Divi gadi bez dakšiņas (24)

"Nāku no pilnīgi normālas, labvēlīgas ģimenes. Radinieki daudz nervu tērēja, mēģinot mani pievērst pieklājīgam dzīvesveidam, bet biju jauns, dumjš un stūrgalvīgs… Visskumjāk man ir par to, ka nepaspēju palūgt piedošanu mammai – viņa nomira, kamēr biju cietumā. Labi, ka vecākā māsa iežēlojās un uz laiku iedeva man savu dzīvokli – tagad vismaz ir jumts virs galvas." Divdesmit četrus gadus vecais Leonīds cietumā pabijis divreiz – abas reizes par zagšanu. Viņš atzīstas, ka tagad viņu visvairāk mulsina divas lietas – nepieciešamās preces godīga pirkšana un uzturēšanās slēgtās telpās. Drogās nezog Lai gan zagšana bija Leonīda ikdiena jau no trīspadsmit gadiem, pirmo nebrīvi viņš piedzīvoja tikai pēc divdesmit gadu vecuma. "Paņēmu alkoholu benzīntankā un galerijā Daugava nozagu pusotru tūkstoti latu vērtu statueti. Kāpēc? Esmu estēts, man patīk māksla. Sēdošā meitene bija tiešām skaista." Cietumā šajā reizē viņš pavadīja septiņus mēnešus. Pēc nepilniem diviem gadiem puisis atkal nokļuva cietumā. Uz diviem gadiem. Tiesa gan, par labu uzvedību viņš nu ir atbrīvots jau pēc gada un deviņiem mēnešiem. "Augustā pirms pāris gadiem kādā kafejnīcā nozagu mazliet vairāk nekā divsimt latu. Apmēram pēc mēneša biju aizgājis ciemos pie viena drauga, izrādījās, ka cietusī ir viņa kaimiņiene, kura izsauca policiju. Noķēra. Toreiz mani vēl pret parakstu palaida. Mācību gan nebiju guvis un turpināju zagt. Tajā dienā, kad devos uz tiesu, iegāju veikalā. Ārā ejot, mani apturēja sieviete civilajā apģērbā, nestādījās priekšā un nosauca par zagli. Vēlāk izrādījās, ka tā bija Drogu veikala pārvaldniece, kura atgriezās no pusdienām. Biju kopā ar vēl kādu puisi un meiteni, acīmredzot meitene bija kaut ko nozagusi. Es taču Drogās nezogu – nav mans profils. Mēģināju tikt ārā pa durvīm, bet viņa bija divreiz lielāka par mani, nogrūda zemē un uzsēdās virsū – tā arī gaidījām policiju. Sanāca, ka mani aizveda tiesāt jau par divām lietām. Vēlāk tiesā viņa stāstīja, ka es vēl esmu izrāvis lielo durvju rokturi un sitis viņai ar to pa muguru. Teicu izmeklētājai – paskatieties uz mani, jau trīs nedēļas dzeru pienu un ēdu kotletes, bet tādu masu kā viņai sasniegt nevaru. Kameras arī neko tādu nebija fiksējušas…" Piecas minūtes un brīvība Pirmās dienas brīvībā Leonīds veltījis dažādu formalitāšu kārtošanai. "Biju sociālajā dienestā, darba biržā piereģistrējos, nokārtoju deklarāciju par dzīvesvietu un sarunāju kārtot latviešu valodas atestātu. Pasi paspēju uztaisīt jau cietumā. Šodien atradu neoficiālu darbu celtniecībā. Tā ir veiksme. Ja būtu pirms cietuma labi dzīvojis, būtu darbu vēl ātrāk atradis. Tagad naudas nav vispār." Puisis skaidro, ka kņudināšana pakrūtē par gaidāmo brīvības atgūšanu sākusies jau divas nedēļas pirms atbrīvošanas dienas. "Līdz pēdējai dienai nevar droši zināt – apžēlos vai ne. Tiesa notiek turpat, cietumā, ierodas tiesnesis un lemj tavu turpmāko likteni. Brīdī, kad dzirdi, ka esi brīvs, galva plīst vai pušu no dažādām domām. Pēdējā naktī no uztraukuma maz gulēju. Piecēlos, sakopos, uzvilku parādes apģērbu [normālas ielas drēbes] – ja nu izlaidīs... Atvadījos. Gāju taču prom no draugiem, ar kuriem ilgu laiku esmu dzīvojis, kontaktējies, atbalstījis. Bija grūti. Zināju, ka ārā mani gandrīz neviens negaida. Arī pasmieties nebūs ar ko, jo cietumā ir īpaši prikoli. Reti kurš saprot… Tiesa ilga piecas minūtes. Cietuma biedri priecājās. Jābūt garīgam kroplim, lai bēdātos par to, ka vismaz kāds tiek brīvībā. Visu, kas man bija, atstāju zekiem – līdzi paņēmu tikai pāris viņu zīmētās kartītes." Izejot ārā, diezgan grūti bijis aptvert notiekošo. "Gribas izdarīt tik daudz – arī izvēles brīvībai ir savs smagums… Valmierā stresa noņemšanai devos iedzert vodku, parunājos ar mīļoto cilvēku, pastaigāju pa pilsētu. Un braucu uz Rīgu. Aizgājām uz Lido un saēdāmies ļoti daudz kartupeļus ar vistu, sadzērāmies alu un braucām mājās." "Negribu just" Leonīdam vēl jāizcieš divus gadus ilgs nosacītais sods. "Tas nozīmē, ka reizi nedēļā jāierodas policijā un no vienpadsmitiem vakarā līdz sešiem rītā jābūt mājās – jebkurā brīdī mani var pārbaudīt. Arī izklaides vietās nedrīkstu atrasties. Nedrīkstu būt alkohola reibumā." Puisis jau paspējis satikties ar vecāko māsu – saskarsme bijusi visai saspringta. Ciemos gatavojas atbraukt arī otra māsa, un Leonīds izskatās uztraucies. Atceroties nemiera pilnās naktis, kuras sagādājis savai ģimenei, viņš īsti netic, ka tuvinieki spēs viņam piedot. Ar brāli kontaktu atjaunot vēl nav izdevies. "Pie mammas kapos pagaidām neesmu bijis, arī baznīcā ne, bet noteikti aiziešu – lai iekšā viss mazliet nomierinās." Puisis stāsta, ka vienmēr bijis noslēgts, bet tagad to izjūt īpaši spēcīgi. Arī draugs viņam ir tikai viens – vēl no laika pirms cietuma. "Neuzticos cilvēkiem. Katrs savā būtībā ir egoists, tāpēc īpaši negribu kontaktus ar apkārtējiem. Un vēl… negribu neko just." Taujāju par savas ģimenes veidošanu, un Leonīda acis satumst. "Nebūs man ģimenes. Man ir smaga slimība, kuras dēļ man nevar būt bērni. Nu kāda te ģimene?" Skatos uz viņa mīļoto meiteni un prasu, vai viņš tic mīlestībai. Atbilde ir strupa un ļoti stingra: "Negribu dzirdēt tādu jautājumu!" Biezputra un jožiks Pēc tiesas sprieduma paziņošanas puisis devās no Centrālcietuma izmeklēšanas izolatora uz zonu atsēdēt atlikušo laiku. "Tiku Valmierā, slēgta tipa cietumā. Krietni stingrāks režīms. Taču te bija tualete atsevišķā telpā un reizi nedēļā varēja iet pirtī [ar pirti šajā gadījumā tiek saprasta duša ar siltu ūdeni]. Paldies Dievam, sēdēju lokālajā zonā – varēju dienas laikā staigāt pagalmā, cik gribu, un spēlēt bumbu." Administrācija nodrošināja arī iespēju apmeklēt kapelānu, ārstēšanu, bibliotēku, psihologu un mācības. "Skatījāmies televīziju. Ja bija nauda, varēja pasūtīt jebkuru avīzi. Es gan avīzes nelasīju – neticu." Cietumā ir arī darba zona. "Man nebija naudas, gāju strādāt gaterī. Tikai tur ļoti krāpās. Par to kubatūru, kuru apstrādājām, brīvībā varētu saņemt divus trīs simtus latu, bet mums maksāja piecpadsmit latus mēnesī." Cietuma ēdiens esot bijis apmierinošs daudzuma, bet ne kvalitātes ziņā. "Piemēram, no rīta šķidra, ūdenī vārīta biezputra, liels baltmaizes gabals un 15 grami cukura, pusdienās pliki makaroni un zupa, vakariņās atkal biezputra un kāda zivs kotlete – tā sauktais jožiks jeb ezītis. Jožiks tāpēc, ka no kotletes uz visām pusēm ārā spraucas asakas." Runājot par ēšanu, Leonīds stāsta – pirmajā dienā pēc iznākšanas no cietuma bijis savādi ēst ar dakšiņu. "Cietumā ēdām ar karoti. Dakša skaitās aizliegts priekšmets. Gandrīz divus gadus nebiju to turējis rokās." Godīgs pilsonis No cietuma brīvajā laikā Leonīds savulaik mēģinājis strādāt celtniecībā, bet katru reizi tas turpinājies ne ilgāk par pāris mēnešiem. Tagad viņš pavisam nopietni koncentrējas uz darbu. "Gribu sakrāt daudz naudas – kur to tērēt, es atradīšu. Kādreiz gribēju būt pavārs, bet slimības dēļ to nekad nedrīkstēšu darīt. Tāpēc man vienalga, kur strādāt, ka tikai maksātu naudu. Ja nekas nesanāks, pēc diviem gadiem, kad beigsies nosacītais sods, braukšu uz ārzemēm. Varētu arī tagad, bet pēc tam, ja atbraukšu, man būs jāatsēž nosacītais laiks cietumā. To negribu." Laikā, kad Leonīds zaga, viņa dienas ienākumi svārstījās no desmit līdz simt latiem. Naudu tērējis alkoholam, narkotikām un pēc tam visam, ko vēl gribējies. Ar šo summu tik vien pieticis kā vienai dienai. "Pirmajā reizē cietumā bija nelāga sajūta, vēl nezināju, kas tas ir. Tagad no cietuma nebaidos, un tas nav šķērslis, kas attur no nozieguma. No zagšanas mani attur atziņa, ka agrāk vai vēlāk būtu jānonāk cietumā. Aksioma. Muļķīgi tā dzīvot. Gribas kaut ko redzēt." Prom ejot, puisis vēl nosaka, ka būtu interesanti aiziet uz to kafejnīcu, kuru apzaga. "Tagad savu esmu izcietis, atsēdējis – viņiem mani jāapkalpo kā jebkuru. Tagad esmu godīgs pilsonis. Arī uz tām Drogām aiziešu, kad iekšēji būšu stabilāks.