka pretēji jebkurai loģikai cietušais nepalika vis uz vietas, bet aizbēga savā visai dārgajā sporta automašīnā Ford Mustang. Vēlāk gan izrādījās, ka viņam nez kā bija izdevies iegūt arī ieroča nēsāšanas tiesības, kas agrāk tiesātām personām izdevās visai reti. Minētajā sporta namā, kurš pazīstams arī kā boksa klubs, jau sen ar "sportu" nodarbojās kriminālie elementi, bet policistu aprindās to pat godāja par Pārdaugavas kadru kalvi. Vēl 1996. gadu varētu atcerēties sakarā ar apmēram 40 tūkstošus latu vērto sprādzienu klubā Zero Zone un tajā pašā gadā uzspridzināto Mercedes 600. Šis ir viens no retajiem gadījumiem, kad kluba sprādziena organizētāju izdevās notvert. 1997. gads neapšaubāmi ieies vēsturē ar organizācijas Pērkoņkrusts veikto terora aktu pie Uzvaras pieminekļa. Tas uzskatāms par sprādzienu, kurā līdz šim izmantots visvairāk sprāgstvielas. Viņu kontā ir arī mēģinājums uzspridzināt gan uzņēmuma Rīgas Siltums siltumtrasi, gan spridzekļa ievietošana Latvenergo ēkā. Grūti spriest, kā būtu klājies ar šī nozieguma atklāšanu, ja sprādziena brīdī nebūtu gājuši bojā divi tā izpildītāji, kuru mirstīgajās atliekās izdevās atrast arī personību apliecinošus dokumentus. Saskatot tik nopietnus pavedienus, Satversmes aizsardzības birojs šo lietu paņēma savā pārziņā un vainīgie tika atklāti. Tiesa gan, bija vajadzīgs gandrīz gads, lai vainīgos noķertu. Savukārt 1998. gada aprīlī nogranda sprādziens pie Rīgas sinagogas. Šis gadījums, kas izraisīja visai plašu politisko rezonansi, bija par iemeslu Valsts policijas priekšnieka ģenerāļa Alda Lieljukša atstādināšanai no amata — vēlāk gan izrādījās, ka tas noticis nepelnīti. Minētajā gadījumā noziedznieki bija izmantojuši 1,5 kilogramus smagu plastikāta sprāgstvielu. Pēc četrām dienām notika vēl neliels demonstrācijas sprādziens pie Krievijas vēstniecības, un abi šie incidenti izraisīja visai skaļu starptautisko rezonansi. Tā paša gada aprīlī pilnīgi mistiskā veidā civilvīrs ar pašdarinātu spridzekli Valkas rajonā pie autobusu pieturas uzspridzināja savu 29 gadus veco piedzīvotāju, kuras personību ilgu laiku pat nevarēja noskaidrot. Citādi 1998. gads pagāja visai mierīgi, ja neskaita dažas uzspridzinātas automašīnas un kafejnīcas — kopumā izdarīti 43 ar sprāgstvielām saistīti noziegumi (te jāpaskaidro, ka šajā statistikā ietilpst arī sprāgstvielu un munīcijas nelikumīga glabāšana). Interesanti, ka tādi paši procesi notika arī Lietuvā, kur 1994. gadā uzspridzināja dzelzceļa tiltu pār upi, bet 1995. gadā uzlaida gaisā avīzes Lietuvos Rytas redakciju. Par 1999. gada skaļāko sprādzienu noteikti atzīstama advokāta Andra Grūtupa biroja apskādēšana aizvadītā gada decembrī. Kaut arī sprādziena rezultātā radās vienīgi materiāli zaudējumi, tomēr jāatceras advokāta līdzdalība vairākās skandalozās lietās. Lai gan Grūtups par nozieguma vaininieku uzrādīšanu apsolīja piecus tūkstošus latu, tas tā arī netika atklāts. Savukārt 12. februārī Spilves lidlaukā tika uzspridzināta Zemessardzes lidmašīna AN 2. Sprādzienā tika izmantoti apmēram 100 grami trotila, cietušo nebija. Tiesa gan, zinot veselu lērumu nelikumību, kas notikušas, izsaimniekojot šā lidlauka īpašumu, tas var šķist arī tikai kā troksnis uzmanības pievēršanai — kārtīgi spridzinātāji būtu darbojušies efektīvāk. Otrs uzmanības vērts sprādziens, kas noteikti liek domāt par diversiju, ir aizvadītā gada novembrī notikusī degvielas cisternas spridzināšana Mangaļu stacijā. Tur nezināmi ļaundari bija izmantojuši 800 gramus trotila, un tikai laimīgas sagadīšanās pēc šis sprādziens neizvērtās par ekoloģisku katastrofu. Togad tika uzstādīts arī savdabīgs rekords, kad vienas nedēļas laikā notika pieci sprādzieni. 9. februāris — sprādziens pie Komercbankas filiāles Strēlnieku ielā 3. 11. februāris — Līksnas ielā no granātmetēja mēģina sašaut firmas Stella prezidenta Valērija Kļimova automašīnu. 12. februāra naktī — jau pieminētā lidmašīnas spridzināšana. Tās pašas dienas vakarā tiek spridzināts advokātu biroja Certus birojs Čaka ielā 116, bet 15. februārī — Timoteja ielā uzspridzina advokātu biroja automašīnu Toyota Corolla. Biroja darbinieki savulaik bija nodarbojušies ar vairāku banku likvidācijas lietām. Savukārt pēdējais mēneša sprādziens noticis 24. februāra pusnaktī Jelgavā kādā Kārļa ielas namā. Spridzeklis bija nolikts pie otrā stāva dzīvokļa durvīm, taču bojātas tika vēl sešu dzīvokļu durvis. Policija uzskata, ka tā varētu būt krimināla rakstura atriebība, jo minētajā dzīvoklī dzīvojis pilsonis, kurš vairākkārt sodīts un atzīts par bīstamu recidīvistu. Par traģiskāko 1999. gada sprādzienu gan jāuzskata janvāra sākumā notikušais sprādziens Rēzeknē, kad 6. janvāra vakarā tika uzspridzināta Rēzeknes uzņēmējam Voldemāram Skromulim piederošā automašīna Nissan Sunny. Sprādzienā smagi cieta viņa māsa. Tā paša gada augustā Krišjāņa Valdemāra ielā blakus kafejnīcai Mājas virtuve notikušais sprādziens, kas izbirdināja logus tuvējām mājām, liekus jautājumus par iemesliem policijai neradīja, jo kafejnīca piederēja kriminālās autoritātes Sergeja Sniedziņa sievai. 21. gadsimts — reti, bet asiņaini Jaunā gadsimta pirmais gads neapšaubāmi paliks atmiņā ar Latvijas visasiņaināko sprādzienu, kas 17. augustā notika universālveikalā Centrs. Divos sprādzienos, kas ar astoņu minūšu intervālu sekoja viens otram, miesas bojājumus guva pavisam 22 cilvēki un viena sieviete nomira. Trīs cilvēki izdzīvoja, tikai pateicoties mediķu pašaizliedzīgajām pūlēm. Spridzekļi bija ievietoti somu glabātavā. Viena spridzekļa ievietotāju Leonardu Buteli notvēra un notiesāja. Tiesa viņam piesprieda astoņus gadus cietumsoda, taču pēc pārsūdzības lietu nosūtīja uz papildizmeklēšanu, jo tajā ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. Šaubas nerada vienīgi tas, ka sprādziens nav politiska terora akts, bet gan konkurences cīņas paņēmiens. Bez dažām automašīnām un kādas jaunbūves togad 7. novembrī notika arī pamatīgs sprādziens Daugavpils žurnāla Kapital Latgalii redakcijas telpās. Cilvēki gan necieta, taču nozieguma vaininieki tā arī nav atrasti. Pagaidām 2001. gads zināms kā viens no mierīgākajiem kriminālo sprādzienu ziņā, jo togad uzspridzināta tikai viena automašīna Chrysler, kas bija novietota stāvvietā pie Linezera slimnīcas. Sprādziens notika dienas vidū, un sprāgstviela bija novietota zem automašīnas autovadītāja pusē, kas liecina, ka sprādziens noticis priekšlaicīgi, jo bija iecerēts arī upuris. 2002. gada aprīlī Jelgavas rajona Ozolniekos eksplodēja automašīna, kas piederēja uzņēmuma Rīga Taxi valdes priekšsēdētājam Genādijam Aksjonovam. Šis akts gan vairāk uzskatāms par brīdinājumu, jo zem bagāžnieka novietotais spridzeklis bijis nelielas jaudas un uzspridzināts agri no rīta. Vispārzināms fakts, ka taksometru pārvadājumos Rīgā pastāv visai nežēlīga konkurence. Dažas dienas vēlāk Juglā tika veikts mēģinājums nogalināt Latvijas čečenu diasporas līderi Beslanu Krūmiņu. Automašīna BMW eksplodēja brīdī, kad viņš bija atvēris durvis un grasījās tajā iekāpt. Sprādziena vilnis viņu atsvieda nost no automašīnas, tādējādi glābjot Krūmiņa dzīvību. Par ieceres nopietnību liecina fakts, ka izmantotās sprāgstvielas daudzums bija ekvivalents aptuveni 400 gramiem trotila. Tā paša gada augustā notika visai nesaprotams sprādziens uzņēmuma Jaunpagasts Plus gatavās produkcijas noliktavā Katlakalna ielā, tajā gāja bojā divi cilvēki. Kaut arī ugunsdzēsēji uzskata, ka vainīgs bijis metinātājs, kurš darbojies pie cisternas ar spirta tvaikiem, uzņēmuma īpašnieki ir pārliecināti, ka tā bijusi diversija. 2003. gadā notikušie divi krimināla rakstura sprādzieni saistāmi ar kriminālo aprindu savstarpējo rēķinu kārtošanu. Vispirms 11. martā tika uzspridzināta automašīna BMW, kurā tikko bija iekāpis tās īpašnieks — kriminālā autoritāte ar iesauku Kurgal, kurš nodarbojies ar automašīnu zādzību organizēšanu. Savukārt 16. decembrī eksplodēja visai spēcīgs spridzeklis, kas bija novietots uz kāda pirmā stāva dzīvokļa palodzes. Tajā gāja bojā viens cilvēks, bet ievainojumus guva vēl pieci. Pēc policijas rīcībā esošās informācijas, dzīvokli tobrīd īrēja vietējā kriminālā autoritāte ar iesauku Fēlikss un tur visai regulāri notikušas dzīvespriecīgas nakts svinības — arī liktenīgajā naktī. Aizvadītajā nedēļā notikušo džipa sprādzienu speciālisti vērtē kā ļoti profesionāli paveiktu. Spridzeklis, kura jauda bijusi līdzvērtīga vismaz 500 gramiem trotila, bijis novietots zem priekšējā sēdekļa, bet sprādziena vilnis virzīts uz pusi, kur parasti sēdējis uzņēmējs. To apliecina fakts, ka viņa šoferis-miesassargs guvis tikai vieglus ievainojumus. Pēc sprādziena vairāk nekā tonnu smagais Mercedes markas džips lidojis pa gaisu vismaz 40 metrus. Diemžēl savstarpējo rēķinu kārtošanā ir arī gadījuma upuris un smagus ievainojumus guvusi kāda garāmgājēja. Spridzinātāju metodes Vismaz deviņdesmit procentos gadījumos par iepriekš notikušajiem sprādzieniem varam pateikties varonīgajai padomju armijai. Tās izvešanas laikā no zaglīgajiem virsniekiem varēja nopirkt visu iespējamo — trotilu, plastikāta sprāgstvielas, rokas granātas, detonatorus un pat artilērijas šāviņus. Savukārt Rīgas OMON kaujinieki parādīja, ka ar sprādzieniem ir risināmas dažāda veida problēmas, un šo praksi ātri vien pārņēma arī organizētā noziedzība. Pēc speciālistu aplēsēm, vēl šodien valstī ir vismaz vairākas tonnas no sarkanarmiešiem palikušu sprāgstvielu, bet to pielietošana ar katru gadu kļūst kvalitatīvāka. Beidzies trotila brikešu un radiovadāmo auto modeļu izmantošanas laiks. Nav brīnums, ka sprādzienu organizētāju atklāšanas procents atpaliek tikai no algoto slepkavību atklāšanas. Tas saistīts ar to, ka sprādziena brīdī faktiski tiek iznīcināti jebkuri lietiskie pierādījumi — arī tādi kā pirkstu nospiedumi, tāpēc gandrīz vienīgais šo noziegumu atklāšanas veids ir aģentūras sniegtā informācija vai motivācijas atklāšana. Tomēr tā nav izmantojama kā pierādījums. Vārdu sakot, sprādzienu organizēšanas tehnoloģija šobrīd sasniegusi tik augstu līmeni, ka ierindas uzņēmējam no iespējamā atentāta izvairīties ir neiespējami. To var izdarīt tikai ļoti bagāti cilvēki, kuru automašīnas nepārtraukti tiek apsargātas. Tiesa gan, paliek jau vēl arī granātmetējs vai Stinger tipa raķetes. Ir arī traģikomiski gadījumi Ar sprāgstvielu un to atstāto pēdu pētīšanu nodarbojas TM Tiesu ekspertīžu centrs, kur šobrīd savākta visai liela dažādu spridzekļu kolekcija. Te atrodami gan pamatīgi artilērijas šāviņi, gan lecošās kājnieku mīnas. Ir arī vairāki desmiti dažādu pašdarinātu ierīču — sākot no elektroniskām shēmām un beidzot ar vienkāršam modinātājam pievienotiem vadiem. Ik pa laikam sprāgstvielas iznīcina speciālā poligonā, atstājot tikai tipiskus un oriģinālus paraugus. Savulaik viņiem gadījusies traģikomiska situācija. Ticis saņemts izsaukums no Mežaparka, kur ar granātu saspridzinājies kāds vecs vīrs — tā esot bijusi pašnāvība vai nelaimes gadījums. Atbraukuši notikuma vietā, eksperti sākuši lasīt kopā visu, kas no nabadziņa palicis pāri. Labu laiku pastrādājuši un konstatējuši, ka nekur nav atrodama viena kāja. Sākuši jau lūkoties uz kokiem un elektrības vadiem, sak, varbūt sprādziena vilnis uzmetis. Tad iejaukusies mājas sētniece un noprasījusi, cik ilgi eksperti vēl domājot te vazāties — viņai, lūk, sēta esot jāsatīra. Uzzinājusi kavēšanās iemeslu, viņa paskaidrojusi, ka bojāgājušais bijis... invalīds ar vienu kāju. Kādu citu gluži neticamu gadījumu izstāstīja kriminālpolicijas darbinieki. Pirms pāris gadiem mežā pie Jelgavas atrasts līdz nepazīšanai sakropļots vīrieša līķis, kurš bijis ietīts melnā polietilēna plēvē. Uz baisā saiņa atvērtā veidā bijusi nolikta arī pase. Visas pazīmes liecinājušas, ka vīrietis gājis bojā spēcīga sprādziena rezultātā. Apmēram tajā pašā laikā Daugavpils slimnīcā nonācis vīrietis, kuram sprādzienā bija cietušas krūtis. Pēc viņa stāstījuma: "gāju pa mežu, pēkšņi sprādziens, nokrītu un neko vairs neatceros". Tomēr liels bijis ārstu izbrīns, kad, apstrādājot brūces krūtīs, viņi konstatēja, ka tajās ir cita cilvēka kaulu, domājams, pirkstu gabaliņi. Tad iejaucās policija un patiesā aina tika noskaidrota. Izrādās, ka divi agrāk tiesāti pilsoņi bija devušies no Jelgavas uz Daugavpili kārtot rēķinus. Šim nolūkam automašīnas bagāžniekā atradušies vairāki spridzekļi. Pirms ierašanās pilsētā viņi apstājušies pārnakšņot pie kāda ezera un bojāgājušais ieteicis uzspridzināt zivis. Viņš izņēmis spridzeklī un teicis — "ja es nospiedīšu slēdzi, pēc pusminūtes tas uzsprāgs". Ņēmis un nospiedis, bet spridzeklis uzsprādzis viņa rokās. Dzīvajos palikušais tad nu pārinieka rokas savās krūtīs arī saņēmis. Pēc notikušā viņš piezvanījis uz Jelgavu kolēģiem, tie atbraukuši savākt līķi, bet pēc tam mierīgi devies uz slimnīcu. Kolēģi bijuši arī tie, kas savu kritušo nolikuši mežā un pasi atstājuši personības noskaidrošanai. Taču pats interesantākais ar to vēl tikai sākās. Pēc pases tika atrasta cietušā sieva, kura pēc drēbju paliekām, kaut arī visai nepārliecinoši, vīru atpazina, un viņš tika apglabāts. Tomēr pēc pāris dienām sieviete visai nemierīga atkal atnākusi uz policiju — šaubas, lūk, mācot. Viņas vīram bijusi vēl sevišķa pazīme — dzimumloceklī ievietotas četras lodītes no lodīšu gultņa (tas cietumnieku vidū ir visai populārs līdzeklis savas vīrietības uzlabošanai, ko viņi paveic ar primitīvu implantāciju, izmantojot noasinātu koka gabalu). Lai rokot nelaiķi ārā, viņa gribot pilnībā pārliecināties. Izraka. Tas tomēr bija viņas vīrs.