Pagājušajā nedēļā aicinājām jūs, lasītāji, izteikt savas domas par nelaipnu attieksmi jebkādā iestādē, tāpat minējām, ka šoreiz konkrēti runa būs par kādas rajona slimnīcas (pieņemsim, X pilsētā) bērnu nodaļas vadītāju un viņas attieksmi pret dažiem vecākiem.

Diemžēl, tā kā mūsu rīcībā nav taustāmi pierādāmu materiālu par ārstes rīcību un arī vecāki, kas vērsās pie mums ar sūdzībām, nav dokumentāli (audio, video) fiksējuši situācijas, tad mēs pēc likuma nedrīkstam minēt neviena ārsta oficiālo vārdu un slimnīcas nosaukumu. Bet situācijas ir patiesas.

Vispirms vēlamies pateikt, ka nekādā veidā neapšaubām ārstes (sauksim viņu par B.) profesionālās zināšanas. Otrkārt – šis raksts tapis, ņemot vērā divu vecāku sūdzības un šā raksta autores personīgo pieredzi bērnu nodaļas slimnīcā. Teiksiet, ka subjektīvs spriedums!? Tad es atbildēšu no X slimnīcas galvenā ārsta pozīcijas, ka: „mēs visi esam tikai cilvēki”, tikai man ne kā cilvēkam, ne kā bērna mātei nav attaisnojuma nelaipnībai. Turklāt šā raksta tapšanas laikā Cēsu rajona laikrakstā „Druvā” bija raksts par to, kā kāda sieviete ar sāpošu zobu netika ne vien pieņemta pie ārstiem, bet dažviet piedzīvoja tikpat neiejūtīgu attieksmi. Atgādinām – šeit mēs runāsim tikai par ATTIEKSMI. Ārsta attieksmi pret pacientu.

Bet kā viss sākās: Radio 3 saņēma divu vecāku zvanus par to, kā viņi jutušies X slimnīcas bērnu nodaļā. Vienā gadījumā runa ir par to, ka apmeklējuma laikā nodaļā vismaz 5 minūtes nav bijis neviena pieaugušā, bet tikai bērni, un par šo tēmu mēs arī esam runājuši.

Otrs zvans bija no māmiņas Līgas, kura vedusi savu gadu veco dēlu uz sildīšanu nodaļā. Sildīšanas procedūras parakstīja Līgas ģimenes ārste, kura pirms tam piezvanīja uz nodaļu un sarunāja, ka puisēnu ņems pretī. Līga uzsver, ka māsiņas bijušas ārkārtīgi laipnas un iejūtīgas. Vienā no dienām māsiņa teikusi, ka vajadzētu puisēnu izklausīt ārstei, lai zinātu, vai sildīšana jāturpina. Māsiņa teikusi, lai Līga nāk nākamajā dienā, pulksten 11, kad beigušās vizītes. Norādītajā laikā Līga atnākusi un nodaļā sastapusi vadītāju, dakteri B., kura rakstījusi dokumentus. Līga pasveicinājusi ārsti, kura uz sveicienu nav reaģējusi, Līga pasveicināja vēlreiz un izstāstīja nākšanas iemeslu – tātad izklausīt bērnu, būtībā šī procedūra aizņem vien 2-3 minūtes. Daktere atbildēja: „Man nav laika ar jums te krāmēties.” Līga pateikusi paldies un devusies prom. Tas īsumā, sarunas laikā Līga ar rūgtumu atceras, ka ārste izmetusi, ka tagad nav laika, Līga teikusi, ka viņa, protams, var pagaidīt: „Es saprotu, ka cilvēks raksta papīrus, ne jau viņš tūlīt celsies un metīsies pie bērna.” Bet tad atskanējusi iepriekšminētā frāze – man nav laika ar jums te krāmēties! „Protams, ka pēc tādiem vārdiem es pateicu paldies un aizgāju. Vēlāk devos pie kāda pazīstama ārsta, kas izklausīja manu bērnu. Un tas aizņēma tikai 2 minūtes,” stāsta Līga. Arī viņa saka, ka nav runa ne par ko citu kā vien attieksmi.

Uzklausot Līgas stāstu, šā raksta autore atcerējās savu gadījumu pirms pusgada, arī bērnu slimnīcā, arī ar dakteri B.! „Nācās slimnīcā ievietot dēlu, uzņemšanas dienā mūs uzņēma daktere B. Viņa atstāja ļoti jaukas, zinošas kundzes iespaidu. Bija laipna, sīki izstāstīja problēmu. Bet... nesaskaņas radās, ņemot puisi laukā no slimnīcas. Todien ierados slimnīcā bez desmit piecos. Pirms tam māsiņām jautāju, līdz cikiem ārste būs, viņas atbildēja, ka līdz pieciem. Man likās normāli, ka, rakstoties ārā no nodaļas, ārsts aprunājas ar vecākiem, kas īsti bija, ko darīt tālāk utt. Ieejot ārstes B. kabinetā, ārste jau bija saģērbusies promiešanai un acīmredzot bija neomā. Un tā var gadīties dienas beigās ikvienam no mums. Man līdzi bija draudzene, kura notiekošo dzirdēja no malas. Un viņas viedoklis sakrita ar manu – daktere B. sāka paaugstinātā tonī, neiecietīgi un nelaipni ar mani runāt. Un draudzenes viedoklis nesakrīt ar manu tādēļ vien, ka viņa ir draudzene, bet gan tāpēc, ka ārste patiešām sāka paaugstināt toni. Es sākumā apstulbu, bet tad arī es sāku paaugstināt toni... Un vairs jau runa nebija par tālāko ārstēšanu, bet par ATTIEKSMI. Neizturēju un tūlīt devos pie galvenā ārsta, kuru nesastapu, toties viņa vietnieks Bērziņš, noklausījies manu satraukto stāstījumu, nevis mēģināja mierināt, uzmeklēt dakteri B. vai vēl ko citu darīt, bet gana vienaldzīgā tonī atbildēja: ja kaut kas nepatīk, var taču braukt uz citām slimnīcām. Šoreiz man nebija argumentu, bet pamatīgi izstudēju līgumu, ko paraksta katrs, kurš „ieguļas” slimnīcā. Izstudēju ārsta un pacienta tiesības un pienākumus, sapratu to, ka tagad emociju konflikta dēļ es nevarēšu vest bērnus uz šo nodaļu, un uzrakstīju galvenajam ārstam. Pēc dažām dienām sekoja zvans, un cepuri nost galvenā ārsta kunga priekšā – viņš bija tik sirsnīgs, ieinteresēts, aicināja tikties un izrunāties, ka man visas dusmas, aizvainojums izkusa mirklī. Līdz brīdim, kad izdzirdēju Līgas stāstīto.”

Ja man Līgas stāstītais nebūtu jāsalīdzina ar savu piedzīvoto, es droši vien rīkotos, kā jau vajadzīgs, – dotos pie ārstes, uzklausītu viņu, aptaujātu personālu utt., bet, tā kā es līdz pilnībai izbaudīju ārstes „iejūtību”, tad devos pie slimnīcas galvenā ārsta ar Līgas stāstu un savu pieredzi, lai pajautātu: kādēļ ārste B. tā dara (nu jau var teikt, ka regulāri) un ko darīt pacientam šādā situācijā. Ārste sarunā nepiedalās.

X slimnīcas galvenais ārsts: „Jūs liekat man spriest tiesu, neuzklausot dakteri B., ko es raksturotu kā vienu no labākajām bērnu ārstēm Vidzemē. Un, ja runājam par neiecietību, tad tā ir visapkārt, presē, TV. Redziet, es teikšu vēl vairāk, pacienti zina savas tiesības, bet piemirst pienākumus. Rodas konflikti. Jā, piekrītu, ka ārstam būtu jābūt gudrākam.”

Bet vai jūs varat pateikt, kāpēc ārstei ir šāda attieksme, jo jūs tomēr esat viņas priekšnieks, un, ja padotais savu rīcību nemotivē, tad vēršas pie augstāka cilvēka?

„Es jau teicu, es nevaru vienpersoniski tiesāt. Ārsts ir tāds pats cilvēks, reizēm kaut kas „notrūkst”.”

Manuprāt, ja pacientam ir saasinātāka, sakāpinātāka uztvere, tad tas vēl ir pieļaujams, jo viņš nonāk sev neierastos apstākļos, slimība utt., bet ārsta profesionalitāte neļauj ārstam būt neiecietīgam, nepieklājīgam, neraugoties uz mazu algu, sliktu omu, grūtu dienu. Atvainojiet par cinismu, bet, ja cilvēks sāk savas emocijas gāzt uz pacientiem, tad vai nav laiks domāt par pensiju?

„Tādā gadījumā jūs vispār neko nezināt par situāciju medicīnā. Domājat, ka mediķus ir tik viegli atrast, labus mediķus? Jums vispār nav nojausmas, ko ārstam nākas izturēt. Mums slimnīcas kvota ir 8000 pacientu, savukārt bērnu nodaļa savu spēju par 120% pārsniedz. Ja būtu 85% noslogotība, tad varbūt šādu atgadījumu nebūtu. Emocionāli ārsts redz tādus gadījumus, ko pat sapņos iedomāties nevar. Viens savācas ātrāk, otrs lēnāk.”

Es nerodu atbildi uz jautājumu, ja rodas šāds emocionāls konflikts, ko darīt pacientam?

Reklāma

„Nākt un runāt. Esmu savā kabinetā pat četras stundas runājis ar cilvēku. Jo pagale jau viena nedeg. Jūs gribat no manis izspiest nosodījumu, bet es saku – nevaru, klāt neesot visām pusēm, tiesāt.”

Lai nebūtu vienpersoniska tiesāšana, piezvanīju uz nodaļu, stādījos priekšā, ka esmu no Radio 3 un pašai dakterei B. izstāstīju māmiņas Līgas stāstu. Ārstei jautāju – kā no viņas puses varēja izskanēt vārdi – man nav laika ar jums krāmēties. „Bet viņiem nav pie manis jānāk uz nodaļu. Priekš tam ir ģimenes ārsti. Jā, es viņai pakaļ neskrēju, jo man pilna nodaļa ar bērniem. Ko tad iedomāsies, atskries te, es visu pametīšu. Man bija vizīšu laiks. Pacientam ir arī pienākums saprast un paklausīt ārstu. Atnāk mamma un domā, ka viņas bērns ir vienīgais. Es jau tā pievēru acis, ka bez manas ziņas bērns tiek sildīts. Un vispār – ir sava kārtība, vispirms iet pie ģimenes ārsta, tad, ja kas, slimnīcas uzņemšana, kas tālāk sūta uz nodaļu.”

Kad vaicāju ārstei, ka te runa ir vairāk par frāzi – man nav laika ar jums krāmēties – un vai viņai nešķiet, ka no viņas, kā profesionāles nevajadzēja atskanēt tādiem vārdiem, ārstes atbilde bija gauži īsa: „Tad jāmeklē cita slimnīca.”

Šajā brīdī manī nostrādāja galvenā ārsta arguments, ka mēs visi esam cilvēki un man kā cilvēkam jau otro reizi mūžā ir jādzird: ja kas nepatīk – ir citas ārstniecības iestādes. Es atgādināju, ka arī man pirms pusgada sanācis konflikts ar viņu. Daktere B.: „Skaisti, tad jau esat personīgi ieinteresēta. Nu un kur tad šitais parādīsies?” Kad atbildēju, ka avīzē „Birža”, tad ārste sāka pastāvēt uz to, ka frāzi „man nav laika ar jums krāmēties” viņa nav lietojusi (kaut gan iepriekš to nenoliedza), bet gan teikusi, ka viņai ir vizītes un nav laika.

Lūk, tādas situācijas, un te ir tikai divi konkrēti atgadījumi, bet jautājums paliek aktuāls – ko darīt pacientam, ja noticis emociju konflikts? Skaidro Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūra (VOAVA): „Ja rodas šaubas par ārstēšanas pareizību, tad jādodas uz Medicīniskās aprūpes un darbaspēju kvalitātes kontroles inspekciju jeb MADEKKI, bet, ja runa ir vairāk par attieksmi, tad vispirms jācenšas konfliktu izrunāt ar ārstu, ja tas nav iespējams, tad var doties pie ārstniecības iestādes galvenā ārsta. Ja vēl joprojām pacients jūtas aizskarts, tad var vērsties pie mums, mums ir bezmaksas telefons 8001234, teritoriālās nodaļas, uzrakstot iesniegumu, sūdzība tiks izskatīta, ja vien attiecīgais ārsts būs slēdzis ar mums līgumu.” VOAVA noskaidrojām, ka daktere B. šādu līgumu ir slēgusi un tātad it kā var arī situāciju risināt šādā ceļā.

Jautājām viedokli vēl citiem, vai ārstam ir korekti teikt pacientam, ka nav laika ar viņu krāmēties?

Ilze Kalniņa, laikraksta „Druva” žurnāliste. Ilzi izvēlējāmies tāpēc, ka viņa raksta par sociāli nelabvēlīgām ģimenēm un saskaras ar emociju gammu, pret ko grūti būt iecietīgam, bet viņa to spēj: „Šāda attieksme nav ne profesionāla, ne cilvēciska. Ar emocijām ir jātiek galā. Kā es tieku galā? Es eju peldēt un izlieku ārā visu, kas sakrājies.”

Edgars Grandāns, Mazsalacas slimnīcas valdes priekšsēdētājs: „Kā mēs tiekam galā ar neiecietību no ārstu puses pret pacientu? Vispirms pateikšu, ka mūsu virziens ir paliatīvā aprūpe, tātad ļoti smagi pacienti. Un tādēļ jau personāls zina, ir sagatavots uz visu. Cenšamies, lai nebūtu konfliktu, jo tā kā mazajām slimnīcām nekāda spožā nākotne nav, tad jāpūlas, lai slimnieks labi justos, būtu labi paēdis, aprūpēts. Un pateiktam vārdam ir liela nozīme, ļoti. Jā, arī mums ir visādi gadījumi, bet domāju, ka jācenšas tos maksimāli ātri risināt.”

Ārsti ir reizēm dievi zemes virsū, viņi tiešām dara brīnumus, jo izglābt cilvēku, tas ir brīnums un smags darbs, reizēm ārsti arī ar labu vārdu, aprunāšanos var darīt lielas lietas. Bet dakteres B. gadījumā šķiet savādāk, varbūt viņa ir tik ļoti garastāvokļa cilvēks, ka ik sīkākā nianse laužas uz āru un nobirst pār pacientiem?

Kad šis raksts bija gatavs, Cēsu rajona laikraksts „Druva” (26.maijs, 5.lpp.) publicēja materiālu „Daudz aprunātā Cēsu slimnīca”, temats bija īsti laikā un vietā, tikai ... arī „Druvas” materiālā es no izpilddirektora Bērziņa sadzirdu to, ka neviens jau nav perfekts. Citāts: „Neviens nevar strādāt 100% perfekti. Pēc diennakts darba es nevarēšu 15 pacienta tuviniekiem pēc kārtas izstāstīt, kā noritējusi operācija. Profesionāļi kļūdās, bet kļūdās taču visi,” tā Bērziņš. Iespējams, dakteris šeit runāja par darbu kā tādu, bet mēs šeit runājam par attieksmi. Un, ja tikai attieksmes pēc vecāki turpmāk arī ved bērnu uz citu slimnīcu, tad par profesionāli varam nerunāt. Ne diennakts darbs, ne maza alga, ne virsstundas, ne smaga diena, nav attaisnojums nelaipnībai. Un ikviens, kurš vēlas apgalvot pretējo, tajā pašā brīdī attaisnos rupjas pārdevējas, uzmācīgu priekšnieku, sadistisku skolotāju utt..

Reklāma: Saņem 1. aizdevumu līdz 250€ uz termiņu līdz pat 45 dienām bez maksas!


Citi lasītāji iesaka


Šeit tiek apkopotas TVNET ziņas, kuras lasītāji visvairāk ir pārpublicējuši portālā draugiem.lv un facebook.com. Autorizējieties facebook un draugiem, lai redzētu, kas interesē Jūsu draugus.