Pagājis krietns laiks, kopš beigusies šī gada sēņošanas sezona Latvijā. Tas gan nenozīmē, ka beidzies sēņu laiks – ik gadu vairākas cepurīšu sēnes redzamas līdz pat pirmajam paliekošajam sniegam, daļa no tām vēl ilgāk, bet vairākums piepju, šķiet, «kalendārā neskatās».
Pašas sēnes nav nedz augi, nedz dzīvnieki, bet gan atsevišķa organismu valsts, kas tā arī saucas – sēnes (latīņu val. fungi). Mirušo koku atliekas pārsvarā noārda tā saucamās suņusēnes. Vairākas to sugas, sadarbojoties ar mikroorganismiem vai secīgi nomainot cita citu, veicina mirušās koksnes sadalīšanos, izraisot tās trupēšanu. Noārdīšana turpinās arī tad, kad mirušās koksnes atliekas jau slēptas zem sūnu klāja. Process noslēdzas tikai tad, kad kritala ir pārtapusi par daļu no augsnes.
Sēņu galveno ekoloģisko uzdevumu – koksnes noārdīšanu – vispamanāmāk veic piepes. Kopumā Latvijā konstatētas aptuveni 150 piepju sugas. Vairumam to augļķermeņi ir viengadīgi un aug galvenokārt uz mirušas koksnes. Parazītisko sugu, kuru sēņotne attīstās augošos kokos, nav daudz – vien aptuveni piektā daļa no mūsu valstī atrodamo piepju sugu kopskaita. Šīs sugas pārsvarā ir daudzgadīgas, relatīvi sīkstas un cietas. Piemēram var minēt samērā labi zināmo uz bērziem mītošo un par ārstniecisku uzskatīto melno spulgpiepi jeb čagu.
Uz piepju daudzveidību norāda arī to nosaukumi: cietpiepes, mīkstpiepes, plakanpiepes, spulgpiepes, apmalpiepes, lapiņpiepes, tauriņpiepes, sētaspiepes, apaļpores, kātiņpiepes un citas. Viena no Latvijā biežāk sastopamajām piepēm ir parastā apmalpiepe, kas aug gan uz lapu koku, gan skuju koku kritalām un atmirstošiem stumbriem. Bieži uz atmirstošiem lapukokiem manāma īstā posapiepe – izteikti ilgmūžīga un insektu īpaši iecienīta sēne. Uz mirušu lapukoku koksnes aug arī samērā bieži sastopamā bērzu lapiņpiepe – viengadīga, izmēros necila sēne. Turpretim zvīņainā kātiņpiepe, kas grupās aug gan uz dzīvas, gan mirušas lapukoku koksnes, salīdzinot ar jebkuru citu sēni, ir milzīga – tās caurmērs var pārsniegt pus metru. Gan dzīvi, gan miruši koki ir pa prātam arī dzelteni krāsotajai parastajai sēra piepei. Ļoti specifiskas, turklāt Latvijā reti sastopamas un aizsargājamas ir čemurenes.
Dažādos gadalaikos itin bieži ieraugāmas uz plānpiepēm parazitējošas želejveidīgas receklenes. Uz lapu kokiem redzama dzeltenā receklene. Gan uz lapu, gan arī skuju kokiem tikpat bieži mājo brūnā receklene, kas gan ir retāk sastopama.
Vēl kāds uzkrītoši dzeltens, bieži sastopams veidojums ir parastais ragansviests jeb raganas spļāviens, kas pieder gļotsēņu grupai. Latvijā atrasti vairāki desmiti gļotsēņu sugu. Tām raksturīgi, ka pat vienas sugas ietvaros un viena eksemplāra dzīves periodā sēnes mēdz būt daždažādas formas un krāsas, kā arī spējīgas pārvietoties.
Celmenes ir grupa, kurai piederīgās sēnes aug galvenokārt uz koku celmiem vai to tuvumā. Šo izmēros necilo lapiņsēņu augļķermeņi parasti redzami blīvos čemuros vai lielās grupās. Ziemas celmenes jeb ziemenes cauru gadu ieraugāmas uz jau atmirušu vai vēl dzīvu lapu koku stumbriem un celmiem. Savukārt parastās celmenes ir parazītiskas, jo pārtiek no dzīvu koku organiskajām vielām.
Atbilstoši nosaukumam patiesi dižos baros aug dižbara tintenes. Bet, neattaisnojot piederību tintenēm, tās izceļas ar to, ka novecojot nerada «tinti». Šo sīko sēnīšu bari mājo pie celmiem vai uz koku stumbriem.
No sešām Latvijā konstatētajām pūpēžu ģints sugām koksnes pārstrādei nozīmīgas ir divas. No tām sastopami ir kārpainie pūpēži, kas var mājot dažādu mežu dažādās vietās, augot augsnē vai trūdošā koksnē.
Ne retāk atrodami ir bumbieru pūpēži, kuru augļķermeņi aug grupās pie celmiem, uz zemē trūdošas koksnes, apsūnojušiem un kritušiem koku stumbriem. Šo sēņu bumbuļi visbiežāk sastopami rudenī, taču, ja netrāpās zem dzīvnieku vai cilvēku pēdām, ar sporām pildīti var saglabāties līdz nākamā gada pavasarim.
Caur nebojātu vesela koka mizu sēņu sporas nevar iekļūt, tātad, nosēžoties tām jātrāpa mirušā koksnē vai vismaz kādā ievainojumā. Sporu dabā ir tik daudz, ka daļai paveicas. Pastaigas laikā mežā cilvēki bieži konstatē, ka vienā un tai pašā koksnē iekļuvušas vairāku sugu sporas un katra izveidojusi savu sēņotni.
Nākamreiz dodoties mežā, saudzēsim ne tikai tās sēnes, kuras šķiet mums derīgas un pievilcīgas, bet arī visas pārējās. Tās mežam ir ļoti vajadzīgas – dabisks mežs bez šiem koksni noārdošajiem organismiem nemaz nevarētu pilnvērtīgi pastāvēt!
