Kristaps Streičs. Lidojums deltaplānā. Šokējoši fakti (387)

2010.gada 2.oktobris, sestdiena. Daugavpils novadā filmēšanas grupa gatavojusies iemūžināt skaistākās vietas Latgalē. Filmēšana bija paredzēta no gaisa. Pieredzējušais režisors Kristaps Streičs ar kameru nolēmis lidot deltaplānā. Viņu vedīs pilots ar stāžu, kurš ainavas no putna lidojuma vērojot jau septiņus gadus un kopumā lidojis 1000 stundu. Laika apstākļi filmēšanai neesot bijuši tie labākie, laiks bijis apmācies, bet filmēšanas grupa bija ieradusies strādāt.

Režisors vēlējies materiālu pārfilmēt

Pilots Valērijs Masļakovs Degpunktā specizlaiduma raidījumā stāsta: „Pirmo reizi mēs lidojām, lai apskatītos. Tā kā Kristaps līdz šim nebija ne reizi lidojis, lai viņš sajustu, kā ir filmēt no gaisa. Tāpēc mēs lidojām apli ap lidlauku, minūtes astoņas, desmit. Viņš mēģināja filmēt. Tad mēs nolaidāmies un viņš paskatījās materiālu, un tur bija nianses, jo lidoja pirmo reizi un uz viņu ļoti iedarbojās pats lidojums.”

Materiāls jāpārfilmē, tā stingri noteicis režisors. Tikai jāpagaida, lai paceļoties mākoņi - būs vairāk gaismas. Stundu, varbūt pusotru abi gaidījuši un devušies ceļā. Mērķis – Kaplava, tur režisoru jau gaida. Filmētas tika skaistākās vietas, bet līdz mērķim neaizlidoja. Līdz Kaplavai bijuši kādi kilometri.

Lai nosēstos pļavā, pietrūcis viena metra

„Dzinējs sāka strādāt ne tā, kā vajadzētu. Mēs samazinājām augstumu. Sāka palielināties temperatūras, tāpēc vajadzēja samazināt augstumu, lai tās samazinātos. Pārbaudīju motoru, tas strādāja normāli. Pirms samazināju augstumu no 150 metriem, es pamanīju laukumu. Ja kaut ko vajadzēja darīt, tad vietā, kur nav meža. Es mēģināju līdz turienei aizlidot. Bija jāpārlido mežs, jo te krasts tāds iespaidīgs. Pusē no augstuma motors vairs īsti nestrādāja, rezultātā lidaparāts aizķēra koku,” avārijas sākumu pārstāsta pilots Masļakovs.

Pulkstenis bija 15:50, kad nelielais motodeltaplāns iegāzies rudenīgi krāšņajā mežā un palicis karājoties priedes zaros. Tas turējies stabili. Pilots tagad atzinis, ka pietrūcis vien metra, lai deltaplāns noplanētu netālu esošajā pļavā. „Apskatījos, ka Kristaps ir ļoti neērtā situācijā, kas vēl būtu maigi teikts, jo viņš bija aiz borta, ar galvu uz leju, karājās drošības jostās. Es sapratu, ka viņam ir smagi, mēs sākām sarunāties,” stāsta pilots.

Masļakovs norādījis, ka, iespējams, režisors Streičs pirms lidaparāta ietriekšanās kokos mēģinājis no tā izlēkt. Viņam esot bijis bail no augstuma. Kāpēc režisors atradies ārpus lidaparāta, to vairs nekad neuzzināsim. „Sākumā mans emocionālais stāvoklis bija tuvu šokam. Pirmos laikam atceries tos cilvēkus... vienkārši mums ar Viktoru ir ilga draudzība... un tad arī atceries tos cilvēkus, kuri reāli var palīdzēt. Un es zinu, ka šis cilvēks reaģē ātri un pieņems visus mērus,” skaidro pilots.

Glābšanas pirmais salmiņš - kāds jaunietis

Kilometru no „plikā kalna”, kā to sauc vietējie iedzīvotāji, tobrīd makšķerējis 16 gadus vecais Valērijs Veļičko - vienā no skaistajiem Daugavas lokiem. Jaunietis bieži dodoties zvejā. Taču 2.oktobra dienā loms gan neesot bijis veiksmīgs. „Es redzēju, ka pacēlās kalnā, un tad es dzirdēju troksni, un pēc tam tas strauji apklusa. Un tad sapratu, ka kaut kas noticis, jo šeit viņam nebija kur piezemēties,” atceras jaunietis.

Valērijs esot pametis makšķeres un steidzies uz nelaimes vietu. Viņš pie cietušajiem nonācis ļoti ātri, jo pazīst katru taciņu šajā mežā. „Es aizbraucu pie kaimiņiem un lūdzu palīdzību,” turpina jaunietis. „Viņš ātri saprata, kas notiek, un sacīja, ka tepat blakus ir ceļš. Es viņam nosaucu Viktora numuru, jo tā būtu ātrāk,” saka pilots.

Iekavējusies glābēju izsaukšana

Koku galotnēs 18 metru augstumā cietušie cerējuši drīzumā sadzirdēt glābēju sirēnas, tomēr palīdzība nenāca. Tajā pašā laikā par nelaimi bija uzzinājusi filmēšanas grupa. Viņi gan zinājuši tikai to, ka avārija ir notikusi. Nedz vieta, nedz pilota un režisora veselības stāvoklis nav bijis zināms. Viss esot labi – tā sacījis lidostas pārstāvis Viktors, kurš režisora dzīvesbiedrei sacījis, ka ātro palīdzību vai glābējus sauks tikai tad, kad lidaparāts būs atrasts un būs noskaidrots, vai palīdzība vispār ir nepieciešama.

Iespējams, arī šā fakta dēļ par lidaparāta avāriju mediķi uzzinājuši tikai 25 minūtes pēc avarēšanas. Daugavpils ātrās palīdzības izsaukumā dzirdams: „Labdien. Es jums zvanu no Daugavpils lidlauka. Mums pacēlās divi cilvēki – pilots un viens filmētājs ar aeroplānu un viņi ir cietuši. Viņi lidoja kaut kur uz Krāslavas pusi.Tas cilvēks, kurš redzēja, kā viņi ir nokrituši, stāv uz ceļa no Daugavpils uz Krāslavu.

Šis lūgums palīdzēt sākotnēji bijis adresēts Daugavpils glābējiem, bet viņi uz to nav reaģējuši un informāciju tālāk nodevuši mediķiem. VUGD pārstāve Inga Vetere atzīst: „Tur vairāk varēja saprast, ka nepieciešama mediķu palīdzība, un ar tādu lūgumu, ka jābūt tuvumā gadījumam, ja kas. Pusstundu pēc tam saņēmām ziņu no lidostas darbinieka, kurš varēja pateikt, ka cilvēki atrodas 20 metru augstumā, ka viņi ir smagā stāvoklī.”

Mediķi neesot zinājuši, kurp brauc

Mediķi steigušies, lai arī neesot īsti sapratuši, kurā Daugavas krasta pusē nelaime ir notikusi. Vetere turpina: „Vietu var mēģināt noteikt, ja zvana no zvanītāja telefona, bet šeit ir pilnīgi skaidrs, ka sieviete atrodas lidlaukā. Absolūti neskaidra atrašanās vieta.”

Savukārt Astrīda Igolniece, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta LRC vadītāja vietniece operatīvajos jautājumos, norāda: „Mēs vienkārši meklējām dažādus variantus, zvanījām uz 1188, lai atrastu lidostas priekšnieku, varbūt varētu pateikt, kaut kā no sava viedokļa, kur tas varētu būt. Kā viņi ir lidojuši, kādā virzienā un kur tā avārija varētu būt notikusi? Mēs vienkārši meklējām, lai precizētu notikuma vietu, nu jā, vismaz mēs darījām, nu darījām, ko varējām, jo bija pilnīgs izmisums - neviens neko nezina, jo ir tikai virziens.”

Mediķi un glābēji maldījušies riņķī

Gatis ir tas, kuram ar režisoru bijusi sarunāta tikšanās – tieši pulksten 16:00 Daugavpils lidlaukā. Viņš Kristapam bija sagatavojis īpašu maršrutu pa Daugavpils skaistākajām vietām. Sazinājies ar pilotu, Gatis esot sapratis, kas noticis, un nekavējoties steidzies uz nelaimes vietu. Arī viņš kļūdījies un sākotnēji aizbraucis pa nepareizo ceļu.

„Šī ātrā palīdzība brauca pa otru pusi Krāslavas virzienā un beigās satikās ar ekipāžu, kura brauca no Krāslavas, kura domāja, ka negadījums ir noticis tanī pusē. Es apstājos, pieskrēju, pajautāju, vai viņi uz to negadījumu. Viņi teica, ka jā, tikai nezina, uz kuru pusi braukt. Viņiem pa manu telefonu Valērijs pastāstīja, kur vispār tas ir noticis. Tad viņi saprata, ka ir pavisam citā pusē, un saprata, ka jābrauc caur Krāslavu atkal uz šejieni. Tas sanāca diezgan labs laika gabals,” norāda Gatis.

Cietušie augšā runājušies nepārtraukti

Pilots ar Kristapu sarunājies ilgi. No avārijas brīža bija pagājusi aptuveni stunda. Pilots, saprotot, ka Kristapam Streičam ir ļoti smagi, esot nepārtraukti runājis ar viņu. Abiem vīriem katra minūte likusies kā mūžība. „Centos nomierināt, ka palīdzība nāk, jo viņam bija sāpīgi. Bija salauzta gan roka, gan kāja - smagi viņam bija,” uzsver pilots.

Valērijs atklājis, ka viņš būtu varējis pamest lidaparātu un nokāpt zemē. „Kurš gan varētu pats nokāpt zemē, zinot to, ka otram ir nepieciešama palīdzība? Kā pēc tam ar to dzīvot? Man liekas, ka visi normāli cilvēki būtu tāpat rīkojušies,” rezumē Masļakovs. Runājuši par visu, kas vien ienācis prātā, kā arī zvanījuši, lūguši palīdzību. Laiks ritējis. No deltaplāna lijusi degviela, tā esot sūkusies pilota drēbēs, bet palīdzības nebija.

No gaisa nebūtu bijis jēgas meklēt

56 minūtes pēc nelaimes palīdzība vēl maldījusies pa Daugavpils novada ceļiem. Daugavpils ātrās palīdzības izsaukumā dzirdams: „Krāslavas policija traucē! Jums zvanīja par to helikopteru, kas nokrita? Jā, mums zvanīja, bet mēs nekādi nevaram saprast tieši adresi. Informācija pienāca, ka it kā Krāslavā. Sādža Elerne.”

Glābēji esot metušies uz Elerni, bet izrādījies, ka avārija notikusi 12 kilometrus no šīs sādžas. VUGD Latgales reģiona brigādes komandieris Česlavs Šmuksts skaidro: Paveicās ar to, ka tur uz vietas bija zvejnieks un viņš kaut kā sazinājās un pateica konkrētu adresi, ka viņš vienkārši gaidīja uz ceļa. Ja viņš nebūtu uz ceļa, tur piebraukt atrast to vietu vispār nebūtu iespējams.”

Igolniece norāda: „Mēs zinājām tikai virzienu, un tajā virzienā mēs arī uzreiz izbraucām, un tā reanimācijas brigāde, kas izbrauca pirmā, bija arī pirmie, kas viņu atrada.” Savukārt no gaisa cietušos neesot bijis jēgas meklēt. Pilots norāda: „Spārni ir kopā, un no lidmašīnas mūs vienkārši mēnešiem neatrastu. Tas ir ļoti grūti no tāda augstuma atrast lidaparātu.”

Ilgi domā, kā organizēt glābšanu

Tikai pēc stundas nelaimes vietā ieradās mediķi. Viņi diemžēl neko neesot varējuši palīdzēt, jo cietušie karājušies augstu kokos. Tā kā VUGD glābēji izbraukuši vēlāk, tad tos nācies gaidīt vēl gandrīz 20 minūtes. Cietušajiem licies, ka tagad viss beigsies, bet nebeidzās ilgi, kādēļ pilotam licies, ka visa dzīve paies tajā avarējušajā lidaparātā. No augšas lejā glābēji izskatījušies tā, ka notiek kas azartisks, kas jāfilmē ar telefoniem. „Valdīja tāds humoriņš visu laiku,” atceras pilots.

Pulksten 17:15 sākušies glābšanas darbi, kad cietušie bija koku galotnēs pavadījuši gandrīz pusotru stundu. Ugunsdzēsēji, pēc aculiecinieku teiktā, esot uzvedušies neieinteresēti un gausi. Aculiecinieks Gatis Preitāgs stāsta: „Tur izskatījās viss tā mierīgi - puiši izkāpa no mašīnas, bariņā devās uz priekšu, noskaidrot, kas ir noticis. Aizdedz cigareti un mierīgā garā tātad iet. Es saku, ņemiet kāpnes uzreiz, lai kaut kas notiktos, tad viens no viņiem paņēma kāpnes.”

Arī pats pilots Masļakovs piebilst: „Es sāku teikt, ka kaut kas jādara! Pie manis ar kāpnēm uzkāpa cilvēks un sāka kaut ko nesaprotami runāt, ka mani viņi nocels, lai arī es pats varēju nokāpt.” Gatis papildina: „Viens bars no ugunsdzēsējiem jau šeit stāvēja un vienkārši skatījās gaisā, ko tur tagad darīt, tad pielika kāpnes un saprata, ka ar kāpnēm nekas nevar notikt, ka tās kāpnes ir krietni vien par īsu.”

Lejā esošie notikušo vērojuši kā šovu

Lai gan bijis skaidri redzams, ka no avarējušā deltaplāna iztek degviela, glābšanas dienesta darbinieki esot aizdedzinājuši cigareti, stāvējuši un domājuši, kam zvanīt. Aculiecinieki uzskata, ka reālas palīdzības nebija: valdījis haoss, jo neviens tā īsti nav sapratis, kas jādara, esot sākuši lauzt zarus, lai cietušajiem amortizētu kritienu, ja nu deltaplāns krīt, bet nez no kurienes atbraukušie ceļu policisti visu vērojuši kā šovu un filmējuši telefonos.

Arī glābēji izcēlušies ar melno humoru, pat režisoram Streičam dzirdot sacījuši, ka viņu vairs neesot jēgas glābt. „Tādas frāzes arī dīvainas – Kristapam jau tur neko nepalīdzēs, ka vajag pirmo ņemt nost pilotu. Šī frāze man ļoti palika atmiņā,” sarūgtināti atminas pilots. Ar nepatīkamām sajūtām cietušais pilots atceras atmosfēru lejā – pie glābējiem, kur visu laiku esot „valdījis tāds humoriņš, degviela tek, kūpina cigaretes”, bet ceļu policija vēl visu filmējusi ar telefoniem.

Masļakovs uzskata: „Kad tu karājies kopā ar cilvēku, kuram tavu acu priekšā tūlīt izdzisīs dzīvība, un kad tevi no lejas filmē mobilajā telefonā, tas izskatās nenormāli.”

No koku galotnēm noceļ pēc divām stundām

Glābēji jaudīgo 1987.gadā ražoto ugunsdzēsēju auto bija atstājuši 240 metru tālumā no nelaimes vietas. Katru reizi dodoties, piemēram, pēc virves, glābējs esot nogājis puskilometru. Jau atnesot kāpnes, glābēji esot izskatījušies piekusuši. Kamēr vietējie no visas sirds centušies palīdzēt cietušajiem, VUGD glābēji vien pīpējuši un neko prātīgu neesot varējuši izdomāt.

Vietējais zemnieks, piemēram, bija aizbraucis mājās, atvilcis brezentu, kuru varētu lietot, lai amortizētu kritienu. Tika arī noraidīti piedāvājumi, ka būtu jākāpj augšā ar kādām specializētām ierīcēm, jo viņiem tādu neesot. Vienīgais, kas viņiem bijis – kāpnes un virves, vēl motorzāģis. Tieši ar virves palīdzību pie cietušajiem nonākusi glābšanas josta, bet arī ne bez šķēršļiem.

Pilots atceras: „Ja viņš līdz kāpņu galam būtu aizlīdis, viņš man būtu rokās ielicis to virvi - tas būtu 20 minūtes ātrāk. Galarezultātā es dabūju glābēju jostu ar karabīni, kuru man vairākas reizes meta. Tā krita, un atkal viņi kāpa lejā, pēc tam ar tādu zaru man viņu padeva, pēc tam arī virvi. Tas viss bija ļoti ilgi.”

Režisors izmisumā domājis pat mesties lejā un nosisties

Mocības koku galotnēs bija beigušās tikai pēc vairāk nekā divām ilgām stundām. Tikai pulksten 18:15, kas bija divas stundas un 25 minūtes pēc avārijas, Kristaps Streičs bija nonācis mediķu rokās. Mediķu pārstāve Igolniece atzīst: „Jāsaka, traumas bija ļoti smagas, nesavienojamas ar dzīvību, un, noceļot no koka, apstājās elpošana un sirdsdarbība, un pirmo reizi mums izdevās veiksmīga reanimācija reanimatologam.”

Pilots atceras, ka vēl pirmo stundu Streičs bija adekvāts, viņi sarunājušies. Līdz brīdim, kad Streiču laida lejā, tad viņam esot palicis arvien sliktāk. „Bija brīži, kad viņš mani lūdza - Valērij, pārgriez jostu, es labāk nokritīšu zemē un nositīšos,” nosaka pilots.

Pilots bija pārliecināts, ka Streičs izdzīvos, tomēr šādās situācijās tik ļoti svarīgais laiks bija darījis savu. Pilots uzskata, ka režisoru „varēja glābt 100%”. Aptuveni četras stundas pēc režisora nonākšanas Daugavpils slimnīcā Kristapa Streiča sirds pārstāja pukstēt.

Degpunktā: Glābēji nav izdarījuši loģiskus secinājumus

Divas nedēļas pēc nelaimes pilots Valērijs Masļakovs pirmo reizi sastop sešpadsmitgadīgo puisi, kuram pateicoties glābēji ieradās mazliet ātrāk. Savukārt VUGD glābšanas dienestā neviens loģiskus secinājumus tā arī nav izdarījis, lai arī šāds gadījums viņu pieredzē esot bijis pirmais, tā secinājis raidījums Degpunktā. VUGD apgalvojot, ka tagad viņi veicot notikuma aprakstu, viņi būs apmācīti, ņemot vērā notikušo, un notikšot arī nodarbības.

Kristapa Streiča vairs nav, ir tikai atmiņas. Masļakovs Degpunktā atzīst, ka esot gatavs stāties tiesas priekšā un uzklausīt spriedumu par notikušo avāriju. Pilots cerot, ka skaudrais negadījums liks krasi izvērtēt glābēju māku un iespējas palīdzēt, lai tamlīdzīgā situācijā cilvēks saņemtu gaidīto palīdzību un varētu atgriezties mājās pie saviem mīļajiem.

Raidījums Degpunktā pēc traģēdijas analīzes izdarījis 10 būtiskus secinājumus, no tiem pirmie trīs ir šādi: 1. Glābēji nespēja operatīvi noskaidrot cietušo atrašanās vietu; 2. Arī ieradušies palīdzību nemācēja sniegt; 3. Daugavpils glābēji nespēja objektīvi izvērtēt situāciju, atrast ātrus risinājumus krīzes situācijā.

Skatīt pievienoto video