Bet kā saprast, no kā īsti bērns jāpasargā, ja par to nerunāsim? Tiesa, daži to uztver tikai kā kārtējo sensāciju. Iespējams, tādēļ, ka runājam par vardarbības gadījumiem, bet neaplūkojam problēmu kopsakarībās - kā notiek preventīvais darbs ar ģimenēm un noziegumu izmeklēšana, kā un cik efektīvi valsts rehabilitē cietušos, cik daudz bērni zina par vardarbības draudiem. Tomēr, šķiet, lielākā nelaime, ka mēs, pieaugušie, nez kādēļ pieņemam, ka varmākas var pazīt un viņi ir kaut kur citur, bet ne starp mums.

Liecības izraisa šausmas pat pieredzējušā izmeklētājā

Vidzemes reģiona policijas pārvaldes Limbažu iecirkņa Kriminālpolicijas biroja vecākā inspektore Inese Kalniņa teic, ka katra izmeklējamā lieta krasi atšķiras.

Parasti seksuālajā varmācībā cietušie bērni ilgi klusē,

bet, kad notikušais nāk gaismā, vainīgie liedzas teju līdz pēdējam brīdim. Ja viņi tomēr daļēji atzīstas nodarījumā, tad ar ievirzi, ka bērns pats viņu izprovocējis. Izmeklēšanas process allaž ir ļoti smags. Savukārt vecāki nemana, kas noticis, jo varmākas prasmīgi piespiež savu upuri klusēt, gan iebiedējot bērnu, gan uzpērkot. I. Kalniņa stāsta, ka nepilna pusotra gada laikā izmeklētajās krimināllietās kādreizējā Limbažu rajona teritorijā ar brīvības atņemšanu notiesāti divi varmākas.

Viens no viņiem ieradās strādāt, rekomendēts kā labs speciālists darbā ar bērniem. Viņš sāka ciemoties ģimenē, kurā ir mazgadīgi bērni. Izmantojot iegūto uzticēšanos, vīrietis vienam no viņiem uzmācās, veica netiklas darbības. Izmeklēšanas procesā arī noskaidrojās, ka tas nebija vienīgais gadījums, tā viņš rīkojies ar vairākām citām nepilngadīgām meitenēm. Notikumi virzītos citādāk un bez turpmākām sekām, ja bērni uzticētos kādam no pieaugušajiem, bet meitenes izvēlējās klusēt un izvairīties no kontaktēšanās ar vīrieti. Taču cietušajai ģimenē, kurā varmāka uzturējās pastāvīgi, tādas iespējas nebija. To, ka notiek kas nelāgs, apkārtējos rosinājis domāt pēkšņs meitenes emociju izvirdums un interneta vidē nejauši uziets palīgāsauciens.

Atzīts par aizdomās turēto un nopratināts, vīrietis vainu noliedza un savu izturēšanos skaidroja kā neapzinātu reakciju pret meitenes pavedinošo uzvedību. Taču krimināllietā iegūtie fakti bija nepārprotami, bērns sniedza precīzas liecības, kas ne vien pierādīja būtiskus apstākļus lietā, bet arī to, ka pretošanās spējas pieauguša vīrieša darbībām bija ierobežotas vienīgi mazgadības dēļ.

Cietusī meitene bija nedaudz pārsniegusi 10 gadu vecumu.

Varmākas vainu apstiprināja arī pārējo cietušo bērnu un liecinieku sacītais u.c. lietas materiāli. Iegūtie pierādījumi bija pietiekami, lai viņu sauktu pie kriminālatbildības. Tiesas sēdē apsūdzētais savu vainu atzina un izdarīto nožēloja. Vidzemes apgabaltiesa par netiklām darbībām un miesas bojājumu radīšanu meitenei, lai viņu iebiedētu un neļautu atklāt patiesību, vīrietim piesprieda brīvības atņemšanu uz diviem gadiem. Patlaban viņš atrodas apcietinājumā, tomēr spriedums pārsūdzēts Augstākajā tiesā. I. Kalniņa piebilst, ka dzimumnoziegumos pret nepilngadīgajiem apsūdzētos izmeklēšanas interesēs parasti arestē, tiklīdz ierosināta krimināllieta.

Iepriekš minētajā lietā varmāka netiklās darbības pret meiteni veica nedaudz ilgāk par pusgadu, bet otrs

mazgadīgu bērnu izmantoja trīs gadus.

Bez tam viņš tiesāts ne vien par netiklām darbībām, bet arī par izvarošanu un dzimumtieksmes apmierināšanu pretdabiskā veidā. Četrus mēnešus pēc krimināllietas ierosināšanas tai pievienota otra - par citas meitenes izvarošanu. Pirmajā gadījumā, lai bērns neatklātu notikušo, varmāka viņu sita, šajā izvarotājs lietoja draudus izdarīt pašnāvību. Bērns, kopš bērnības audzis ar viņu vienā ģimenē, nevēlējās izraisīt tādas sekas, tādēļ klusēja.

Policijas inspektore I. Kalniņa teic, ka liecības par to,

kā vīrietis pamazām gatavoja meiteni seksam ar sevi, kā uzpirka viņu un izturējās, izraisa šausmas pat pieredzējušā izmeklētājā,

īpaši, ja par to stāsta bērns. Arī šī meitene bija nedaudz vecāka par 10 gadiem. Iespējams, bērnā jau bija izveidojies pilnīgi absurds ģimenes modelis. Tikai gadījums, kad vēlāk varmāka piedzirdīja un izvaroja vēl pāris gadu jaunāku meiteni, kura izlēma notikušo nenoklusēt, un vēlāk tās acu priekšā viņu pašu, bērnu rosināja atklāti izrunāties ar mammu.

Aizdomās turētais pratināšanā noliedza, ka būtu veicis seksuālas darbības ar meitenēm, apgalvoja, ka viņam ir dzimumnespēja, un uzsvēra, ka apmelots bez iemesla. Tomēr liecinieki un lietas materiāli kopumā apliecināja pretējo. Tikai tiesas sēdē, sapratis, ka viņa vaina pierādīta, varmāka beidzot atzinās noziegumos un nožēloja nodarīto. Lai gan prokurors prasīja 10 gadu brīvības atņemšanu, Vidzemes apgabaltiesa apsūdzētājam piesprieda cietumā pavadīt pusi šā laika. Spriedums stājies spēkā un nav pārsūdzēts. Abos tiesas procesos cietušie prasīja morālā kaitējuma kompensāciju vairāku tūkstošu latu apmērā. Tiesa to arī apmierināja.

Nerunāt ar bērnu atklāti nozīmē audzināt upuri

Bērnu un jauniešu centra psiholoģe Sarmīte Saukuma palīdz rehabilitēties varmācībā cietušiem bērniem. Sarunā viņa uzsver - prakse pierāda, ka

pedofili nemainās un pēc soda izciešanas meklē jaunu upuri.

Ne velti daudzviet pasaulē kaimiņus brīdina, ja līdzās uz dzīvi apmetas cilvēki ar tādu noslieci, bet mūsu valstī tā nenotiek. Sargājot viņu cilvēktiesības, aizmirsts, ka tās ir arī apkārtējai sabiedrībai. Apgalvojumu, ka pedofilija ir slimība, psiholoģe noraida. Tā var būt dziļa, psiholoģiska trauma kopš bērnības, bet nav klasificējama kā slimība šā jēdziena tradicionālā izpratnē. Lai gūtu priekšstatu, interesentiem viņa iesaka izlasīt publicētos psihologu atzinumus, kas iegūti ilgstošos pētījumos. Psiholoģe stāsta, ka tikusies ar pedofiliem cietumā Valmierā. Apcietinājumā noziedznieki kaļ plānus, kā nākamreiz, lai īstenotu savus nodomus, rīkoties gudrāk. Viņi viegli pakļaujas ieslodzījuma režīmam, tomēr cietumā ir nošķirti no pārējiem, jo tur pret šiem ļaudīm izturas nesaudzīgi.

S. Saukuma teic, ka mūsu sabiedrībā nepietiekami atbildīgi izvērtē pedofiliju. Jau ar pirmajiem signāliem, kas liecina par varmācības iespējamību, aizdomās turamais jāizolē, kā arī turpmāk jābrīdina cilvēki, kuri nonāk saskarē ar viņu.

Parasti pedofili izvēlas dzīves un darba vietas, kur ir saskare ar bērniem.

Pretēji izplatītam uzskatam, ka tās ir degradējušās personības, lielākoties viņi ieņem prestižus posteņus un rūpējas par savu ārieni, tādēļ atšķirt viņus nevar.

Savukārt upuri klusē baiļu, kauna un uzticēšanās trūkuma dēļ. Diemžēl vairums bērnu par intīmo pasauli priekšstatus gūst masu informācijas līdzekļos vai savstarpējās sarunās. Lai izprastu šķirtni, zināšanu avotam jābūt izglītotam cilvēkam. Psiholoģe uzsver, ka lielisku lekciju kursu piedāvā Papardes zieds. Bērnam jāzina, kādi pieskārieni pieļaujami, kur ir robeža, kam seko strikts Nē!, kā rīkoties, ja to pārkāpj, cieši piekļaujoties ķermenim apskāvienā vai atkailinot un glāstot viņa intīmās vietas. Būtiski, lai bērns saprastu, ka varmācība ir iespējama. Bērnu nevar pasargāt, par to nerunājot. Pretējā gadījumā mēs audzinām upuri.

Skarbajā mācībā gūtās atziņas

Sarunās gan policijas inspektore, gan psiholoģe izteicās, ka daudzos gadījumos dzimumnoziegumus pret bērniem slēpj. Viens no iemesliem, kādēļ tā notiek, ir attieksme sabiedrībā. Nereti tā nosoda nevis varmāku, bet upuri, tādēļ cietušo bērnu vecāki pārdzīvoto nevēlas ne atcerēties, ne par to runāt. Jāpateicas tām sievietēm, kas neatraidīja lūgumu vērsties pie esošajām un topošajām māmiņām, lai vēstītu skarbajā mācībā iegūtās atziņas.

Viņas atzīst, ka viens ir teorētiski zināt, ka tā mēdz notikt. Tomēr domu, ka mans bērns ir seksuāli izmantots, pieņemt ir ļoti grūti, prāts atsakās to darīt. Izpratne nav garantija, ka māte spēs savu bērnu no varmācības pasargāt. Viena no sievietēm sacīja, ka līdz notikušajam viņa nav apzinājusies, cik bīstami savā ģimenē ievest svešu vīrieti. Kaut sievietei vienai audzināt bērnu nav viegli, šis cilvēks apdomīgi jāizvērtē, viņa ienākšanai ģimenē jānotiek piesardzīgi un pamazām. Tā ir dilemma, kurā iespējama gan veiksme, gan neveiksme. Sarunbiedres arī uzsvēra, ka bērna pretestību mammas jaunajām attiecībām nedrīkst vieglprātīgi uzskatīt vienīgi par greizsirdību. Iespējams, tā ir instinktīva aizsargreakcija, ko izraisījis mātes nepamanīts žests vai skatiens.

Vienā no sarunām izskanēja pārdomu vērts viedoklis, ka ne katram bērnam, kas kļuvis par varmācības upuri, veiksmīgākā ir valsts nodrošinātā rehabilitācija krīzes centrā. Ne visi var atgūties tur, kur ap viņu ir vienīgi ciešanas. Bez tam ļoti smaga ir atgriešanās mājās. Tai vajadzīgs laiks, kas ārstē, taču ne katrai ģimenei ir pa spēkam un kabatai atļauties uz ilgu laiku nomainīt vidi.

* Krimināllietās iesaistīto vārdi nav minēti konfidenciālos nolūkos, lai nepievērstu sabiedrības uzmanību varmācībā cietušajiem bērniem un viņu ģimenēm.