Kiberuzbrukuma dēļ – kratīšana naktī un atņemti datori

Latvijas Televīzijas raidījums «de facto» ziņo, ka policijai nav noteikti nekādi ierobežojumi laikam, kādā jāatdod kratīšanā izņemti datori, un tas radījis visai nepatīkamu situāciju cilvēkiem, kuru IP adreses izmantojis kibernoziedznieks.

Sestdienas rītā pulksten piecos trīsdesmit zvans pie kādas mājas durvīm Jūrmalā tās iemītniekiem bija vairāk nekā negaidīts. Ārpusē - vairāki vīrieši. Pavicinājuši apliecību un paziņojuši, ka šajā adresē notiks kratīšana. Privātmājā dzīvo divas ģimenes. Kādēļ viņi ieinteresējuši policiju – tobrīd nav bijis ne jausmas.

Mājas īpašniece Anita Kehre saka: «Varbūt nevajadzēja laist iekšā, bet sākām runāt, sāku lasīt, par ko ir stāsts, sapratu, ka ir runa par kādu internetā veiktu noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanu. Man likās, ka es, protams, esmu gatava atbalstīt šādu noziegumu izmeklēšanu. Tikai jautājums - kā es tajā tieku iesaistīta, kāpēc šādā veidā pret mani tiek vērstas šādas darbības.»

«De facto» zināms, ka tikai pāris dienu iepriekš policija pēc bankas iesnieguma bija sākusi kriminālprocesu. Tā centrā – internetā veikti maksājumi ar svešām maksājumu kartēm. Kibernoziedznieki pirkuši mēbeles «Jysk» internetveikalā. Darījumiem izmantotas vairāk nekā divdesmit maksājumu kartes, ko izsniegušas dažādas bankas Amerikas Savienotajās Valstīs. Kopējā summa pārsniegusi desmit tūkstošus eiro, bet veiksmīgi darījumi sanākuši par vairāk nekā diviem tūkstošiem.

Kibernoziegumu apkarošanas nodaļas priekšnieks Dmitrijs Homenko: «Lietas ietvaros tika veikta virkne neatliekamo izmeklēšanas darbību, kas bija nepieciešamas, lai pārtrauktu, pirmkārt, noziegumu. Un otrkārt - lai nepieļautu elektronisko pierādījumu zudumus, tika sankcionētas sešas kratīšanas dažādos Latvijas reģionos.»

Kratīšanas notika sešās vietās, kuru IP adreses izmantotas nelikumīgajiem pirkumiem. Visticamāk, konkrētā adrese Jūrmalā izmeklētāju uzmanības lokā nonākusi tādēļ, ka kibernoziedznieks ielauzies mājas iedzīvotāju lietotajā datorsistēmā. Neraugoties uz to, izmeklētāji īpaši pievērsušies mājā dzīvojošajam pusaudzim.

«Un tad tas izmeklētājs saka - jā, es esmu izmeklētājs no Kibernoziegumu izmeklēšanas nodaļas, mums vajag jūsu dēlu, viņš ir izdarījis noziegumu,» atklāj mājas iedzīvotāja Gita Tamaša-Blekte. Viņas dēls Mārtiņš Toms atceras: «Viņi visi ienāk istabā un jautā: vai tu zini, ko esi izdarījis? Es biju apjucis un domāju, ko es varēju tādu izdarīt?! Es tikai sēžu pie datora un neko tādu nedaru.»

Policijas pārstāvis nepieļauj iespēju, ka kāds no darbiniekiem būtu varējis šādi izteikties. Tomēr tas ir vārds pret vārdu – citu pierādījumu nav. Pusaudzis pats izbrīnīts par ko citu – kādēļ policija iedomājusies, ka bērns, tiekot pie lielas naudas, to tērētu mēbelēm.

Dmitrijs Homenko skaidro, ka «pirms kratīšanas jeb elektronisko pierādījumu izņemšanas un padziļinātas izpētes nav iespējams pateikt, vai tas tika izmantots attālināti vai notikusi patvaļīga piekļūšana, vai tomēr šis cilvēks pats ir iesaistīts».

Izmeklēšanas darbības organizētas neatliekamības kārtībā ar dežurējošā prokurora atļauju. Taču Anita Kehre rāda - lēmums nav uz veidlapas, tam nav prokurora paraksta un nav arī zīmoga. Par šo iesniegta arī sūdzība. Gan prokuratūra, gan policija šonedēļ «de facto» apgalvoja, ka uz viņu lēmuma eksemplāriem prokurora paraksts bijis.

«Es tiešām visu šo laiku sapratu - labi, pārpratums, viņiem ir jāizmeklē, bet drīz tas noskaidrosies un viss atrisināsies. Un mēs kā kārtīgi pilsoņi palīdzam atklāt šādu noziegumu,» saka Anita Kehre. Taču aizejot policija paņēmusi līdzi visus šai mājā esošos datorus, planšeti, zēna mobilo telefonu un zibatmiņas, maršrutētājus. Daļa nākamajā nedēļā atdota, bet trīs datori aizvien ir pie policijas.

Šis gadījums liecina – jebkurš, kurš savas ierīces nav pietiekami aizsargājis ar parolēm un antivīrusu programmām, negribot var nokļūt kibernoziegumu izmeklētāju interešu lokā. Un tāda iespēja ir visai liela, atzīst IT speciālists, «Possible Security» valdes loceklis Kirils Solovjovs: «Jautājums ir - vai tas ļaundaris atradīs tieši jūs, vai viņš atradīs kādu citu, vājāk aizsargātu punktu. Ir tādi ļaundari, kas vienkārši meklē iespēju paslēpt sevi un izmantot svešas adreses noziegumu veikšanā. Tur atkal mēs varam runāt par diviem veidiem - viens ir uzlauzts bezvadu tīkls (..) bet daudz augstāka varbūtība ir pat ļaunatūra, ko izdodas datorā noķert, vienkārši lietojot internetu - vai nu tiek lejupielādēta kāda nelegālā spēle vai filma, vai uzbrucējs pievilina un liek uzķerties uz kādu triku.»

Pēc policijas viesošanās skolēns palicis bez sagatavotā skolas projekta darba, viņa mamma – bez atskaišu veidlapām. Anitas Kehres darbistaba tagad ir bez datora. Policija saka – tā visus ir informējusi par iespēju no ierīcēm izkopēt visus svarīgākos failus, taču mājas iedzīvotāji saka, ka informācijas par viņu tiesībām ir pietrūcis, vienīgi bijis aicinājums nākamajā darbadienā vērsties ar jautājumiem pie lietas izmeklētājas.

Izmeklētāji, kuri piedalījās kratīšanā, teikuši, ka strādās ātri un lieki viņu datorus neturēs. Taču pēc tam saziņa ar izmeklētāju par ierīču atgūšanu gan nav bijusi pati veiksmīgākā. «Kundze bija diezgan aizkaitināta par jautājumiem. Tad es teicu, ka acīmredzot tomēr man ir jāraksta sūdzība. Viņa man teica, vai tad es draudot. Es gan aizstāvu savas tiesības. Un tad atbildēja, ja traucēšot, viņiem ir tiesības turēt šos pierādījumus (es ceru, ka es pārklausījos), bet viņa minēja pat līdz 8 gadiem. Tai mirklī mēs sapratām, ka lieta mums nopietna,» saka Anita Kehre.

Pirmajā nedēļā daļa ierīču atdotas, bet trīs datori palikuši pie policijas. Jau pagājušas trīs nedēļas, bet nav ne mazākās nojausmas, kad viņi tos atgūs. Policijai šai procedūrai nav nekādu termiņu ierobežojumu. No policijas teiktā var nojaust, ka, visticamāk, šīs ģimenes datori tikuši inficēti.

Dmitrijs Homenko: «Šajā gadījumā, ņemot vērā, kā persona ir norādījusi, ka viņa nav saistīta ar šo noziegumu, un viņa pieļauj, ka varētu kāds patvaļīgi pieslēgties, - šai gadījumā datorsistēmas atgriezt nedrīkst, jo pastāv teorētiska iespēja, ka šie datori joprojām ir inficēti. Atgriežot cilvēkam datoru, mēs atgriežam viņam inficēto datoru, un tādā veidā šis noziedzīgs nodarījums, patvaļīga piekļūšana var atkārtoties pēc kāda laika, līdz ar to šai gadījumā pašas personas intereses ir, lai mēs veicam padziļinātu izpēti un pēc visām apskatēm un pārbaudēm atgriežam viņai iztīrītu un drošu ierīci lietošanai.»

Kibernoziegumu apkarošanas daļa šobrīd izmeklē simts kriminālprocesus, kur katrā ir izmantotas vairāk nekā piecas IP adreses. Datoru pārbaude ilgst no dažām nedēļām līdz vairākiem mēnešiem. Bet ir lietas, kurās tie savu kārtu gaida pat līdz pusotram gadam – atkarībā no prioritātes.

Kiberdrošības speciālists norāda – izpētīt vienu datoru prasītu divas dienas, ar nosacījumu, ka speciālistam nav citu darbu. Taču uztaisīt datora kopiju gan var dažās stundās, paralēli darot citus darbus. Ņemot vērā, ka notikušais var atgadīties teju ar jebkuru cilvēku, portālā «Mana balss» ir iesniegta iniciatīva, lai izmeklētājiem būtu noteikts laiks, kurā datori jāatdod.

Policija arī intervijā «de facto» vēlreiz atgādināja – vislabākais ceļš, lai sevi pasargātu, ir lietot drošas paroles un antivīrusu programmas.