Pirms trīs gadiem notikušajā Saeimas Juridiskajā komisijā politiķiem bija iespēja jau savlaicīgi uzsākt cīņu pret jauno psihoaktīvo vielu izplatību nākotnē, taču tobrīd strauji augošais pieprasījums pēc šīm narkotiskajām vielām politiķiem nešķita pietiekami nozīmīgs arguments, lai kaut ko mainītu, vēsta Latvijas Televīzijas raidījums «de facto».
2008. gadā bija reģistrēti 648 jauni narkotiku lietotāji. Vidēji - divi dienā. Viņu skaits strauji palielinājās, jo atkarību sākumā remdēja tieši ar brīvi pieejamajām un lētajām narkotikām. Vienlaikus ar Lietuvas varasiestādēm arī Latvijā apzināja jauno psihoaktīvo vielu izplatību. Iekšlietu ministrijas gaiteņos nolēma paātrināt procedūru, kurā jālemj par narkotisko vielu apmēriem, pēc kuriem tālāk var piemērot attiecīgu kriminālsodu. Tas šķita būtiski, lai birokrātijas dēļ izplatītāji neizspruktu sveikā. Tam būtu bijis jānotiek vienlaikus ar konkrēto vielu aizliegšanu.
Ja atbildīgais būtu bijis Ministru kabinets, tad tas aizņemtu vien mēnesi. Taču vispirms bija jāpanāk vienošanās ar Saeimas deputātiem, ka šo tehnisko darbu viņi vairs neveic.
Iekšlietu ministrijas pārstāvis nespēj pārliecināt deputātus
«de facto» rīcībā ir slepens audioieraksts no Saeimas Juridiskās komisijas sēdes 2011.gada 18.janvārī. Tajā dzirdams, ka jau tolaik Iekšlietu ministrijas pārstāvis Jānis Bekmanis izklāsta virkni argumentu, lai panāktu jauno narkotiku aizliegumu: «Aizvien lielāku popularitāti īpaši jauniešu vidū guva, tā saucamās, sintētiskās narkotikas, kuras tiek izgudrotas un rodas ļoti ātri. Līdz ar to arī no varas puses jābūt ne tikai kvalitatīvai reakcijai, bet arī pietiekami ātrai. Katra kavēšanās diena rada aizvien jaunus un jaunus lietotājus. Tad visādiem līdzekļiem, tostarp arī ar šiem likuma grozījumiem, tas ir jānovērš.»
Taču Saeimas Juridiskajā komisijā deputāti, šķiet, neaptvēra vai nevēlējās aptvert to, ka pāris gadu vēlāk šī problēma jau būs kļuvusi par sērgu. Rīkoties preventīvi nevēlējās.
Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Ilma Čepāne («Vienotība») tobrīd atrunājas: «Lai varētu tādā veidā, ka nevis likumdevējs lemj par šīm lietām, bet mēs nododam šo kompetenci Ministru kabinetam, ir jābūt ārkārtīgi būtiskiem argumentiem, ļoti būtiskiem argumentiem. Es sapratu, ka Jūs galvenokārt miniet, ka te ir tie ātrumi un popularitāte šīm narkotikām, bet tas ir daudziem noziegumiem.»
Likumprojektu atliek uz vēlāku laiku
Trīs gadus vēlāk šie argumenti tomēr izrādās pietiekami, lai politiķi sāktu aizdomāties. Taču vēl 2011.gadā, iepriekšējā sasaukuma deputāti, ar lēmuma pieņemšanu nesteidzās. Tā brīža Saeimas Juridiskās komisijas deputāts Gundars Daudze (ZZS): «Varbūt nepieņemam šodien galīgo lēmumu par atbalstīšanu vai noraidīšanu pirmajā lasījumā. Tiešām interesē, kāpēc pārējās Eiropas valstīs tas nav izpildvarai, ja nesakaita tās divas, par kurām mēs runājām.» G.Daudzi papildināja Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājas biedrs Valērijs Agēšins (SC): «Principā ir izskanējis tikai viens priekšlikums no Čepānes kundzes, no Daudzes kunga par to, ka mēs šo likumprojektu atliekam.»
Pusotru mēnesi vēlāk – Saeimas sēde. Tomēr deputāti gana vienaldzīgi nobalsoja pret izmaiņām. Arī tie, kuri šobrīd «ar putām uz lūpām» cīnās par jauno psihoaktīvo vielu izplatības ierobežošanu. Viņu vidū – plašā «Saskaņas centra» frakcija, kurai izrādās, šobrīd ir virkne priekšlikumu, kā problēmu apkarot, Valsts prezidents Andris Bērziņš, kurš nule kā izsludinājis grozījumus Krimināllikumā, veselības ministre Ingrīda Circene, kura šobrīd meklē naudu pusaudžu ārstēšanai no atkarības.
2014. gada aprīlis. Bija nepieciešami seši gadi, lai neapšaubītu jauno psihoaktīvo vielu plašo izplatību un nepieciešamību pēc ātras reakcijas no varasiestāžu puses.
I.Čepāne šobrīd jau pieļautu zināmas atkāpes no pieņemtās kārtības: «Ņemot vērā pašreizējo šādu te situāciju, iespējams, ka to varētu darīt, pat nedaudz pieļaujot atkāpes no tādas kārtības, kādai tai vajadzētu būt, ka sabiedrības interesēs varētu taisīt izņēmumus, ka to varētu darīt vai nu MK vai Veselības ministrija. Toreiz nebija tā izplatība un mēs katrā ziņā nebijām sapratuši šo te bīstamību.»
Savukārt V.Agešins atzīt toreiz pieļauto deputātu kļūdu nevēlas: «Tagad ir sarežģīti spriest no pozīcijām, kā būtu, ja būtu, katrā gadījumā, es domāju, ka šajā 11. Saeimā mēs attiecīgus grozījumus varējām pieņemt ātrāk gan.»
Arī veselības ministre Ingrīda Circene («Vienotība»), iespējams, būtu ietaupījusi prāvus budžeta līdzekļus, ja pirms trīs gadiem notikušajā Saeimas sēdē balsotu «Par». I.Circene: «Tad būtu ātrāk. Jā, jo tajā laikā es to redzēju vairāk kā no medicīnas viedokļa un parlamentāriešu skatu punkta, tagad man ir dota iespēja, ka es varu aktīvāk virzīt grozījumus.»
Ja pirms trīs gadiem deputāti tomēr būtu pieņēmuši izmaiņas, tas novērstu situācijas, kurās pie kriminālatbildības saucamajām personām noziedzīgā nodarījuma kvalifikācijai nav pietiekama tiesiska pamata. Proti, situācijās, kad Ministru Kabinets ir iekļāvis jaunu ķīmisku formulu aizliegto vielu sarakstā, bet Saeima vēl nav noteikusi tās lielos un nelielos apmērus. Turklāt vēlme laikus apturēt izplatību, visticamāk, būtu uzrādījusi vēl virkni citu «likuma robu», ko tirgoņi vēlāk izmantoja savā labā.