Notikušo noziegumu varētu uzskatīt par zināmu "eksotiku", jo pat Valsts prezidente pēc tiesas lēmuma izteikusies, ka uzbrukumi rasu naida dēļ Latvijā saskaitāmi uz vienas rokas pirkstiem, bet vainīgie vai nu nav sodīti, vai arī sodīti par huligānismu. Pēdējā laikā gan parādījušās ziņas arī par citiem tā saukto skūtgalvju uzbrukumiem melnādainajiem ļaudīm Rīgā.

Bet te nākas arī atgādināt, ka Krimināllikuma 78. pants, pēc kura tiesāti Tomasa Dž. aizskārēji, neattiecas tikai uz rasu, bet pirmkārt uz nacionālā naida izraisīšanu, starp kuriem atšķirības būtībā nav. Un, ja runājam par dažiem rasisma gadījumiem Latvijā, kuru dēļ Latvija esot pat iekļuvusi ASV rasistisko valstu "melnajā sarakstā", kādēļ tik maz dzirdams par Latvijai daudz būtiskāko nacionālā naida jautājumu, ar ko saskāries vai katrs latvietis?

Nesaskata nacionālā naida motīvu

Pazemošanu un piekaušanu etnisku motīvu dēļ 19. aprīļa vakarā piedzīvoja mazgadīgs zēns, 12 gadus vecais Hermanis. Dodoties mājup, zēnam uzbrukuši seši krievu valodā runājoši, par viņu vecāki un lielāki jaunieši, kas saķēruši upuri aiz drēbēm un ievilkuši tuvējā pagalmā. Kamēr divi turējuši aiz rokām un pleciem, divi jaunieši ar dūrēm situši un spēruši ar kājām Hermanim pa vēderu, bet atlikušie līdzdalībnieki palīdzējuši pārējiem un krievu valodā ņirgājušies par upuri.

Jaunieši, pazemojot Hermani, vairākkārt izklieguši frāzes ar vārdu "latiš" (latvietis), kas neapšaubāmi norāda uz nacionālā naida motīvu uzbrukumā. Tādēļ Hermaņa māte Līga Muzikante pēc tam, kad izsaukta policija un ierosināta krimināllieta, vērsusies ar iesniegumu arī drošības policijā, lūdzot izvērtēt minēto noziegumu nevis kā huligānismu, bet vardarbību etniskās piederības dēļ. Hermaņa māte iesniegumā arī uzsvērusi, ka uzbrukums nav saistīts ar laupīšanu, jo pēc fiziskas aizskaršanas, izsmiešanas un piekaušanas Hermanis atlaists, nepaņemot ne naudasmaku, ne mobilo telefonu.

Jau pēc neilga laika saņemtā atbilde, ko rakstījis drošības policijas priekšnieka vietnieks Ints Ulmanis, ir vienaldzīga un paštaisna – tajā apgalvots, ka uzbrukumā 12 gadus vecajam zēnam neesot Krimināllikuma 78. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva un tādēļ pieņemts lēmums atteikt sākt kriminālprocesu. Atbilde šokē.

Šis ir tieši tāds gadījums, kas atbilst KL 78. pantam: "Par darbību, kas apzināti vērsta uz nacionālā vai rasu naida vai nesaticības izraisīšanu (..) Par tādu pašu darbību, ja tā saistīta ar vardarbību (..), kā arī tad, ja to izdarījusi personu grupa (..) soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz desmit gadiem."

Ir skaidrs, ka uzbrukums nav saistīts ar laupīšanu vai sadzīviskām nesaskaņām, toties vairākkārt aizskarta Hermaņa tautība – latvietis ("latiš"). Ja minētajā faktu izklāstā drošības policija nav spējusi saskatīt nacionālā naida motīvu, tas drīzāk izskatās pēc ļaunprātības, nevis nolaidības vai neprofesionalitātes. Un šādam pieņēmumam ir savs pamats, zinot Līgas Muzikantes darbību Latvijas Nacionālajā frontē, laikrakstā "DDD" un viņas agrāk pausto kritiku par drošības policijas darbu. Gandrīz vai sanāk, ka drošības policijas atbildīgās amatpersonas, izmantojot dienesta stāvokli, personiski atriebjas Līgai Muzikantei, ignorējot cietušo zēnu. Viņam piedzīvotais var radīt mazvērtības kompleksu, ka tautības dēļ latvieti drīkst pazemot un neviens par to netiks sodīts.

Kāpēc tāda nevienlīdzība?

Iespējams, drošības policija kā argumentu cer izmantot atrunu, ka Hermanis nav sapratis visu krieviski sacīto, bet galvenokārt atkārtoto krievu vārdu "latiš", kas lietots sišanas un pazemošanas laikā. Tad jāatgādina raksta sākumā minētais ASV pilsonis Tomass Dž., kurš savu uzbrucēju sacīto nav sapratis vispār, jo krievu valodu nezina. Visa Tomasa Dž. apsūdzība rasistiskos motīvos balstās uz vienīgo īso angļu valodā sacīto frāzi: "Latvija ir balto zeme." Turklāt to teica tieši tas apsūdzētais, kurš nepilngadības dēļ netika sodīts.

Atšķirībā no Tomasa Dž., kurš policijā vērsās tikai vairākas nedēļas pēc uzbrukuma, Hermaņa māte policiju izsaukusi nekavējoties, kas krietni atvieglo policijas darbu šajā lietā. Kontrastu vēl vairāk izceļ tas, ka Tomass Dž. ir pieaudzis vīrietis, kas pats prata aizstāvēties pret jauniešiem, turpretim Hermanis ir 12 gadus vecs bērns, kuram uzbruka vecāki un spēcīgāki jaunieši. Vai policijai nebūtu gana daudz iemeslu Tomasa Dž. lietai nacionālā un rasu naida jautājumā piepulcināt arī Hermaņa lietu?

Uzbrukumi tautības dēļ

Pārsteidzoši, cik plašu rezonansi presē un sabiedrībā ieguvuši nedaudzie gadījumi, kad mutiski vai fiziski aizskarti citu tautību pārstāvji, bet novārtā tiek atstāti etniska rakstura uzbrukumi latviešiem. It sevišķi ar šo parādību saskaras bērni un jaunieši, to gan atceros no savas bērnības, gan zinu no citu pieredzes. Uzbrukumi latviešiem tautības dēļ ir bijuši neskaitāmi, bet iemesls, kādēļ mums joprojām nav zināms gadījums, kad vainīgie par to tiktu sodīti pēc attiecīgā likuma panta, visdrīzāk ir vēsturiski ieaudzinātā nacionālās mazvērtības sajūta.

Latvietim neliekas, ka viņa tautība ir tā vērta, lai cīnītos pret savas tautības aizskārumu. Tajā pašā laikā latvietis ir ļoti iejūtīgs pret citu tautību aizskaršanu, mehāniski atkārtojot gan Krievijas, gan pašmāju aktīvistu uzpūsto propagandu, ka Latvijā pastāvot rasisms, bet paradoksālā kārtā aizmirst cīnīties arī pats par savas tautības godu. Un šādu Latvijai tradicionālu, divkosīgu attieksmi pauž pat oficiālas valsts amatpersonas un tiesībsargājošās iestādes, uzsverot citu tautību tiesības, bet ignorējot nodarījumus latviešiem kā tautībai.

Policijai slinkums?

Pozitīvi, ka "Latvijas Avīze" par līdzīgiem uzbrukumiem latviešiem ir rakstījusi jau agrāk. Kā varēja lasīt, pirms gada Ogrē piekāva latviešu jaunieti par to, ka viņš ar draugiem uz ielas runāja latviski. Policija toreiz izmisīgi centās atrunāt no krimināllietas sākšanas, cenšoties notikušo pavērst kā "sadzīvisku strīdu", lai gan uzbrukuma aprakstā ir skaidri naidīgi izteikumi par latviešiem un Kaspars uzbrukumu nebija ne izaicinājis, ne pats atbildējis uz izaicinājumiem. Galu galā policija pat izmantoja "argumentu", ka kaut ko jau Kaspars savam sitējam arī mutiski atbildējis, tātad bezmaz pats vainīgs! Ja būtu arī sitis pretim, policija atviegloti teiktu, ka vainīgi bija abi.

Aprakstīts arī pirms diviem gadiem Pļavniekos noticis noziegums, kad krieviski runājoši jaunieši piekāvuši latviešu vienaudzi Aleksandru, atkārtoti pavēstot: "Tagad tu cienīsi krievus!" Ap to pašu laiku Mazsalacas Skaņākalna parkā ar saukļiem pret izglītības valodas reformu krievvalodīgi vidusskolēni uzbruka jaunākiem latviešu bērniem no speciālās internātskolas – bērniem ar garīgiem traucējumiem, dzenoties tiem pakaļ, sitot pa vēderu, kaklu. Šie trīs tad arī ir praktiski vienīgie gadījumi, ko vismaz pēdējos gados presē nācies lasīt, lai gan pieredze rāda, ka fiziski uzbrukumi un naida paušana pret latviešu bērniem un jauniešiem ir tik bieža parādība, ka jau kļuvusi pierasta gan pašiem bērniem, gan viņu vecākiem, un pat policijai ir slinkums pie šiem gadījumiem strādāt.

Stiprāku nacionālo pašapziņu!

Vēlos mudināt gan jauniešus, gan bērnu vecākus vairāk domāt par to, kādu nacionālo pašapziņu mēs atstāsim nākamajai paaudzei, ignorējot klajas un gandrīz par tradicionālām kļuvušas antilatviskuma izpausmes jauniešu un bērnu sabiedrībā. Nedrīkst atstāt bez ievērības nodarījumus latviešiem, kas jebkurā citā nācijā tiktu uztverti kā nepārprotams rasisms vai nacionālā naida veicināšana. Tas, ka šādas parādības visbiežāk atklājas tieši nepilngadīgo vidē, ir nevis attaisnojams ar bērnu muļķību, bet padara jautājumu vēl dramatiskāku, jo bērnu psihe ir vistrauslākā. Nav brīnums, ka šādos cietumnieku likumos "audzināta" latviešu paaudze pēc tam nespēj par sevi pastāvēt.

Augsti novērtēju gan Līgas Muzikantes, gan pārējo cietušo un viņu vecāku neatlaidību un drosmi runāt par šiem noziegumiem atklāti. Jo vairāk par šādiem netaisnības gadījumiem uzzināsim plašsaziņas līdzekļos, jo grūtāk būs ar latviešiem nerēķināties. Ja par problēmu izvairās runāt, tas nozīmē, ka vai nu problēmas nav, vai arī tā ir pārāk smaga, lai atzītu.