Kopš tā dēvētajiem 13.janvāra grautiņiem nu jau pagājuši deviņi gadi. Tolaik Saeimas atlaišanu pieprasīja aptuveni desmit tūkstoši iedzīvotāju, bet vēlāk akcija pārvērtās vardarbīgā demolēšanā, vairāki desmiti cilvēku tika aizturēti. Lielākoties, cilvēki, kuri savu neapmierinātību nolēma paust, rīkojot nekārtības, tiesa piesprieda piespiedu darbu.
Ņemot verā ekonomiskās situācijas pasliktināšanos pasaulē 2008. gada nogalē pasliktinājās arī ekonomiskā situācija Latvijā. Līdz ar to Saeima pieņēma vairākus sabiedrībā neviennozīmīgi vērtētus lēmumus, ietverot arī grozījumus nodokļu likumos.
Vienlaikus arī Ministru Kabinets pieņēma lēmumus, kas iekļāva izdevumu samazinājumus valsts pārvaldē un štatu samazināšanu, kā arī tika uzsāktas pārrunas ar Starptautisko Valūtas fondu par 7,5 miljardu eiro aizdevumu Latvijas Republikai. Valstī pastiprinājās bezdarbs un sociāli ekonomiskā spriedze.
2009. gada sākumā politiskā organizācija Sabiedrība citai politikai kopā ar vairākām sabiedriskajām organizācijām un arodbiedrībām (kopumā 25 organizācijas) nāca klajā ar paziņojumu «Aicinājums Latvijas tautai», kurā valsts prezidentam Valdim Zatleram tika pieprasīta 9. Saeimas atlaišana, kā arī jaunas Saeimas ievēlēšana un taisnīga, godīga, demokrātiska un kompetenta valsts pārvalde. Paziņojuma beigās pausts aicinājums visiem ierasties uz tautas sapulci 13. janvārī pulksten 17:30 Doma laukumā.
Drīz pēc tam parādījās arī cits aicinājums izmantot šo sapulci, lai «vardarbīgi gāztu pastāvošo valsts varu» un pulcētos pie Saeimas ēkas. Par šo paziņojumu Drošības policija uzsāka kriminālprocesu.
Doma laukumā plkst. 17:30 sākās «Sabiedrības citai politikai» organizētais protests pret valstī realizēto politiku.
Pēc aptuveniem aprēķiniem pasākumā piedalījās vairāk nekā desmit tūkstoši dažāda vecuma cilvēku, rokās turot plakātus, valsts karogus un balonus.
Pasākumā tika teiktas uzrunas, uzstājās sabiedrībā pazīstami cilvēki un dziedāja koris. Vairākkārt tika izteikts viedoklis un saukļi par Saeimas atlaišanas nepieciešamību. Pasākums noritēja bez nozīmīgiem starpgadījumiem.
Pēc sapulces Doma laukumā vairāki simti cilvēku devās Saeimas ēkas virzienā. Pie Saeimas izcēlās kautiņš starp nemierniekiem un policijas pārstāvjiem. Saeimas ēka tika apmētāta ar olām, pudelēm, bruģakmeņiem un citiem priekšmetiem. Saeimas ēkai tika izsisti stikli.
Vairāki cilvēki tika ievainoti. Aptuveni pēc stundu ilgas pretošanās pie Saeimas ieradās policijas papildspēki, tika atbrīvota ieeja Saeimā un aizturēti vairāki cilvēki, bet vairāki simti protesta akcijas apmeklētāju atradās ielenkumā starp Saeimu un Doma laukumu. Policijai izdevās atspiest pūli līdz Doma laukumam un nobloķēt Jēkaba ielu.
Pēc Jēkaba ielas atbrīvošanas no protestētājiem turpinājās sadursmes starp protestētājiem un policijas un Militārās policijas pārstāvjiem. Vairākas nemiernieku grupas turpināja īpašuma bojāšanu Vecrīgā.
Tika bojātas vairākas ēkas, to skaitā Latvijas Nacionālās bibliotēkas, Finanšu ministrijas, Valsts ieņēmumu dienesta, Parex bankas ēkas. Stikli tika izsisti arī nekustamo īpašumu kompānijas un restorāna telpām. Nemiernieki arī aplaupīja alkoholisko dzērienu veikalus.
Nemieros bija vairāk nekā 50 cietušo, no tiem kāds pusaudzis zaudēja aci.
Cietušo skaitā bija 13 policistu. 106 nemiernieki tika aizturēti. Aprēķinātie Rīgas pašvaldības zaudējumi bija ap 50 000 LVL, Saeimas ēkai nodarītie zaudējumi ap 19 000 LVL).
Tiesas process
Uz apsūdzēto sola apgabaltiesā pēc Krimināllikuma 225.panta 2.daļas sēdās 65 personas. Patlaban spēkā stājušies notiesājoši spriedumi 56 apsūdzētajiem, savukārt četras personas tika attaisnotas. Tiesvedība pirms gada turpinājās vēl pret piecām personām vienā lietā.
Reāli cietumsodi šajās lietās tika piespriesti deviņām personām, nosacīts sods piespriests 17 personām, taču trim personām sods mainīts uz reālu cietumsodu, jo netika pildīti nosacītā soda noteikumi. Piespiedu darbs bija noteikts 26 cilvēkiem, tajā skaitā vienā gadījuma notika šā soda aizstāšana ar īslaicīgu brīvības atņemšanu.
Naudas sods tika piespriests trim personām.
Vienā gadījumā tika piemērots medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis, tas ir, ārstēšana vispārēja tipa psihiatriskajā stacionārā, kas vēlāk grozīts uz medicīniska rakstura piespiedu līdzekli - ambulatorisku ārstēšanu medicīnas iestādē.
Bēguļojošais Ansis Ataols Bērziņš
Bērziņš saistībā ar apsūdzību par dalību 2009.gada 13.janvāra Vecrīgas grautiņos bija izsludināts starptautiskā meklēšanā, līdz pagājušajā pavasarī viņš tika aizturēts Čehijā.
Bērziņš starptautiskā meklēšanā tika izsludināts pagājušā gada februārī. Viņš pats apgalvoja, ka devies politiskajā emigrācijā.
Rīgas apgabaltiesa 2016.gada februārī noraidīja Bērziņa sūdzību par viņam piespriesto sodu. Līdz ar to vajadzēja izpildīt iepriekš pieņemto spriedumu, kas Bērziņam kā sodu paredz brīvības atņemšanu uz vienu gadu un astoņiem mēnešiem. Iepriekš Bērziņam bija piespriesta nosacīta brīvības atņemšana uz tādu pašu termiņu.
Bērziņš aizturēšanas valstī (Čehijā) bija lūdzis politisko patvērumu, jo uzskata, ka kriminālprocess pret viņu ir politizēts, turklāt Bērziņš arī esot saņēmis fiziskas izrēķināšanās draudus gadījumā, ja Latvijā nonāks ieslodzījuma vietā. Pēc kāda laika Čehijas tiesa gan bija lēmusi, ka Bērziņš ir izdodams Latvijai.
Savulaik vairāki eksperti norādīja, ka 13.janvārī notika sabiedrības izlādēšanās.
Savulaik Stratēģiskās analīzes komisijas vadītājs Roberts Ķīlis pauda uzskatu: «Tas, kas uz 13. janvāri bija kā sasprindzināta atspere, kur cilvēki nevarēja nekādi ietekmēt procesus un tā ietekmēja, tagad ir tas brīdis un arī šajā ziņā ir notikusi tāda izlādēšanās.»
Eksperti pauduši vienprātību, ka pašlaik Latvijas iedzīvotāji izvēlējušies individuālu protesta formu. Psihoterapeite Ināra Vārpa sacījusi: «Manuprāt, ļoti daudziem cilvēkiem ir milzīga apātija un bezcerība. Tas ir viens iemesls, kāpēc cilvēki joprojām atstāj valsti un brauc projām.»
Vārpa savulaik vērsusi arī uzmanību, ka Latvijas sabiedrībā pastāvot diezgan vājas cilvēku savstarpējās sadarbības prasmes. «Tas ir tas, ko man kolēģi no ārzemēm un pasniedzēji ievēro. Mūsu cilvēkiem ir grūti sadarboties savstarpēji un grūti veselīgi sadarboties arī uz ārpusi,» uzskata Vārpa.
Šī tad arī esot galvenā atbilde uz jautājumu, kādēļ arodbiedrības un citas sabiedriskās organizācijas Latvijā ir tik vājas, ka nespēj izdarīt regulāru spiedienu savu interešu aizstāvībai.
