Apsūdzētā rīcībā nav saskatāma Krimināllikuma 317. panta 2. daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma objektīvā pazīme – acīmredzama, nešaubīga tiesību un pilnvaru pārsniegšana, un arī no subjektīvā aspekta tiesai nav pamata uzskatīt, ka policistam būtu bijis tāds nodoms. Tāpēc bez izskatīšanas atstāts gan prokurora pieteikums valsts interesēs piedzīt Ls 630, gan cietušā Kaspara prasība atlīdzināt Ls 820 mantisko zaudējumu, izdevumus advokātam un piedzīt Ls 550 000 par morālajām un fiziskajām ciešanām. Attaisnojošais spriedums vēl nav spēkā, līdz pirmdienai to var pārsūdzēt. Kaspara advokāts Aleksandrs Zoltners iepriekš izteicies, ka to darīs, un arī Kurzemes apgabala prokuratūra, kas uzturēja apsūdzību, iesniegs protestu.

Kā jau ziņots, 2009. gada 16. janvāra naktī I.Žagata, lietojot ieroci, bēgošajā automašīnā Land Rover Range Rover smagi ievainoja vīrieti, bet meitenei no sēdeklī iestrēgušās lodes bija muguras sasitums.

Ko saka lietas materiāli

Iekšējās drošības biroja pārbaudē tika atzīts, ka I.Žagata šaujamieroci lietojis pamatoti. 2006. gadā viņš nokārtojis ieskaiti par tā lietošanas noteikumiem un pērn maijā – šaušanas ieskaiti. Iepriekš ceļu policists krimināli nav sodīts, alkohola klātbūtne nav konstatēta. Savukārt bēgušā autovadītāja Ainara Zvidriņa izelpā alkometrs parādīja 1,07 promiles (arī cietušā Kaspara asinīs slimnīcā konstatēti 1,96 g/l etanola). Par bēgšanu no policijas un atteikšanos no alkohola pārbaudes asinīs A.Zvidriņš saukts pie administratīvās atbildības. Viņa mašīnā atrasta gāzes pistole Blow Magnum un viena patrona.

Policijas mašīnas videoieraksts liecina, ka džips, kam tiek sekots, pa slidenu ceļu brauc ar ātrumu 60 – 140 km/h, ignorējot apdzīvotās vietas, Snēpelē līkumotā ceļā saslīd un samainās ar pretimbraucošo. Laikā, kad policijas auto atrodas tieši aiz landrovera, tas četras reizes strauji maina trajektoriju no labās malas uz kreiso, neļaujot apdzīt. Tiesa atzīst par pierādītu to, ka mērķtiecīgi sākts šaut, kad policijas auto atradās maksimāli tuvu bēgošajam un bija izvēlēta pozīcija, kas vislabāk ļauj sasniegt likumīgo mērķi – sašaut riepas. Pie Ķikuru pieturas Turlavā, atkal izvairoties no mēģinājuma bloķēt ceļu, A.Zvidriņš apbrauc kārtības sargu auto, un arī šajā laikā I.Žagata trāpa riepās. Pēc tam ierocis nav lietots.

Bijis objektīvs pamats

Policistiem nebija citas iespējas, secina tiesnesis un uzsver: vairākkārtēji mēģinājumi landroveru apdzīt nepārprotami apliecina vēlmi bez tiešiem šāvieniem aizturēt autovadītāju, kurš nereaģēja ne uz brīdinājumiem skaļrunī, ne šāvieniem gaisā, ne arī, kā izrādījās, uz pasažieru lūgumu apstāties. Viņa nestabilais braukšanas stils, ātrums, alkohola ietekme, ilgstošā un neadekvātā pretdarbība radīja reālus draudus līdzbraucējiem un satiksmei kopumā. Tāpēc I.Žagatam bijis objektīvs pamats auto apturēt, lietojot arī ieroci, un viņš darījis visu, lai garantētu citu personu drošību un pēc tam cietušajiem sniegtu pirmo palīdzību.

Svarīgāka situācijas izvēle, ne intensitāte

Šāvieni trāpījuši džipa labajā apakšējā daļā – aizmugurējā riepā un ap to. Tā kā Kaspara atrašanos mašīnā apsūdzētais nezināja, viņš nevarēja izvērtēt šā pasažiera apdraudējumu. Tiesa uzskata: salona pilnīgai apskatei nebija primāras nozīmes, jo policijas uzmanība bija pievērsta A.Zvidriņa pārkāpumiem, un nevar izslēgt šaubas, ka cietušais mašīnas aizmugurē varēja atrasties tādā stāvoklī, ka policisti viņu neredzēja. Turklāt A.Zvidriņa pēkšņā bēgšana liedza par to pārliecināties precīzi.

Kaut arī I.Žagata kļūdījies, domājot, ka neapdraudēs priekšā sēdošo Anitu, nevar uzskatīt, ka augsta riska situācijā policista rīcība nešaubīgi apliecinātu dienesta pilnvaru pārsniegšanu. Primāri jāvērtē optimāla šaušanas situācijas un mērķa izvēle, bet šāvienu skaitam un intensitātei ir sekundāra nozīme, skaidrojis tiesnesis. Ja auto, kas tiek aizturēts ar ieroča palīdzību, gribētu uzskatīt par vietu, kur var tikt apdraudēti citi cilvēki, tad likumā "Par policiju" paredzēto metodi vispār nebūtu iespējams izmantot, teikts spriedumā.

Eiropas tiesu prakse

Tiesnesis A.Feldmanis atsaucies arī uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) atziņām par spēka lietošanu. Eiropas Cilvēktiesību konvencija paredz, ka dzīvības atņemšana nav pārkāpums, ja tiesiskas aizturēšanas laikā tiek lietots spēks, nepārsniedzot galējās nepieciešamības robežas. 1998. gadā lietā "Makkans un pārējie pret Apvienoto Karalisti" teikts, ka konvencija nenorāda, kad pieļaujama apzināta dzīvības atņemšana, bet apraksta situācijas, kad drīkst lietot spēku, kas iepriekš neplānoti var dzīvību atņemt. "Publiskās varas pārstāvju lietotais spēks (..) var tikt attaisnots (..), ja tas balstās uz patiesu pārliecību, kura attaisnojamu iemeslu dēļ attiecīgajā brīdī ir uzskatāma par pareizu, bet vēlāk izrādās kļūdaina. Uzskatīt citādi nozīmētu uzlikt valstij un tiesību sargāšanas amatpersonām nereālu nastu viņu pienākumu izpildē," teikts ECT 1998. gada spriedumā.