Varēja būt ģēnijs, bet kļuva par sērijveida slepkavu (60)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

38 sirmgalvju nogalināšanā un vēl astoņos slepkavības mēģinājumos apsūdzētais 27 gadus vecais Kaspars Petrovs, šķiet, ir kļuvis par visu laiku nežēlīgāko sērijveida slepkavu Latvijas vēsturē. Protams, ja tiesā viņa vaina tiks pierādīta.

Viņš tiek saukts gan par 21.gadsimta Kaupēnu, gan par Krievijas sērijveida slepkavas Čikatilo latviskoto versiju, taču daudzi viņu dēvē arī par pelēko cilvēku, kurš ar savu necilo izskatu nespētu radīt ne mazākās aizdomas par nežēlīgajiem noziegumiem, kas gulstas uz viņa sirdsapziņas. Lai arī pašlaik Rīgas apgabaltiesā vēl tiek lemts Kaspara liktenis, nolēmām ielūkoties nežēlīgajās slepkavībās apsūdzētā Petrova jaunības gaitās mūspusē – pirmajiem noziegumiem un pirmajiem upuriem. Viņš dzimis un audzis Grobiņā, pirmos noziegumus pastrādājis Liepājā un vēju pilsētā arī pirmo reizi sēdies uz apsūdzēto sola tiesā. Runā nelabprāt, bet arī neaizmirst Lielākā daļa no uzrunātajiem tā laika Kaspara klasesbiedriem un skolotājiem, kā arī Grobiņas iedzīvotājiem visai nelabprāt runā par viņa gaitām un uzvedību. Cits saka, ka aptuveni desmit gadu laikā viss aizmirsies, cits savukārt aizbildinās ar nevēlēšanos iedziļināties aizgājušajos laikos, taču nepārprotams ir tas, ka cilvēki nelabprāt vēlas stāstīt par Kasparu. Varbūt tāpēc, ka viņam ir daudz brāļu un māsu, kuru jūtas neviens nevēlas aizskart, bet varbūt tāpēc, ka gan Kaspara tēvs, gan māte ir inteliģences pārstāvji un Grobiņā labi pazīstami ar savu profesionalitāti. Taču vairāki cilvēki, kas atcerējās Kaspara gaitas mūspusē, zināja stāstīt, ka nekad nav nojautuši par nežēlību, kas raksturīga sērijveida slepkavībās apsūdzētajam. "Viņš bija diezgan pelēks cilvēks, tāpēc zināmā mērā bija šoks par to, ko uzzinājām vēlāk no televīzijas un avīzēm. Varētu teikt, ka Kaspars bija nedaudz dīvains, taču nekad nebūtu domājis, ka viņš var nogalināt cilvēkus. Jā, varbūt apzagt kādu, taču ne prātā nenāca, ka viņš varētu kļūt par sērijslepkavu," stāstīja viens no grobiņniekiem, kas Kasparu atceras no viņa jaunības gadiem. Viņš stāstīja, ka Kaspars nav daudz runājis ar cilvēkiem un bijis vienpatis, labāk lasījis grāmatas, nekā bijis starp cilvēkiem. Kāda skolotāja zināja teikt, ka puisis sākumskolas klasēs bijis ļoti kārtīgs un akurāts, daudz interesējies par dažādām lietām un ne mazums laika pavadījis, grāmatas lasot un sevi pilnveidojot. "Varēja redzēt, ka viņš ir no inteliģentas ģimenes, vienmēr sakopts, tīrās drēbēs, bet nemāku teikt, kurā brīdī kaut kas izmainījās. Atceros, ka vēlāk Kaspars skolā vispār gandrīz nenāca un viņu vairs nebija iespējams savaldīt," sacīja kāda Grobiņas skolas pasniedzēja, kura nevēlējās atklāt vārdu. Viņa stāstīja, ka Kasparam bija ļoti labas zināšanas un alkas kaut ko jaunu iemācīties (par ko viņš ļoti labprāt arī diskutējis ar skolotāju), tāpēc puisis būtu varējis kļūt par labi izglītotu un perspektīvu cilvēku. Varēja, bet nekļuva… Izvēlējās citu ceļu Taču toreiz vēl pamatskolas skolēns Kaspars izvēlējās citu ceļu un tā vietā, lai kļūtu par ģēniju, pamazām sāka iemīt savu taku noziedzīgajā pasaulē. Liepājas tiesā ir saglabājies Kasparam rakstīts raksturojums no skolas, kurā direktore V.Vītoliņa un mācību pārzine L.Sandere raksta: "Pamatskolas pēdējās klasēs Kaspars bieži kavēja skolu, pasliktinājās sekmes. 8.klasē par huligānismu otrajā semestrī samazināta atzīme uzvedībā, atstāts 8.klasē uz otru gadu, jo nemācījās pēc savām spējām." Diemžēl arī atkārtota sēdēšana astotās klases solā nenesa pedagogu cerētos panākumus, jo Kaspars bieži skolā neieradās, lielākoties neattaisnotu iemeslu dēļ. Lai arī atstāšana otro gadu 8.klasē bija kā otra iespēja saņemties un uzlabot savas sekmes līdz savām zināšanām un spējām pienācīgam līmenim, tomēr Kaspars nedomāja mainīties. Turpinājās disciplīnas pārkāpumi, līdz 1993.gadā skolas padomē pieņēma lēmumu viņu atskaitīt. Jaunieša raksturojumā norādīts, ka Kaspars bieži nav vēlējies atzīt savu vainu, ko apstiprināja arī bijušā pionieru nama pulciņa skolotāja, pie kuras Kaspars nācis uz nodarbībām. Sieviete atcerējās, ka Kaspars vienmēr visus konfliktus risinājis ar ļoti lielu nežēlību - ja sadusmojies uz kādu, tad no visas sirds. Ja iznākusi plūkšanās zēnu starpā, tad pat pedagogiem kļuvis neomulīgi, jo Kaspars savā agresivitātē gājis pāri robežai. Skolotāja atcerējās, ka reiz Kaspars savam pretiniekam sitis ar spēku, ka tiešām radusies sajūta, ka viņš vēlas puiša nāvi. "Es atceros, ka viņā bija milzīgs ļaunums. To vienkārši varēja just un redzēt tajos brīžos, kad viņš nonāca konfliktā ar kādu vienaudzi," atcerējās pulciņa vadītāja. No sīkām laupīšanām līdz slepkavībām Jau 2002.gadā Rīgas Kriminālpolicijas darbiniekiem nācās saskarties ar vairākām krimināllietām par vecu un aizstāvēties nespējīgu cilvēku nožņaugšanas gadījumiem. Slepkavas darbības scenārijs visos gadījumos visnotaļ līdzīgs – izliekoties par gāzes dienesta darbinieku un izmantojot vecu sieviešu uzticēšanos, laupītājs iekļuvis dzīvoklī, bet tur uzbrucis savam upurim, kuru ar atrastu virtuves dvieli vai kādu citu auduma gabalu nožņaudzis. Pēc tam nogalinātais cilvēks noguldīts gultā, bet no dzīvokļa paņemtas vērtīgākās lietas un nauda. Promejot durvis rūpīgi no ārpuses aizslēgtas, tāpēc nereti slepkavas upuri neatrasti dzīvoklī gulējuši dienām ilgi. Piederīgie, kas vēlāk atraduši nogalinātā cilvēka līķi, tikai retos gadījumos nojautuši, ka notikusi ļaunprātība - tā kā visi upuri bija gados veci, lielākoties piederīgie domājuši, ka sirmgalvji miruši dabīgā nāvē. Tikai pēc bijušā grobiņnieka Kaspara Petrova aizturēšanas atklājies, ka 1976.gadā dzimušā vīrieša kriminālajā kontā ir ne tikai trīs sirmgalvju nogalināšana, par ko viņš tika turēts aizdomās pēc sākotnējās informācijas, bet pamazām izkristalizējās daudz drūmāka statistika – pēc izskata akurātais un inteliģentais vīrietis vainojams vēl vairāku desmitu sirmgalvju nogalināšanā mantkārīgos nolūkos. Nopratināšanas laikā Kaspars Petrovs atzinies gados vecu 38 sieviešu noslepkavošanā. Taču prokurors ir pārliecināts, ka tas ir tikai virspusējs skaitlis. Ņemot vērā, ka visi upuri bijuši pensijas vecuma sievietes, daudzi piederīgie nemaz nav ziņojuši policijai par sirmgalvju nāvi, jo nav spējuši iedomāties savas vecmāmiņas saistību ar sērijveida slepkavībām. Uz to norāda arī fakts, ka izmeklēšanas laikā pieprasītas divu mirušo ekshumācijas, lai veiktu tiesu medicīnas ekspertīzi un noteiktu patiesos nāves iemeslus. Pavisam Kaspara Petrova apsūdzības rakstā norādītas 53 noziegumu epizodes, starp kurām lielākā daļa ir pastrādātas slepkavības, vēl astoņi slepkavības mēģinājumi, pēc kuriem upuri tomēr izdzīvojuši, kā arī vēl virkne mazāk nozīmīgu zādzību un laupīšanu. Lai arī Kaspars atzinies slepkavību pastrādāšanā, viņa vaina vēl jāizvērtē tiesai. Pie draudzenēm un namu bēniņos Pētot grobiņnieka Kaspara Petrova biogrāfijas datus, redzams, ka reiz – 1996.gadā – viņš jau bija nonācis uz noziedzības ceļa un toreiz Liepājā aplaupīja trīs sirmgalvjus, bet vēl vienam dzīvoklim bija uzlauzis durvis un paņēmis dažas vērtīgākās mantas. Aptaujātie tā laika policijas un prokuratūras darbinieki atceras, ka Kaspars Petrovs nonācis viņu redzeslokā tolaik vēl kā nepilngadīgais sāpju bērns, taču uz deviņdesmito gadu viducī plaukstošās noziedzības fona viņš bijis tikai maza zivtiņa, kas diezgan ātri neitralizēta un nolikta uz tiesas sola. Kāds ilggadējais Kriminālpolicijas inspektors atcerējās, ka puisis tiešām tolaik sasmērējies ar vairākām vecu cilvēku aplaupīšanām, taču ar smagākiem noziegumiem gan jaunietis nav saistījies. Vidusskolas klasēs puisis pametis Grobiņas skolu, jo pārāk aizrāvies ar klaiņošanu un gadījuma sakariem. Ņemot vērā, ka savu vecāku ģimenē Kaspars sevišķi nav iederējies, jau samērā agri izlēmis pamest ģimeni Grobiņā un sākt patstāvīgu dzīvi Liepājā. Pašam savs dzīvoklis jaunietim nav bijis, tāpēc viņš nakšņojis gan sociālajā mājā, gan pie dažādām draudzenēm, lielākoties Tosmares un Karostas mikrorajonos, kā arī zināmā posmā inspektori jau bija iegaumējuši, ka visrezultatīvāk Kasparu Petrovu ir meklēt Jaunliepājas dažu namu siltajos bēniņos, kur viņš mēdzis pārlaist naktis. Taču tieši šīs dzīvesvietas nenoteiktības dēļ policistiem bijis jāvelta daudz darba viņa atrašanā un nogādāšanā iecirknī nopratināšanai. Liepājas tiesas arhīvos joprojām saglabājusies 1996.gadā skatītā krimināllieta, kurā Kaspars Petrovs bija apsūdzēts par gados vecu trīs cilvēku aplaupīšanu Veco laužu dzīvojamā namā Ganību ielā, kā arī kādas attālas paziņas dzīvokļa uzlaušanā un apzagšanā. Ar aktiermeistarību kliedē kaimiņu aizdomas Kādā jūlija dienā, pārrodoties mājās no darba, Ilze konstatēja, ka viņas dzīvoklim Grīzupes ielā ir uzlauztas durvis. Ieejot mājoklī, sieviete redzējusi, ka mantas nav savandītas vai izsvaidītas pa visu dzīvokli, bet zaglis labi apzinājies, ka viņam nepieciešamas tikai vērtīgākās mantas – radioaparāts un radiotelefons. Apzagtās sievietes kaimiņi tikai vēlāk atminējušies, ka iepriekšējā dienā tiešām redzējuši pie dzīvokļa durvīm grozāmies kādu gados jaunu kungu, kurš šķendējies, ka zagļi sākuši lauzt viņa dzīvokļa durvis un viņam tagad pilnīgi jāsabojā slēdzene, lai iekļūtu mājoklī. Izbrīnītajiem kaimiņiem Kaspars visas šaubas kliedējis ar apgalvojumu, ka ir Ilzes vīrs. Taču pašai Ilzei gan nākamajā dienā tas bijis pamatīgs pārsteigums, ka uzradies šāds aizdomīgs piedzīvotājs, jo vienīgais cilvēks, kas daudzmaz atbilda kaimiņu sniegtajam zagļa aprakstam, bija attāls paziņa Kaspars Petrovs. Kad lietas izmeklēšanu uzsāka policija, drīz vien galvenais aizdomās turamais Kaspars tika aizturēts, un iesniegumā prokuroram izziņas inspektore lūdza piemērot viņam drošības līdzekli apcietinājumu. Lai arī Kaspara nodarījums nelikās tik bargs, acīmredzot inspektore jau tolaik sapratusi, ka šis jaunais vīrietis, stājoties uz noziedzības takas, ir bīstams sabiedrībai. To inspektore arī norādījusi savā iesniegumā prokuratūrai, minot, ka Kasparam nav arī darba, nav pieraksta, nav pastāvīgu attiecību un normālas dzīvesvietas, tāpēc ekonomisko apstākļu ietekmē viņam var atkal rasties nepieciešamība un vēlme kādu aplaupīt vai apzagt. Vai arī iespaidot lieciniekus… Meklējot naudu, izēd pārtikas krājumus Tikai izmeklēšanas gaitā pamazām atklājās, ka pēc izskata diezgan noslēgtais un kārtīgais vīrietis ir pastrādājis vēl vairākus noziegumus. 1996.gadā laika posmā no 24. līdz 26.jūlijam Kaspars laupīšanu pastrādājis arī tagadējā Veco ļaužu dzīvojamā namā Ganību ielā. Tūlīt pēc savas ģimenes pamešanas un atnākšanas uz Liepāju, Kaspars kādu laiku šajā namā bija mitinājies, tāpēc daudzmaz jau bija iepazinis tā iemītniekus un zināja, kuros datumos vecīšiem nes pensiju. Kad vienas istabiņas iemītnieks, gandrīz 70 gadu vecais Jēkabs atvēra durvis, lai dotos uz pilsētu, gaitenī viņu sagaidīja Kaspars. Iegrūdis veco vīrieti atpakaļ istabiņā un apsēdinājis to uz gultas, viņš ātri aizslēdzis durvis, lai neviens netraucētu, un ķēries pie večuka personisko mantu ātras pārmeklēšanas. Kā pats aizturētais vēlāk skaidrojis, meklējis naudu vai pārtiku, jo bijis ļoti izsalcis, bet pašam naudas nav bijis, par ko nopirkt iztikai nepieciešamos produktus. Izsalkums, pēc visa spriežot, tiešām bijis galvenais uzbrukuma motīvs, jo policijas protokolos fiksēts, ka istabas pārmeklēšanas laikā Kaspars notiesājis arī večuka iepriekš iegādāto kūpināto zivi pusdienām. Lai arī sirmgalvis sēdējis gultā un lūdzies, lai pārtrauc meklēt naudu un liek viņu mierā, nevēlamais viesis tikai piedraudējis, ka "vecais dabūs pa muti". Vai Kaspars bija kaut ko sajaucis ar pensijas izmaksas datumiem, vai večuks bija paspējis labāk paslēpt naudu, taču laupītāja guvums šajā reizē bijis tikai divi lati, ko viņš atradis makā. "Ejot prom, viņš man piedraudēja, lai turot muti, citādi atnākšot vēlreiz un piekaušot mani," vēlāk savā paskaidrojumā policijai rakstījis gandrīz 70 gadu vecais vīrs. Protams, večuks klusējis un policijā vērsies tikai tad, kad Kaspars pēc dienām četrām ieradies vēlreiz un šoreiz jau nolaupījis lielāku summu. Kamēr vīrietis sēdējis istabiņā pie galda, Kaspars atvēris neaizslēgtās durvis un bez īpašām ceremonijām no večuka žaketes kabatas izņēmis naudasmaku ar desmit latiem. Spriežot pēc Liepājas tiesā esošajiem materiāliem, Kaspars Petrovs jau savos noziedzīgās darbības pirmsākumos par upuriem galvenokārt izvēlējies vecus cilvēkus, kas paši nav spējuši aizsargāties. Arī Vecu ļaužu nama iemītnieks Jānis tolaik bijis gandrīz 70 gadu vecs un Kasparu pazinis tikai tik daudz, ka tas nācis laiku pa laikam ciemos palasīt pa grāmatai. Savos paskaidrojumos policijai un prokuratūrai večuks stāstījis, ka Kaspars bijis ļoti zinātkārs puisis, ļoti labprāt un ātri lasījis dažādas grāmatas un ļoti labprāt vēlējies iesaistīties diskusijās. Arī tajā jūlija vakarā Kaspars ieradies ciemos, lai palasītu kādu grāmatu. Večuks nav iebildis un ļāvis Kasparam ieskatīties grāmatu skapī, lai atrastu sev tīkamāko. Taču tā bija viņa kļūda, jo, cilājot grāmatas, Kaspars pamanījis tur paslēptu mapīti ar dokumentiem, starp kuriem atradusies arī nauda. Zinot, ka Jānis viņu īpaši nenovēro, Kaspars desmit latu naudaszīmi paņēmis un, izdzēris puslitru istabiņā atrastā vīna, devies prom. Taču desmit lati iztērēti ātrāk, nekā bija cerēts, tāpēc jau drīz vien Kaspars atkal bijis klāt. Šoreiz gan sirmgalvis zādzību jau bija pamanījis un atteicās viņu ielaist istabā. Tas tik ļoti saniknojis Kasparu, ka tas ar plecu izlauzis istabiņas durvis. Iegrūdis vecīti gultā, Kaspars ātri aizvēris durvis, jo pamanījis gaitenī nākam kaimiņieni, kura varēja redzēt notiekošo vai dzirdēt palīgā saucienus. Šajā reizē Kaspars sabijies no kaimiņienes, tāpēc laupīšanu nepabeidzis. Vai trīs latu dēļ gatavs atņemt dzīvību? Liepājas tiesībsargu agrāko gadu krimināllietās atrodama arī kāda epizode, kas šaušalīgi līdzinās pēc vairākiem gadiem Kaspara paveiktajām slepkavībām Rīgā. Toreiz, 1996.gadā jūlija nogalē, iesniegums policijā tika saņemts no 90 gadu vecās Maigas, kas arī mitinājusies Kaspara iecienītajā veco ļaužu mītnē. Pie sirmgalves istabiņas durvīm pieklauvējis kāds jauns vīrietis un paskaidrojis, ka esot santehniķis, ko atsūtījusi dežurante, lai pārbaudot caurules un sanitāro mezglu. Maiga nav nojautusi svešinieka ļaunos nodomus un ļāvusi viņam ķerties pie darba. Tikai raugoties, cik nemākulīgi vīrietis darbojas ap kanalizācijas caurulēm un viņa neparasto centību iespējami ilgāk uzkavēties istabā, sirmgalve sapratusi, ka kaut kas nav kārtībā un skrējusi pie durvīm, lai sauktu pēc palīdzības. "Vīrietis mani aizturēja un neļāva doties tālāk. Saķēra mani aiz rokām, lai nevaru pretoties, un iemeta gultā. Sāku saukt pēc palīdzības, bet viņš man ar rokām aizspieda muti, lai kliedzieni nebūtu dzirdami," nopratinātājiem bija stāstījusi cietusī. Kad laupītājs pavēlējis nomierināties un atlaidis uz mirkli muti, sieviete paķērusi metāla bļodiņu un sākusi sist pa sienu, lai pievērstu uzmanību. "Viņš paķēra turpat nolikto virtuves dvieli un sāka spiest ciet man muti. Ja bļaustīšoties vēl, nositīšot mani," laupīšanas gaitu policijas nopratināšanā raksturojusi cietusī. Kas zina, cik ilgi Kaspars ar dvieli būtu turpinājis žņaugt sievieti un varbūt šī deviņdesmit gadu vecā kundze būtu kļuvusi par viņa pirmo slepkavības upuri, ja turpat pie gultas nebūtu atradies skapītis, uz kura atradies tīkliņš ar naudasmaku. Ieraudzījis to, Kaspars paķēris naudu un meties bēgt. Kā vēlāk noskaidrojās, dzīvību šai sievietei viņš gandrīz atņēma nepilnu trīs latu dēļ, jo tieši tik daudz naudas atradies makā. Lēmums, kas neapturēja noziegumu sēriju "Izlemjot jautājumu par tiesājamam nosakāmo sodu, tiesa ņem vērā izdarītā nozieguma sabiedrisko bīstamību un raksturu, tiesājamā personību, atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus," – tāds ieraksts lasāms Kaspara Petrova krimināllietā, kuru beigu beigās 1997.gada 9.aprīlī pabeidza izskatīt Liepājas tiesā. Un, ņemot vērā, ka Kaspars pēc aizturēšanas vaļsirdīgi atzinies pastrādātajos noziegumos, paudis nožēlu par savu rīcību, kā arī viņa apgādībā ir bērns, tiesa toreiz atbildību mīkstinošus apstākļus saskatīja krietni vairāk nekā pastiprinošus. Šķiet, tieši tāpēc tiesnese Vineta Vaiteika, nosakot sodu, par pareizāko uzskatīja piespriest sirmgalvju terorizētājam to zemāku par zemāko robežu, kāda paredzēta likumā. Tiesas lēmums: atzīt par vainīgu un sodīt ar trīs gadu brīvības atņemšanu, atliekot soda izpildi. Tātad – nosacīta brīvības atņemšana. Tiesas sēdes protokolā norādīts, ka uz apsūdzēto sola nonākušais Kaspars savu vainu izdarītajos noziegumos atzīst, nožēlo pret sirmgalvjiem izdarīto pārestību. Bet diezin vai ar šo vienu vārdu nožēloju būtu mazinājusies morālā trauma tiem vecajiem cilvēkiem, kas bija kļuvuši par viņa upuriem. Piemēram, Maiga, kuru nepilnu trīs latu dēļ Kaspars jau toreiz gandrīz nožņaudza ar virtuves dvieli, uz tiesu nemaz nespēja aiziet. Viņa bija atsūtījusi vēstuli, kurā raksta: "Esmu deviņdesmit gadu veca, nespējīga un pa istabu pārvietojos tikai ar nūju. Šis nežēlīgais uzbrukums ir atstājis smagu iekšēju pārdzīvojumu," tāpēc viņa lūdz tiesā nolasīt izmeklēšanas laikā viņas sniegtās liecības un iztikt bez atkārtotas saskaršanās aci pret aci ar cilvēku, kurš viņai gandrīz laupīja dzīvību. Aptaujātie cilvēki, kas tolaik bijuši saistīti ar tiesībsargājošām struktūrām, stāstīja, ka Kaspars tiešām atstājis labi audzināta un kārtīga cilvēka iespaidu, visticamāk, tāpēc arī sods noteikts nosacīts. Līdzīga situācija veidojas arī šobrīd, kad Rīgas Kriminālpolicijas izmeklētāja kādā intervijā izteikusies, ka nebūtu pareizākais Kasparam piemērot maksimālo sodu par viņa izdarīto, jo "iedziļinoties aizdomās turamā psihē, šķiet, ja viņam neiedos mūža ieslodzījumu, diez vai viņš vēl atgriezīsies uz noziedzīgā ceļa. Tagad viņš visu saprot, taču, kad sācis slepkavot, nevarējis apstāties." Tiesa, izmeklēšanas laikā viņam tika veikta arī stacionārā kompleksā tiesu psihiatriskā un tiesu psiholoģiskā ekspertīze, kurā mediķi apsūdzēto atzina par pieskaitāmu – tādu, kurš apzinājies, ka veic noziegumus. Arī Liepājas tiesībsargājošo iestāžu pārstāvis, kas tolaik strādājis ar Kasparu Petrovu, atzina, ka veco ļaužu slepkavam, tiešām izdodoties radīt par sevi ļoti labu priekšstatu. Kaspars ir ļoti zinošs un erudīts, viņš saprot, kā iemantot cilvēku uzticību, jo galu galā tieši ar savu prasmi saprasties viņš iemantojis savu upuru uzticību un iekļuvis viņu mājās, kur pastrādājis slepkavības. "Nebrīnos, ka šī izmeklētāja ir tik labās domās par aizturēto, jo galu galā, šādā struktūrā strādājot, patīkams liekas jebkurš cilvēks, kurš atzīstas un vaļsirdīgi pastāsta visu notikušo, nevis cenšas to noslēpt vai maldināt izmeklētājus," viedokli pauda aptaujātais eksperts. Arī viņš atzina, ka Kaspara uzvedība, runas kultūra vai sadarbošanās lietu izmeklēšanā ne mazākajā mērā tolaik nav radījusi aizdomas ne izmeklētājiem, ne prokuroram, ne arī tiesnesei, ka šis cilvēks pēc dažiem gadiem atkal nonāks noziedzības pasaulē, tikai šoreiz liecinieki viņa pastrādātajam visbiežāk nepaliks. Reiz tiesa jau bija žēlīga pret Kasparu, piemērojot vieglāko sodu, taču pēc tam sekojošais nežēlīgo slepkavību vilnis neapšaubāmi parāda, ka naudas pelnīšana noziedzīgā un asiņainā ceļā Kasparam ir pārāk labi iemīta taka, lai spētu no tās aiziet. Kāds būs tiesas lēmums 38 sirmgalvju noslepkavošanā apsūdzētajam Kasparam – tas pašlaik vēl neziņā tīts. Šķiet, tikai pašam grobiņniekam Kasparam Petrovam ir zināms, cik daudz sirmgalvju slepkavības gulstas uz viņa sirdsapziņas, taču jau tagad viņš tiek saukts par nežēlīgāko sērijveida slepkavu Latvijas vēsturē.

Komentāri (60)CopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu