Latvijā kopš neatkarības atgūšanas ir uzcelta viena vidusskola — Cesvainē. Pērn durvis vēra Cēsu pamatskola. Pa šiem gadiem uzbūvēts vēl pāris pamatskolu, kā arī vairākas pirmskolas iestādes un sākumskolas, top arī piebūves (it īpaši sporta zāles) jau pie esošajām ēkām, renovējot vecās celtnes.

Valsts mērķdotācijas — remontiem un renovācijai

Ik gadu liela daļa valsts mērķdotāciju pašvaldībām aiziet izglītības iestāžu vajadzībām — logu nomaiņai, siltināšanai, jumtiem un citiem remontiem. Piemēram, šogad no 20 miljoniem 80% piešķirti tieši skolām un bērnudārziem. Arī pērn situācija bija līdzīga, un lielākās summas, kā liecina Finanšu ministrijas dati, novirzītas Daugavpils Vienības pamatskolas renovācijai, Majoru pamatskolas 3. kārtas būvniecībai (skolas vecā daļa tika pārbūvēta, klāt tai pieceļot piebūvi, — projekta īstenošana ieilga, turklāt atklājās visādi būvniecības "kāzusi", kuru likvidēšanai bija jātērē papildu finansējums), Rīgas Nedzirdīgo bērnu internātpamatskolas būvniecībai, Raunas pagasta pirmskolas/sākumskolas projektam, Ādažu vidusskolas sporta centra un peldbaseina izbūvei, Tukuma 2. pamatskolas 2. kārtai. Pārējās summas — sākot no dažiem tūkstošiem līdz simtiem tūkstošiem latu piešķirtas visdažādākajām vajadzībām — ēdināšanas bloku remontiem, durvju, jumtu nomaiņai u.c.

Kā apliecināja Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas (RAPLM) Nacionālo un ārvalstu atbalsta instrumentu nodaļas vadītāja Solvita Ciganska, pēdējos trīs gadus lielākā daļa šīs naudas aiziet tieši izglītībai. Šobrīd RAPLM "īpašumā" no Ekonomikas ministrijas nonākusi arī pirmsskolas iestāžu koordinēšana un tiek veidota darba grupa, kas strādās pie šo iestāžu tīkla attīstības un lems par jaunu bērnudārzu celtniecību (šim mērķim var dabūt finansējumu arī no ES struktūrfondiem).

Ciganska, kopumā izvērtējot situāciju, atzīst, ka lielākoties mācību iestādes tiek renovētas un remontētas: "99% gadījumu tomēr ir renovācija. Celt jaunu ir dārgs prieks. Valsts un pašvaldības to nevar atļauties. Laikam jau, to zinot, nav arī bijis pieprasījumu pēc jaunām skolām. Šogad no Rīgas domes saņēmām divus pieprasījumus pēc bērnudārziem." Ņemot vērā šo situāciju, nav brīnums, ka Cesvaines vidusskola ir vienīgā "lielā" skola, kas tapusi pa šiem gadiem. Zināmā mērā iemesls šai celtniecības "dīkstāvei" ir aizvien zemais dzimstības līmenis un lauku ļaužu aizplūšana uz pilsētām un ārzemēm. Tāpēc bieži tiek piesaukta nevis jaunu skolu celtniecība, bet gan optimizācija — skolu apvienošana un samazināšana. Likumsakarīgi, ka šādos apstākļos valstī dominē viedoklis — jāsakārto esošās izglītības iestādes, nevis jāceļ jaunas.

Būvniecības bums nav gaidāms

Attiecībā uz presē izskanējušo apgalvojumu, ka Cesvaines vidusskolas celtniecība varētu būt aizsākums skolu būvniecības bumam Latvijā, Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Vispārējās izglītības departamenta vadītājs Artūrs Skrastiņš ir visai skeptisks. Ik gadu gan top pa vienai jaunai izglītības iestādei — vai nu pirmskolas, sākumskolas vai pamatskolas —, taču straujāki celtniecības tempi nav gaidāmi. Viņaprāt, arī turpmāk šajā jomā aprobežosies ar piebūvēm sporta zālēm un jau esošo ēku renovāciju. Tas tomēr prasa no valsts un arī pašvaldības ļoti lielus līdzekļus, tāpēc arī turpmākajos gados, ņemot vērā, ka ir tik daudz jomu, kur vajadzīgs finansējums, akcents uz jaunu skolu celtniecību netiks likts.

Jāsaved kārtībā jau esošās, uzskata Skrastiņš, norādot, ka skolas atrašanās vecā ēkā, piemēram, pilī, nebūt nav peļama. Tas pirmām kārtām ir pluss pašai ēkai, kura tiek izmantota un apsaimniekota, jo nereti, kad skola tiek slēgta un tai neatrod citu izmantojuma veidu, tā ātri vien pārvēršas par graustu. Turklāt, veiksmīgi renovējot telpas, tās īpaši neatšķiras no pilnīgi jaunām. Arī pirmās brīvvalsts laikā veidoja piebūves pie vecajām skolām, atjaunoja un uzlaboja. Kā mūsdienās izdevušos jaunā un vecā sadzīvošanu IZM pārstāvis min Vidrižu skolu, kur pie pils ir pievienota sporta zāle. Protams, ja lētāk iznāk uzbūvēt jaunu ēku, nevis renovēt veco, tad jābūvē jauna, bet ar domu nākotnē — ja teritorijā ir laba demogrāfiskā situācija un skolā arī turpmāk būs, kas mācās. "Man ir svarīgi, kā skolas ēkas novērtē sanitārā inspekcija, ugunsdzēsēji un citi atbildīgie dienesti. Ja tur ir viss kārtībā, tad mani nesatrauc, cik veca ir skola," rezumē Skrastiņš.

Tāpat svarīgi ir skolu izmantot mērķtiecīgi. Piemēram, Valmieras 2. vidusskolā zem viena jumta veiksmīgi sadzīvo pirmskolas iestāde, vakarskola un vidusskola. To Skrastiņš sauc par "elegantu optimizāciju". "Optimizācija nenozīmē skolu slēgšanu, bet gan — kā labāk izmantot esošos resursus. Skaidrs, ka spert kardinālus soļu nav viegli, jo deputāti zina — tas var atsaukties uz vēlētāju balsīm, tāpēc nereti daudzi labi iecerēti pārkārtojumi izglītības iestāžu jomā iestrēgst," saka IZM pārstāvis, vēlreiz atgādinot, ka tā ir katras pašvaldības izvēle, valsts un ministrija nenoteiks, ko darīt.

Ja pašvaldībai jāuztur maza un dārga skola, tad nav jābrīnās, ka valsts kontrole ik pa laikam atgādina par šādu nerentabilitāti. "Tāpēc pašvaldībai jālemj un jāizdiskutē tas ar iedzīvotājiem — kā dzīvosim: apvienosim skolas vai veidosim apvienotās klases, kuras nepavisam nav labākais variants. Vācijā savulaik bija tā: ja bija mazāk nekā 300 bērnu skolā, to slēdza. Protams, Latvijas apstākļos tas nav piemērojams, tāpēc jālemj "uz vietas". Pašvaldības nereti teic: mēs nevaram neko izdarīt, ja ministrija mums nepasaka, kā to darīt. Ja to pasakām, tad atkal iebildums: ko jūs mūs regulējat?" teic Skrastiņš, piebilstot, ka tāpēc IZM nosaka klašu lielumu un naudu izglītības nodrošināšanai, bet pārējo atstāj vietvaru ziņā.

Ik gadu slēdz vidēji sešas skolas

Apkopojuma — cik vecas ir Latvijas skolas — IZM rīcībā nav, šādi dati meklējami tikai pašvaldībās, skaidro Skrastiņš, vēlreiz uzsverot, ka ministrijai jāatbild par to, lai būtu juridiskā bāze izglītības nodrošināšanai un pedagogu darba samaksai, nevis jārūpējas par skolu tīkla attīstību un ēku stāvokli. Par to ir atbildīgas pašvaldības, un tām jāzina, kāds ir skolēnu skaits konkrētajā teritorijā, un attiecīgi jākoriģē skolu tīkls. Valsts skolu optimizācijas jomā neiejaucas.

Runājot par skolu skaita samazināšanu, IZM pārstāvis teic, ka šajā gadsimtā valstī ik gadu kopumā vidēji tiek slēgtas sešas skolas un arī turpmāk šāda tendence varētu saglabāties. Statistika rāda, ka 2005. gadā tika likvidētas sešas skolas, reorganizētas piecas, bet dibināta viena; 2006. gadā likvidētas septiņas, reorganizētas deviņas; 2007. — likvidētas piecas, reorganizētas sešas, dibinātas divas. Iespējams, ka pēc dažiem gadiem situācija nostabilizēsies un skolas vairs netiks slēgtas, pieļauj Skrastiņš.

Nekāds presings no valsts puses uz mācību iestāžu slēgšanu vai apvienošanu netiek izdarīts — nav noteikti stingri normatīvi mazo skolu likvidācijai. "Mēs sakām: pašvaldības, esiet prātīgas, lai neiznāk tā, kā ar pirmskolas iestādēm, — tās nolikvidēja, bet tagad to trūkst un jāceļ jaunas. Varu apgalvot: masveidīga skolu slēgšana nenotiek un pašvaldību vadītāji, pirms izšķiras par šādu soli, veic garas debates ar iedzīvotājiem (piemēram, kad pērn Svētciema skola tika pievienota Salacgrīvas vidusskolai, tam gatavojās divus gadus. Turklāt pirmskolas iestāde tur tika saglabāta)." Nu situācija ir tāda, ka ir palicis vairāk mazu sākumskolu, ne tik daudz mazu pamatskolu un vēl mazāk — mazu vidusskolu (visus dabas zinātņu standartus daudz grūtāk nodrošināt ir mazā vidusskolā).

"Protams, rodas vairāki jautājumi: piemēram, vai sākumskolu uzturēt ir tikpat dārgi kā pamatskolu vai vidusskolu? Protams, ka nē. Lētāk ir uzturēt to mācību iestādi, kur ir lielāks skolēnu skaits, jo galvenais parametrs ir izmaksas uz vienu bērnu. Tad nu pagasta pašvaldībai jāseko līdzi: ja vienā pagastā ir divas pamatskolas, jāizvērtē skolotāju kvalifikācija, tehniskais nodrošinājums mācību priekšmeta pasniegšanai un transporta izdevumi skolēnu nogādāšanai uz mācību iestādi. Ja to visu saskaita kopā, vietējai varai ir skaidra situācija, un, uz šiem parametriem pamatojoties, var gatavot priekšlikumus par skolu tīkla izmaiņām — par kādu skolu slēgšanu vai apvienošanu," skaidro Skrastiņš, piebilstot, ka kopumā viņu esošais skolu tīkls Latvijā apmierina.

Cesvainiešu ilgais ceļš uz jauno skolu

Nedēļa vēlējās noskaidrot, kāds cesvainiešiem bija ceļš uz jauno skolu. Izrādās, tas bijis visai garš — vēl padomju gados bija ieplānots uzbūvēt jaunu mācību iestādi, taču tā arī palika projekta līmenī. Kad skola 2002. gadā nodega, nepieciešamība pēc jaunas atkal pieteica sevi. Nu pēc pieciem gadiem tā ir gatava. Šobrīd uzcelti divi skolas korpusi un katlumāja (telpu kopējā platība 6653 kvadrātmetri). Patlaban pabeigta ir tikai pirmā kārta, paredzot mācību telpas 5.—12. klašu skolēniem (te būs 630 vietu). Kopējās izmaksas — 3,9 miljoni latu. Jaunās skolas projekta vadītāja Iveta Raimo teic, ka pie šīs kārtas tika pievienota sporta zāles pamatu izbūve. Ja to atliktu uz otro kārtu, izmaksas, kā rāda aprēķini, kāptu par 50 000 latu. Otrajā kārtā ir ieplānots pabeigt sporta zāli, stadionu, bet trešajā — sākumskolu. "Skola ir pilnīgi pabeigta — 14. jūnijā valsts būvinspekcijas komisija ieradās un pieņēma objektu, norādot uz nelieliem trūkumiem, kas tika novērsti. Patlaban vēl jānodrošina telpas ar inventāru un mēbelēm," pašreizējo situāciju raksturo Raimo, piebilstot, ka klupšanas akmens esot finansiālās problēmas — apmēram divu miljonu parāds celtniekiem. Uz skolu atbraukusī izglītības ministre Baiba Rivža solījusies šo jautājumu risināt. Viņa saskatot trīs variantus, kā to izdarīt: iestrādāt budžeta grozījumos, paredzēt no privatizācijas fonda (veiksmīgas Latvenergo privatizācijas gadījumā) vai samaksāt no nākamā gada budžeta.

Runājot par finansiālajām problēmām, projekta vadītāja teic, ka to netrūcis jau pašā sākumā. "Sākotnēji celtniecības izmaksas kopumā bija aprēķinātas 3,7 miljonu latu apmērā. Mums tika norādīts, ka tās ir par lielu — lai dalot pa kārtām. Līdz ar to "dalīšana" par veselu gadu ievilkās, kas izrādījās visai liktenīga. Cenas gada laikā uzkāpa tik ļoti, ka galu galā viena kārta izmaksāja minēto summu. Tagad nu atlikušas divas kārtas, taču skaidrs, ka finanses būs vajadzīgas lielas," skaidro Raimo. Viņa uzsver, ka vajadzētu arī uzcelt sākumskolu — lai visa skola būtu vienkopus. Tāpat būs grūti iztikt bez sporta zāles un stadiona, ja to būvniecība tiks atlikta. Turklāt raizes dara arī uz skolu vedošās Madonas ielas izbūve. Naudu tās izveidei nepiešķīra projekta ietvaros, jo tas nav izglītības objekts. Bija cerība iegūt no ES līdzekļiem, bet — neizdevās. Arī trešais "piegājiens" nav bijis veiksmīgs. Nu ceļš uz skolu (aptuveni 300 metru) ir dubļiem un peļķēm "rotāts", un tāds arī būs 1. septembrī, ja netiks atrasti līdzekļi. Apbēdinājusi arī attieksme pret lauku skolām — kad veidots projekts, cesvainiešiem nācies dzirdēt atziņu, ka nekādas ekstras (baseins u.tml.) te nu gan nav vajadzīgas. Nu, jā, tās jau vajagot tikai lielpilsētās.

***

Ir skaidrs, ka uz jaunām izglītības iestādēm, kā savulaik pirmās brīvvalsts laikā, cerēt nevaram, jo, pirmkārt, arvien sarūk iedzīvotāju skaits — it sevišķi tas jūtams laukos. Līdz ar to samazinās arī izglītības iestāžu daudzums — tās tiek slēgtas, apvienotas un citādi optimizētas. Otrkārt, valstij jaunām skolām trūkst naudas un tik drīz tās acīmredzot nebūs. (Turklāt būvniecības izmaksu astronomiskais pieaugums "apcērp" spārnus vēl neīstenotiem projektiem, atliekot to realizāciju uz nenoteiktu laiku.) Un vecās taču arī ir gluži labas.