Katru gadu Latvijā meklēšanā tiek izsludināti aptuveni 300 cilvēki, no kuriem vairāk nekā divas trešdaļas atrodas paši. Tie ir gan pieaugušie, kuriem gadījies "aizsēdēties pie draugiem", gan pusaudži, kuri nolēmuši paklaiņot. Pazudušo vidū ir arī gados vecāki cilvēki, kurus ārpus mājām pārsteigusi nāve, taču ik gadus vairāki desmiti cilvēku, tostarp bērni, tā arī pazūd bez pēdām... Šā gada deviņos mēnešos par bezvēsts pazudušiem izsludināti aptuveni 250 cilvēki, no kuriem vairāk nekā 200 ir atrasti. Ir bijušas gan tādas situācijas, kas saistītas ar nesaskaņām ģimenē, gan tādi gadījumi, kad it kā pazudušas jaunietes ir devušās peļņā uz Rīgas intīmklubiem, savus vecākus par to neinformējot. 74 pazudušie atrasti miruši nevardarbīgā nāvē, trīs atstājuši valsti, bet trīs personas kļuvušas par nozieguma upuriem. Palīdz DNS analīzes Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes informācijas analīzes pārvaldes priekšnieka vietnieks Arvils Lūks stāsta, ka šobrīd meklēšanā par pēdējiem desmit gadiem atrodas aptuveni 750 cilvēku, no kuriem nedaudz vairāk par 20 ir bērni. Visvairāk cilvēku pazuda deviņdesmitajos gados, kad ekspertīzes tehniskās iespējas noteikt atrastā līķa personību bija stipri ierobežotas, turklāt deviņdesmito gadu vidū arī slepkavību skaits valstī bija divas reizes lielāks un visnotaļ bieža parādība bija ar kriminālām aprindām saistītu uzņēmēju pazušana. Iespēja veikt DNS analīzes Latvijā ir parādījusies tikai pēdējos gados, bet ar šo analīžu palīdzību personību var noteikt pat pēc nelieliem kaulu fragmentiem. Arī tajos gadījumos, kad uz morgu tiek atvesti uz ielas atrasti miruši cilvēki, kuru personības nav zināmas, par to tiek ziņots policijai, un tās darbinieki mēģina cilvēku identificēt un atrast viņu tuviniekus. Tas tomēr izdodas ne vienmēr, un tādos gadījumos cilvēks tiek apglabāts uz valsts rēķina īpašā sekcijā Jaunciema kapos. Tai pašā laikā šā cilvēka vārds var palikt arī bezvēsts pazudušo sarakstā. Eksperti diemžēl atceras gadījumus, kad ar milzīgām pūlēm sameklētie tuvinieki, atvesti uz atpazīšanu, kategoriski ir atsacījušies atpazīt savu radinieku. Iemesli bijuši dažādi, bet visbiežāk pavisam prozaiski — nevēlēšanās uzņemties bēru izdevumus. Šobrīd tāda krāpšanās vairs nav iespējama, jo ar DNS analīžu palīdzību radniecību pierādīt ir visai elementāri. Nepilngadīgie — īpaša problēma Visai lielas pūles un resursus policijai nākas tērēt, meklējot no mājām aizbēgušus pusaudžus. Tikai šogad meklēšanā izsludināti 79 pusaudži, no kuriem praktiski visi agrāk vai vēlāk ir atradušies. Tikai divos gadījumos atklājies, ka pazudušie gājuši bojā nelaimes gadījumos, bet vienā — pazudušais bija kļuvis par nozieguma upuri. Bieži vien izrādās, ka it kā pazudušajam pusaudzim jau agrāk ir bijusi tieksme uz klaiņošanu, taču pirms tam policijai neviens nav par to ziņojis. Parasti šādi pusaudži ir vecāki par 12–14 gadiem un "atrodas" pie draugiem vai stacijās. Policijā atceras arī kādu gadījumu, kad pusaudzis trīs diennaktis bija pavadījis datorspēļu zālē. Par tā saukto riska grupu policijas darbinieki uzskata bērnus, vecumā līdz 10–12 gadiem, un tieši viņu pazušana bieži vien beidzas traģiski. Par to liecina arī pēdējais gadījums, kad 14. septembrī pirmklasniece Laura Strazdiņa pēc stundām Aizkraukles pagasta sākumskolā devās uz savām divu kilometru attālumā esošajām mājām, taču tur viņu mājinieki tā arī nesagaidīja. Ceļš uz mājām pārsvarā gāja pa lauku celiņiem, taču meitenei bija jāšķērso arī Rīgas–Daugavpils šoseja. Tāpat kā daudzās latviešu ģimenēs, meitenes māte strādā Īrijā, bet vecmāmiņa, kas parasti mazmeitu sagaidīja pie skolas, todien pretī aiziet netika. Diemžēl šajā gadījumā gan vecāku, gan daļēji arī policijas neizdarības dēļ meitenes aktīva meklēšana tika sākta tikai desmit dienas pēc pazušanas. Atradās liecinieki, kas šosejas šķērsošanas vietā bija redzējuši stāvam sarkanu automašīnu, taču šī informācija jau bija stipri novēlota. Neko nedeva arī zemessardzes iesaistīšana masveidīgā apkārtnes pārmeklēšanā. Līdzšinējā prakse liecina, ka meitene, visticamāk, kļuvusi par noziedzīga nodarījuma upuri — tā var būt gan nolaupīšana, gan satiksmes negadījums, kad ķermenis aizvests, lai slēptu nodarījuma pēdas. Statistika gan neliecina, ka Latvijā darbotos kāds noziedzīgs grupējums, kas specializējas mazgadīgu bērnu nolaupīšanā, vai Krievijas maniakam Čikatilo līdzīgs noziedznieks, kurš nogalināja aptuveni 60 bērnus, tomēr arī divi pazuduši bērni gadā ir traģēdija. Pazūd uzņēmēji, noziedznieki un pazīstamas personas... Bez vēsts mēdz pazust dažādi cilvēki. Par to, ka var pazust gan pazīstams uzņēmējs, gan rūdīts likumpārkāpējs, gan sabiedrībā pietiekami populāras personas, liecina šis nelielais faktu apkopojums. Viens no pirmajiem plašāku sabiedrisku rezonansi izraisījušiem gadījumiem ir saistīts ar kāda Rīgas policijas pārvaldes darbinieka pazušanu. Viņš bija izgājis pastaigāties Zinātņu akadēmijas apkaimē un mājās vairs neatgriezās. Gandrīz pēc gada viņa ķermenis bez galvas tika atrasts netālu no Rīgas HES aizsprosta, bet policijas aprindās tolaik klīstošās baumas vēstīja, ka viņam gadījies iet garām baznīcai, kur tieši tobrīd izvadīts nogalinātais Viktors Abakumovs — viens no 90. gadu noziedzīgās pasaules līderiem. 1993. gada oktobrī mistiskā veidā pazuda uzņēmējs Šaliks Falims, kurš bija viens no tolaik darbojošās AKO bankas līdzīpašniekiem. Izmeklēšanā tika konstatēts, ka viņa bankas konts lietots līdz pat 1994. gada augustam un no Falima naudu izspiedis kāds Aleksandrs Grigorjevs — kriminālo aprindu autoritāte, kurš ar vairāku juristu palīdzību bija viltojis pilnvaru, tādējādi kļūstot par bankas līdzīpašnieku. Bija arī liecības, ka Falims kādu laiku turēts konteinerā Latvijas organizētās noziedzības šūpulī — Katlakalna glābšanas stacijā, taču viņu ne dzīvu, ne mirušu tā arī neatrada. Tikai 2000. gadā ar tiesas lēmumu Falima radinieki saņēma aizgādnību pār bezvēsts pazudušā mantu. 1995. gadā notika viena no dīvainākajām pazušanām, kad no savas mājās izgāja un neatgriezās svarīgākais liecinieks Ivana Haritonova prāvā Genādijs Tovancevs. Tikpat mistiski, kā pazudis, viņš pēc trīs gadiem pēkšņi "atradās", lai sniegtu liecības. Interesanti, ka savstarpējas neuzticēšanās apstākļos policiju neviens nebija informējis, ka tā ir plānota "pazušana", un viņš ļoti intensīvi tika meklēts. Ar G. Tovancevu saistīta vēl viena pazušanas epizode, jo meklēšanā tika izsludināta kriminālā autoritāte Čmirjs, kuram uzņēmējs bija parādā lielu naudas summu, bet pēdējais cilvēks, kas viņu redzējis, bija tieši Tovancevs. 1996. gadā bez vēsts Maskavā pazuda Latvijas uzņēmējs Valērijs Ļihačovs, kurš darbojās naftas biznesā un bija arī viens no lielveikala Mols projekta uzsācējiem. Aptuveni pēc divām nedēļām viņa līķi atrada kādā Pleskavas apgabala upē. 1998. gadā pazuda divi Jelgavas uzņēmēji — Dmitrijs Pupikins un Jurijs Kosobuckis, kuri pirms tam bija uzrakstījuši prokuratūrā iesniegumu par kādu augstu Valsts ieņēmumu dienesta amatpersonu. J. Kosobuckis pēc vairākām nedēļām tika atrasts nogalināts, bet otrs pazudušais tā arī nav atrasts. 1999. gada septembrī pazuda uzņēmējs Josifs Bermans, kurš pirms tam skandalējās ar Ventspils pašvaldību par it kā neatgūtajiem nekustamajiem īpašumiem. Pēc trim nedēļām viņa līķi atrada mežā, turklāt ekspertīze secināja, ka viņš aprakts dzīvs. Slepkavas tika notverti un notiesāti. Izrādījās, ka Bermanu nogalinājis kāds viņa parādnieks. 1999. gada decembrī bez pēdām pazuda Liepājas kriminālā autoritāte Genādijs Dubrovenko, kurš bija pazīstams ar iesaukām Dubriks un Goša. Kaimiņvalstī Krievijā viņš bija uzkalpojies līdz "likumīgā zagļa" titulam, taču cieta autoavārijā un tika atsūtīts atpakaļ uz Liepāju pelnītā pensijā. Diemžēl viņam piemita vājība uz alkoholu un kokaīnu, ko pavadīja tādas ekstravagantas izdarības kā, piemēram, iebraukšana ar kadiljaku Liepājas ezerā. Viņam pārmeta arī pārmērīgu uzmanību pret dažām nepilngadīgām bērnunama audzēknēm, kā arī Latvijas vietējo kriminālo autoritāšu necienīšanu. Kā zināms, par likumīgā zagļa nesankcionētu slepkavību tās organizētāji noziedzīgajās aprindās var saņemt smagu sodu, tāpēc viņa pazušana bez vēsts, iespējams, bija optimālākais risinājums. 2001. gada 1. jūnijā pēkšņi pazuda starptautiskā mūzikas industrijas Forte Rīga projekta direktors Māris Liede. Tolaik baumoja, ka viņš pirms pazušanas laimējis lielu naudas summu kazino vai paķēris līdzi krietnu naudas summu no pasākuma kases un esot redzēts šķērsojam robežu savā automašīnā. Lai nu kā, bet trīs gadus par viņu nebija nekādu ziņu, līdz viņš atkal uzradās un tagad publicē rakstus par saviem iespaidiem, kas gūti, apceļojot pasauli. Laimīgi pazušana beidzās arī bijušajam Eiropas čempionam lodes grūšanā Jānim Bojāram, kuru 2001. gada 12. augustā Rīgā par tādu izsludināja viņa radinieki. 26. septembrī J. Bojārs iegriezās Jēkabpils policijā, lai apliecinātu, ka ir dzīvs un vesels, tikai pārcēlies uz dzīvi citur. 2003. gada jūlijā bez vēsts pazuda uzņēmējs Maksims Francevs, kurš pirms tam bija uzņēmēju Ērika Kažas un Vasīlija Meļņika kompanjons. Tajā pašā dienā uz ceļa atrada viņa automašīnu Mercedes-500. bet bijušie kompanjoni paziņoja, ka M. Francevs viņus apzadzis par summu, kas veido aptuveni 1,5 miljonus dolāru. Viņa pazušanas mīkla atrisinājās pēc trim mēnešiem, kad sēņotāji zem apgāzta bērza saknēm atrada viņa līķi ar cauršautu galvu. Par pēdējo skaļāko notikumu uzskatāma uzņēmēja Armanda Stendzenieka vecāka dēla Jāņa mistiskā pazušana Odesā, kur viņš pēc 11. klases pabeigšanas bija nolēmis pavadīt vasaru. 10. augustā viņš mīklaini pazuda no viesnīcas numura, kur tika atrasta nauda, dokumenti un aviobiļetes. Ir izvirzītas vairākas versijas, tostarp, arī tāda, ka savulaik Stendzenieks ieguldījis naudu Ukrainas mobilo telefonu biznesā. Šobrīd šis ieguldījums būtu fantastiski vērtīgs, taču akciju daļu piesavinājies bijušā prezidenta Kučmas znots. Dēla nolaupīšana varētu būt mājiens, nemēģināt akcijas atgūt, kas pēc varas maiņas Ukrainā pašreiz būtu reāli iespējams. *** Izziņai Meklēšanas lietu par bez vēsts pazudušu personu parasti ierosina pēc radinieku iesnieguma, taču šā iesnieguma pieņemšanai ir dažādi kritēriji. Pusaudžu meklēšana parasti tiek uzsākta pēc 24 stundām, bet gadījumos, kad pazūd mazs bērns, meklēšanu uzsāk uzreiz. Pieaugušo izsludināšana par pazudušu notiek tikai pēc trīs diennaktīm, jo prakse rāda, ka 90% pazudušo šajā laikā atrodas paši. Tomēr atsevišķos gadījumos, kad informācija apliecina, ka pazušana vērtējama nopietni, meklēšanu uzsāk arī ātrāk. Meklēšanas lieta aktīvā lietvedībā atrodas desmit gadus, un, ja šajā laikā pazudušais netiek atrasts, tad lietu nodod arhīvā un cilvēks ar tiesas lēmumu tiek atzīts par mirušu. Lieta gan netiek iznīcināta, un ja cilvēks dzīvs vai miris pēc šā termiņa atrodas, to ir iespējams atjaunot. Nereti gadās, kad pazudušas personas nepacietīgie mantinieki, nevarēdami sagaidīt desmit gadu termiņu, lūdz tiesai juridiski atzīt bezvēsts prombūtni, tādā veidā pārņemot visas viņa tiesības. Šajā gadījumā laikrakstā Latvijas Vēstnesis tiesa ievieto sludinājumu, kurā aicina bez vēsts pazudušo mēneša laikā atsaukties — ja tas nenotiek, ar tiesas spriedumu konkrētās fiziskās personas vienkārši vairāk nav. Ar bezvēsts pazudušo meklēšanu nodarbojas atsevišķa Valsts policijas struktūrvienība, kas gan vienlaikus cenšas atrast arī meklēšanā izsludinātos noziedzniekus