Latvijā uzdarbojas mākslas viltotāji (11)

Pašlaik kāda latviešu glezniecības vecmeistara darbu galerijās un antikvariātos var iegādāties gan par dažiem simtiem, gan vairākiem tūkstošiem latu. Šo darbu vērtība nekrīt, bet tieši otrādi – pieaug. Ja palaimējas, dažu gadu laikā var ne tikai kopt savas estētiskās jūtas, bet arī nopelnīt prāvu žūksnīti banknošu.

Lielu gleznu – "kā mēbeli"!

Tā, piemēram, kāds izcilā latviešu marīnista Eduarda Kalniņa cienītājs pirms gadiem desmit sāka iegādāties viņa darbus. Kopumā mākslas mīļotājs savai kolekcijai iztērēja aptuveni 20 000 latu, bet tagad viņš par to var dabūt vismaz 60 000. Bet var arī "noiet greizi", ja iznāk par bargu naudu nopirkt kādu viltojumu. Pasaulē ik pa laikam dzirdam par mākslas darbu viltotājiem un viņu sastrādātajiem "pigoriem". Bet kā ir ar latviešu vecmeistaru darbu atdarinājumiem?

Praktiski latviešiem ir tikai viens mākslinieks, kuru "rentējas" viltot, – Vilhelms Purvītis. Un mūsu tautas mākslinieciskā mentalitāte pat nepieļauj mazāku mākslas darbu viltošanu – latviešiem vajag "lielu gleznu kā mēbeli", nevis sīkus zīmējumus vai akvareļus. Kaut gan arī "sīkdarbi" šad tad tiek "apdarināti", bet, atšķirībā no pasaules prakses, Rīgā nav piedzīvoti lieli mākslas viltojumu skandāli. Vismaz līdz šim atklātībā nav nācis neviens gadījums, kad par krāpniecību tiesā būtu iesūdzēta kāda mākslas galerija.

Tomēr ik pa laikam klīst leģendas un baumas par latviešu vecmeistaru darbu pakaļdarinājumiem. Tā, piemēram, runā, ka mākslinieks un no Dadža laikiem pazīstamais karikatūrists Gunārs Vīndedzis esot aizrāvies ar Kārļa Padega tušas un spalvas zīmējumu atdarināšanu. Ja ņem vērā, ka Padegs nav bijis ražīgs mākslinieks un kārotāju pēc viņa darbiem pulks ir gana liels, tad varbūt arī atmaksātos viņa darbu viltošana.

Irbīte – vārtrūmē un lēti

Tumšs ziemas vakars, Rīgas inteliģence steidzas uz starptautisku slavu ieguvuša ārzemju kora koncertu Doma katedrālē. Pie ieejas dievnamā starp publiku "spaidās" solīdi ģērbies jaunietis un, gluži tāpat kā Centrāltirgū izmanīgi šeftmaņi treniņbiksēs piedāvā "spirķik, vodka, sigareti", bubina: "Kam vajag Irbītes pasteli? Man nozaga maku, bet jātiek uz Ventspili. Naudu vajag, tāpēc pārdodu vecmāmiņas saglabāto slavenā Voldemāra Irbes darbu." Kāds daili mīlošs un kultūrizglītots cilvēks ieinteresēti apstājas un ar jaunekli aiziet līdz tuvākajai vārtrūmei, lai pēcāk no tās lepni izietu ar nacionālās glezniecības vecmeistara šedevru azotē. Pārbaudīt, vai šedevrs tik tiešām ir oriģināls, nav taču laika, jo jāsteidzas uz koncertu. Apziņa, ka nu par 20 latiem ir iegādāts vairāku simtu vai pat pāris tūkstošu vērts dārgums, viņu ir padarījusi par vislaimīgāko klausītāju pārpildītajā katedrālē, un viņam šķiet, ka koncerta noslēgumā publika aplaudē nevis koristiem, bet gan viņam.

Tas nav izfantazēts sižets spraigam romānam, bet gan reāls, pāris gadu sens notikums, kura liecinieks biju. Arī man piedāvāja Irbītes šedevru, bet es atteicos – vairs īsti neatceros, vai nebija naudas, vai gribas nodarboties ar veikalu, un to prieku atstāju citam.

Gluži loģisks krāpnieku un "nelegāļu" mārketinga triks. Nenoskaidrotas izcelsmes denaturātu taču tirgo "točkās" un Centrāltirgus pažobelēs, kur neko skaistu un sirdi uzrunājošu nevar "iesmērēt". Taču nenoskaidrotas izcelsmes mālējumu kā vecmeistara klasikas mantojumu var realizēt tikai solīdās vietās, kur apgrozās smalki tērpusies publika, bet tā, lai būtu pustumsa, steiga un burzma...

Izrādās, viltotu mākslas darbu pie mums var nopirkt gluži pēc tādas pašas tehnoloģijas kā ar ūdeni atšķaidīta spirta pudeli – gan vārtrūmes "točkā", kur visi daudzmaz apzinās risku, gan prestižā galvaspilsētas veikalā, kur gan pārdevējs, gan pircējs svēti tic rūpnīcas uzlīmētās etiķetes un akcīzes zīmes autentiskumam.

Tagad, kad daudzi turīgi un arī ne tik bagāti ļaudis savu kapitālu vairs necenšas ieguldīt vērtspapīros vai banku seifos, bet gan nacionālās mākslas darbu kolekcijās, Nedēļa centās noskaidrot, vai tās tik tiešām ir uzticams investīciju objekts un vai, tāpat kā savulaik pērkot Cepļa ķieģeļnīcu akcijas, galu galā nevar nonākt līdz tukšai silei? Cik Latvijas mākslas tirgū apzināti vai neapzināti darbojas krāpnieki, cik lielā mērā tas ir "nodrošināts" pret viltojumiem?

Rīgas mākslas galeriju vadītāji nelabprāt runā par šo tēmu, un, ja arī pakļaujas "patiesības stundai", tad visnotaļ rezervēti un anonīmi. Galu galā neviena mākslas galerija vai antikvariāts neparko neatklās, ka tai ir bijis kāds sakars ar viltojumiem, jo tādā gadījumā tā zaudēs gan klientus, gan uzticību, kas drīz vien var beigties ar bankrotu. Mākslas galerija drīzāk ir gatava ciest ievērojamus zaudējumus, nevis atklāt, ka tās pārziņā ir kāds viltojums.

Arī eksperti ir cilvēki...

Kāds ar mākslas biznesu saistīts uzņēmējs Nedēļai pastāstīja: "Latvijas mākslas tirgus ir mazs, tāpēc speciāli viltot kādus autorus "no nulles", meklēt autentiskus audeklus ir neizdevīgi. Katrā ziņā es ar šādiem pasākumiem neesmu saskāries. Drīzāk ir bijuši gadījumi, kad galerijā vai mākslas tirgū nonāk glezna, kura ir nezināma autora neparakstīts darbs un kurā atrastas kāda pazīstama vecmeistara rokraksta un stila pazīmes, un tad viltots šā klasiķa paraksts. Tādējādi glezna ieguvusi vērtību kā "vecmeistara darbs". Ir arī kuriozas situācijas. Bija gadījums, kad kāda glezna tika pārdota kā Leo Svempa darinājums, bet pēc kāda laika šis pats mākslas darbs atkal pārdošanā parādījās kā cita gleznotāja – Nikolaja Breikša – meistardarbs. Tas ir uzskatāms piemērs tam, ka acīmredzot tiek meklētas kādas līdzības, un tad tiek viltots tikai autora paraksts.

Bet šādos gadījumos eksperti var diezgan viegli ieviest skaidrību – vai gleznotāja paraksts ir uzklāts virsū autora uzliktajai aizsarglakai vai zem tās, vai autors ir vai nav parakstījies no savas paletes ar kādu no gleznā izmantotajiem krāsu toņiem.

Runāt par konkrētiem autoriem ir diezgan grūti, jo dažreiz vieni ir simtprocentīgi pārliecināti, ka kāds konkrēts darbs ir viltojums, bet citi atkal liek galvu ķīlā, ka tas ir oriģināls. Galu galā arī eksperti ir cilvēki – viņi mēdz, tāpat kā katrs no mums, kļūdīties.

Kad viltojumi parādās tirgū? Ir tāda tendence: kad kādam slavenam māksliniekam atklāj retrospektīvu izstādi, pēkšņi tirgū parādās kādi iepriekš nezināmi viņa darbi. Ja runājam par eļļas darbiem, aizvakar gleznotu bildi var nešaubīgi atpazīt, jo jāpaiet vismaz pāris gadiem, līdz tā kļūst "vecāka". Te jāteic, ka ir arī savi vecināšanas paņēmieni, piemēram, kad mākslas darbu vilto uz veciem audekliem. Spilgts piemērs šai sakarā ir latviešu pasteļglezniecības tēvs Voldemārs Irbe. Pirms pāris gadiem Rīga bija pilna ar viņa darbu viltojumiem. Kāds bija uzgājis vecus melnā papīra, kādus izmantoja Irbīte, krājumus un uz tiem "ražoja" vecmeistara mākslas darbus. "Pateicoties" šim gadījumam, pašlaik neviens kolekcionārs nepirks Irbītes pasteli, ja viņam par tā autentiskumu nebūs konkrētas pārliecības."

Viltojums nav ne desa, ne piens

Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Ojārs Spārītis Nedēļai apliecināja, ka "Irbītes gadījums" ir viens no pēdējiem un klasiskākajiem latviešu mākslas viltojumu "paraugiem". Pirms kāda laika pa Rīgu staigāja 25–30 gadus vecs vīrietis un piedāvāja Voldemāra Irbes klasisko pasteli – ar kaziņu, šķūnīti, dārzu – par 20 latiem "gabalā". Mākslas pasauli īpaši nepārzinošam cilvēkam pastelis varētu šķist oriģināls, jo tas bija arī nedaudz "ieburzīts".

Jaunekļa klāstītā leģenda vēstīja – viņa vecmāmiņai Tukumā saglabājušies astoņi Irbītes pasteļi. Turklāt šis stāsts bija saistīts ar patiesiem notikumiem, jo savulaik gleznotājs bieži braukāja uz Tukumu un gleznoja šīs pilsētas ainavas. Pārstāstot šo gadījumu, Spārītis piebilst: "No vienas puses, nopirkt viltojumu, par kuru tu visu laiku priecājies, ir labi. Savukārt, no otras – nevajag būt dumjam un par 20 latiem pirkt to, kas maksā divus tūkstošus."

Profesors minēja vēl vairākus hrestomātiskus gadījumus no latviešu mākslas viltojumu vai vecmeistaru atdarināšanas vēstures. Bet tie katrā ziņā ir aktuāli arī šodien, jo "māksla ir mūžīga", arī mākslas viltojumi tirgū nenoveco, kā tas, piemēram, ir ar desu vai pienu. Vienreiz tirgū parādījies atdarinājums nepazūd, tas iegulst kādā kolekcijā, no kuras atkal pēc kāda laika var uzpeldēt.

Tātad – no kura brīža mēs varam sākt runāt par Latvijas mākslas viltošanu? Līdz Otrajam pasaules karam Latvijas mākslas telpa bija pašpietiekama – pašmāju gleznotāji spēja apmierināt pēc nacionālās mākslas iztvīkušo vidusšķiru. To varam redzēt, kaut vai pāršķirstot pirmskara Atpūtas – titullapās fotografēto "labāko famīliju" apartamentu sienas gandrīz vienmēr rotā kāds Purvīša, Miesnieka, Kundziņa vai Svempa darbs. Tolaik nodarboties ar viltojumiem arī nebija īsti jēgas, jo latviešu inteliģence bija samērā jauna un mūsu glezniecībā vienkārši nepastāvēja vecmeistara tituls.

Par viltojumu parādīšanos Latvijas mākslā var sākt runāt pēc Otrā pasaules kara, kad to tapšanai radās sociālā augsne un bāze – mums beidzot bija savi vecmeistari! Hūna un Federa paaudze jau bija "aiz kalniem", Purvītis izceļoja uz Vāciju un drīz vien nomira. Daudzi mākslinieki devās trimdā, kas, loģiski, par viņu darbiem radīja pastiprinātu interesi. Cilvēks, kurš varēja lepoties ar šo mākslinieku darbiem, bija "laimīgs un bagāts, kuram nav par ko bēdāties".

Pagājušā gadsimta 50.–60. gados bija "nelieli grēciņi", kad vairāku Purvīša skolnieku audekliem pēkšņi tika nogriezts kāds stūrītis un tas tika pārrāmēts un "parakstīts" kā Purvīša darbs. Šādas darbības bija iespējamas arī tāpēc, ka Purvītim bija nepastāvīgs rokraksts – pirms Pirmā pasaules kara viens, bet pagājušā gadsimta 30. gados jau cits. Tāpat Purvītis, būdams mākslas meistardarbnīcas vadītājs, nekautrējās radīt epigoņus – skolniekus, kuri gandrīz vai kopēja katru meistara krāsu toni. Tā visa rezultātā, iespējams, pašlaik joprojām apritē ir kāds "Purvīša darbs", kurš īstenībā pieder viņa skolnieka otai.

Purvītis ir vispateicīgākais viltošanas objekts, jo viņa parakstītajiem mākslas darbiem ir stabila vērtība un pats mākslinieks gandrīz vai tiek uzskatīts par elku. A"la Purvītis parādījās arī turpmāk.

Austrijas sūtņa "veiksmīgā andele"

Latviešu mākslas viltošanas ziedu laiki tika piedzīvoti pavisam nesen – pirms 16–8 gadiem, un pie tā vainīgi ir ārvalstu diplomāti. Uzreiz pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas Rīgā cita pēc citas uzradās rietumvalstu misijas, kuru sūtņi ne tikai Latviju atkal ieveda starptautiskajā diplomātiskajā apritē, bet arī mēģināja gūt savu labumu. Tolaik to varēja iegūt, par lētu naudu iepērkot latviešu vecmeistaru gleznas un tās ar diplomātiskā pasta starpniecību izvedot pāri robežai.

Te nu bija piepelnīšanās augsne daudzmaz zīmēšanu apguvušajiem valūtas kārotājiem. Joprojām tiek smīkņāts par Austrijas vēstnieka Latvijā pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā "veiksmīgo andeli". Viņš nopirka it kā vērtīgu Purvīša darbu "ar leģendu": gleznotājs pēc darba pabeigšanas ar to nav bijis apmierināts, pārplēsis un izmetis gružu kaudzē. Mākslinieka kalpone to izvilkusi no miskastes, salīmējusi un visus garos padomju gadus glabājusi pagultē, lai pēc 60 gadiem notirgotu tieši Austrijas vēstniekam. Protams, kad sūtnis pēkšņi gribēja pārbaudīt sava īpašuma autentiskumu, tas izrādījās viltojums.

Atmodu savā labā "izmantoja" arī bijušie komunisti un drošībnieki. Mākslas pasaulē viens no tādiem saistīts "ar biedru Bērziņu", kurš padomjlaikos bija redzams kompartijas darbinieks Rīgas Politehniskajā institūtā. Pēc Atmodas biedrs Bērziņš kļuva par kvēlu mākslas mīļotāju un "iefiltrējās" mākslinieka Miervalda Ķemera ģimenē. Rezultātā sasirgusī gleznotāja māsa visu ģimenes īpašumu, tostarp arī brāļa māksliniecisko mantojumu, novēlēja biedram Bērziņam.

Te jāatgādina, ka Ķemers bija Vilhelma Purvīša mīļākais skolnieks, tieši Ķemers pie kuģa šķiroja gleznas, kuras Purvītim vest līdzi uz Vāciju un kuras atstāt dzimtenē, tieši Ķemeram Purvītis, atvadoties no Latvijas, atstāja savu otu un paleti, novēlēdams būt par sava iesāktā darba turpinātāju tēvzemē. Ķemers tāds arī bija, jo viņa darbi precīzi atbilda Purvīša rokrakstam, pat abu mākslinieku paraksti bija līdzīgi. Gleznotājs bija ražīgs autors un aiz sevis atstāja aptuveni 2000 lielāku vai mazāku gleznu, skiču un studiju.

Tomēr par Ķemeru praktiski nekas nebija zināms, jo viņš izvēlējies garīdznieka profesiju un par mācītājiem padomju laikā varēja runāt tikai sliktu vai neko. Pēc Atmodas partijas biedrs Bērziņš izdarīja "pareizo gājienu" un savā īpašumā ieguva milzīgu gleznu kolekciju, pie kuras "piestrādājot" varēja iegūt milzumdaudz Purvīša "darbu". Jaunatgūtās neatkarības laikā biedrs Bērziņš ir nodibinājis biedrību gleznotāja Ķemera piemiņai, izdevis nelielus bukletus un katalogus par mākslinieku un viņa darbiem. Savukārt pirms dažiem gadiem parādījās apjomīgs un elitārs mākslas albums, kurā biedrs Bērziņš jau mēģina Ķemera darbus uzdot par Purvīša.

Rezultātā kolekcionāri ļoti rezervēti izturas pret Ķemera mantojumu, un nevis tāpēc, ka tas nebūtu vērtīgs, bet gan baidoties no dažādām spekulācijām. Te jāmin vēl kāda varbūtēja viltojumu kuriozitāte – iespējams, ka pašlaik ne tikai kāds Ķemera darbs figurē kā Purvīša glezna, bet arī otrādi, un tas nozīmē, ka mākslas viltojumu tirgus ir panācis arī kāda autentiska mākslas darba vērtības krišanu un "pazaudēšanu".