Latvijai nav sava tēla pasaulē . (17)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Latvija Statoil izpilddirektores Baibas Rubess kompetence sabiedrisko attiecību un mārketinga jomā ir starptautiski atzīta. Darbojusies ar PR aktivitātēm gan Kanādā The Commonwealth Group, gan Vācijā Volkswagen Group, gan bijusi Statoil mārketinga direktore Baltijas valstīs. Gadu mijā runājām par to, kādi mēs izskatāmies no malas un kādas ir mūsu izredzes, – saruna par Latvijas tēlu.

Baiba Rubess: Ja mēs esam dziedošā nācija, tad visai Eiropai būtu jāzina gadu uz priekšu, kas būs mūsu dziesmu svētkos. – Kā mūs ietekmē mūsu tēls? Kā tas ietekmē jūsu biznesu? Kā tas ietekmē mūsu valsti? – Tēls kā noteikts veidols, priekšstats cilvēka apziņā ir ļoti būtisks. Es nedalītu atsevišķi tēlu biznesā, politikā vai personisko tēlu. Līdzīgi kā pirmais priekšstats par cilveku veidojas jau pirmajās desmit sekundēs, tāpat veidojas arī uzņēmuma tēls. Es vienmēr saviem darbiniekiem esmu teikusi, ka pat tas, kā jūs pārdodat Statoil klientam karstu desiņu, ietekmē viņa attieksmi pret mūsu uzņēmumu arī lielos vilcienos. Mūsdienās, kad pasaule kļūst mazāka, informācija un domāšana notiek daudz ātrāk un mirkļa iespaids kļūst vēl svarīgāks. Pirmais, ko pamani, kad iebrauc lidostā: vai tev kāds uzsmaida, kad tu parādi pasi? Vai formalitātes ir viegli nokārtot? Smird vai nesmird uzgaidāmajās telpās? Pirmais, starp citu, ko Latvijā pamana tie, kas šeit brauc regulāri, ir tas, cik ļoti ir mainījusies lidosta. – Kā mūsu tēls ietekmē ārvalstu investorus? – Ja kādam ārzemju investoram ir priekšstats, ka Latvija ir neattīstīta valsts ar augstu bezdarba līmeni, nekulturāla, nedroša, korumpēta, tāda kā Angola, tad viņa izšķiršanās šeit ieguldīt naudu, resursus, zināšanas būs lēnāka nekā tad, ja valsts būs attīstījusi pozitīvu tēlu. Piemēram, Igaunija ir attīstījusi ārkārtīgi labu tēlu, un, kaut gan nosacījumi varbūt tur ir tādi paši kā mums, investors drīzāk izšķirsies par labu Igaunijai. – Jums bieži nākas tikties ar cilvēkiem no Rietumu biznesa aprindām. Kādi ir biežākie stereotipi par Latviju? – Pirmais stereotips par Latviju ir tas, ka nav nekāda stereotipa. Nav tēla. Vai arī tas ir kaut kas izplūdis, amorfs. Protams, jo tālāk no Latvijas, jo tēls ir vēl miglaināks. Vankūverā Latvija ir kaut kas tālu prom, tikpat tālu kā Kazahstāna vai Kirgīzija. Tuvāk Latvijai priekšstats par mums ir lielāks. Primāri to veido masu mediji. Otrais ir tiešā saskarsme. Ja norvēģu biznesmenis satiek norvēģu biznesmeni, tad viņi ļoti ieklausās viens otra pieredzē. Manam norvēģu kolēģim brālis nesen atvēra uzņēmumu Latvijā, jo viņš bija dzirdējis atsauksmes, cik sajūsmināts ir Statoil kā investors Baltijas valstīs, par to, kādi šeit ir cilvēki, cik labas ir viņu darbaspējas, cik daudz šeit var panākt. Protams, bez tā visa, lai uzsāktu biznesu, tiek ņemti vērā objektīvi kritēriji, – izmaksas, ceļi, biznesa iespējas. – Varbūt pasakiet kādu labu stereotipu par Latviju? – Viens no ilgstošajiem pozitīvajiem iespaidiem ir tas, cik skaistas un koptas ir Latvijas sievietes. Un viņas spēlē lielu lomu arī daudzos biznesa lēmumu pieņemšanas brīžos. Man dāņu kolēgis saka, cik patīkami šeit ir strādāt, jo sievietes šeit neģērbjas, it kā būtu uzvilkušas kartupeļu maisu mugurā. Viņaprāt, tā to dara Dānijā. Stārķi Latvijā ir viens no labākajiem stereotipiem, ko varētu attīstīt par Latviju. Mums ir ļoti daudz pozitīva, ko varētu parādīt. – Kāds ir sliktākais stereotips par Latviju? – Viens no sliktākajiem steroptipiem, kas ir par Latviju, ir tas, ka mēs esam korumpēta valsts. Taču mēs esam daudz mazāk korumpēta valsts nekā Indija, Nigērija, Krievija vai Venecuēla! Cita lieta – pie mums daudzi maksā algas aploksnēs, bet sūkstās, ka viņu vecāki saņem niecīgas pensijas. Sūdzas par korupciju, bet paši vienmēr gatavi dot kukuli policistam. – Visi zina, kāda ir policista alga, viņam šo piecu latu ņemšana nav jautājums par ētiku, bet par eksistenci. Ja viņš neņems, nevarēs pabarot ģimeni. Liekulīgi ir par to šausmināties. Korupcija diemžēl ir valsts akceptēta sistēma. – Korupcija ir faktiski visās pasaules valstīs. Jautājums, kāda ir mūsu attieksme pret to. Vai korupcijas apkarošanas biroja vadītāja atrašana bija viegla vai šķēršļiem bagāta? Mums tas ir šķēršļiem bagāts ceļš. Tādēļ es pilnīgi piekrītu tiem, kas saka – mēs mēģinām nomedīt mazās zivtiņas, bet lielās haizivis turpina peldēt. Mēs it kā sarunā esam atvirzījušies prom no valsts tēla. Kaut gan valsts korumpētība ārzemēs ir viens no spilgtākajiem tēliem par Latviju. Iekavās – pamatotajiem. – Kādēļ Igaunijai ir labāks tēls? Varbūt tur ir kāda īpaša valstiska institūcija tēla veidošanā, kas strādā labāk, kā, piemēram, Latvijas Attīstības aģentūra? – Ar tēla veidošanu ā ir tāpāt kā ar biznesa plānu stādīšanu. Varat uzrakstīt daudzas lietas loģiski un pareizi, bet vajag arī veiksmi. Igauņiem bija šī veiksme. Un viņu pretrunīgā veiksme bija kādreizējais ārlietu ministrs Tomass Ilvess, kam bija ļoti skaidrs priekšstats, kāda ir Igaunija. Lai gan pati Igaunija nemaz vēl nebija izaugusi līdz šim priekšstatam. Esmu pārliecināta, ka mūsu Valsts prezidente patlaban veic kaut ko stipri līdzīgu, – viņa iemieso to Latvijas tēlu, kurš mums vēl ir tikai jāizveido. Igaunijā tas notika daudz ātrāk. Protams, tēls neveidojas, bez satura. Igaunijas tēla substance ir tā, ka tur daudzas lietas attīstījās daudz ātrāk; to ietekmēja Somijas faktors. Igauņi prot par sevi kladzināt. Tas ir tik vienkārši. Mēs kā tauta esam kautrīgāka. Mēs sakām «diez vai», un «vai mēs tam esam gatavi», kamēr vidējais igaunis sauc «ātrāk!» Hansabanka ir izcila tajā ziņā, ka viņi māk sevi starptautiski parādīt kā modernu, tālu uz priekšu skatošu banku. Un to izdarīja jaunie igauņi. Faktiski Hansabanka plašā reģionā ir etalons citām bankām. Tas ir tēls. Mēs varam ilgi un plaši diskutēt, vai tas tā ir objektīvi, pēc būtības, bet tas tā noteikti ir virtuāli. Jaunie Igaunijas biznesmeņi veidoja par sevi tēlu, ko tādā pašā veidā nevarēja izdarīt ne latvieši, ne lietuvieši. – Kāda slodze valsts tēla veidošanā gulst uz augstākajām amatpresonām, politiķiem? – Valsts tēlu veido plašs apstākļu kopums, tajā skaitā amatperonas. Taču ne mazāk svarīgi par politiķiem tēla veidošanā ir uzņēmēji, kuri nonāk saskarsmē ar citu valstu uzņēmējiem, valsts institūcijām, masu medijiem. Lokenbahs, Gavrilovs vai Rubesa nes informāciju par Latviju. Taču valstij ir vajadzīga politiska vīzija par savu attīstību. Pirms gadiem trīsdesmit Dānija nolēma, ka tās ekonomikai ir jāiet citā virzienā. Dānija ieguldīja lielus līdzekļus, lai radītu savu tēlu pasaulē. Un Dansk Forum radīja priekšstau par Dāniju kā izcilu skandināvu interjera dizaina zemi. – Tā bija PR aģentūra, kas nodarbojas ar valsts tēla veidošanu, kas šo Dānijas tēlu radīja? – Vispirms valstij vajadzēja ekonomiski izdomāt, ar ko Dānija vēlas būt slavena. Viņi izvēlējās labu dizainu. Vienalga kādā jomā. Un spēju šo savu priekšrocību eksportēt. Šai aģentūrai daudzās pasaules valstīs bija nodaļas, kas nodarbojās ar sakaru atrašanu dāņu biznesmeņiem. Līdzīgu funkciju veic Gētes institūts, veidojot attieksmi pret Vāciju. Man sirds sāp par Latvijas institūtu, kam valsts nepiešķir līdzekļus, lai tas varētu sakarīgi strādāt, bet tas ir pirmais pieturas punkts ārvalstu žurnālistiem Latvijā. Diemžēl viņi nevar atļauties būt daudz kas vairāk. Būtu vērts apsvērt, lai Latvijai būtu viena institūcija, kas domātu, kā mēs izskatāmies pasaulē. Eiropā šajā ziņā labākie piemēri ir Spānija un Īrija. Īrija ļoti skaidri definēja savu valstisko virzienu. Spānija spēja astoņdesmitajos gados nomainīt savu tēlu no nenopietnas kūrortvalsts uz dinamisku, daudzpusīgu biznesa valsti. Spāņi spēja panākt, ka vienā gadā Madride kļūst Eiropas kultūras galvaspilsēta, ka notiek olimpiskās spēles Barselonā un ka pasaules izstāde tiek rīkota Seviljā. Spāņi spēja parādīt sevi agrāk neredzētā gaismā, un investīcijas plūda uz turieni. Latvieši ķer mirkļus. Līdzīgi kā Baskin Robins saldējums paziņo «mēneša garšu» (flavor of the month)– vienu reizi tā ir zemeņu, citu reizi karameļu. It kā esam izveidojuši dziedošās nācijas tēlu – singing nation. – Starp citu, vai tas tā ir, vai mēs tikai domājam, ka visi zina par latviešu dziesmusvētkiem un tautasdziesmām? – Tas ir labs jautājums. Un kā jūs domājat? – Es atklāti sakot nezinu, vai tā ir. Šķiet, ka tā ir atmodas laika ilūzija par sevi. Varbūt tas tā ir. Bet vai tas ir tas, ko Latvijai vajadzētu īpaši uzsvērt ārzemēs? Tas varbūt rada ne pārāk nopietnu tēlu. Nu, labi, tie latvieši dzied, bet ko vēl viņi dara? – Jautājums, kā cilvēki ārzemēs nonāk pie secinājuma, ka latvieši ir dziedošā nācija un kā viņi to tālāk saprot. Es nedomāju, ka dziedošās nācijas tēls ir pilnīgi aplams. Es tikai domāju, ka mums šim virsrakstam nav satura, lai tas būtu pilnīgi skaidrs caurmēra ārzemniekam. Man ir ārzemju paziņas, kas brauc uz visiem lieliem operas festivāliem pasaulē. Katru otro gadu viņi brauc uz Sanktpēterburgu, un viņi var pateikt, kas pēc diviem gadiem paredzēts baltajās naktīs Sanktpēterburgā. Man neviens Latvijas operā nevarēja pateikt, kas tur gaidāms pēc gada. Cilvēki savus atvaļinājumus plāno tālu uz priekšu, jo tie ir nopietni finansiālie izdevumi. Ja mēs esam dziedošā nācija, tad visai Eiropai būtu jāzina gadu uz priekšu, kas būs mūsu dziesmu svētkos. Kur dzied, kā dzied, kā es tur nokļūšu, kur es dzīvošu? Jābūt infrastruktūrai. Mēs visi zinām, ka Somijā dzīvo Ziemassvētku vecītis, visi zina, kā tur nokļūt; visu var nokārtot iepriekš. Ja kāds mēģinātu sev nokārtot jau tagad visu, lai varētu atbraukt uz dziesmu svētkiem Latvijā, to būtu ļoti grūti izdarīt. Taču dziesmu svētki ir jau jūnijā! Ja vēlies veidot tēlu, jāzina tā substance. Uzskatu, ka latviešu dizaineri, arhitekti un zinātnieki ir tas, ko var rādīt pasaulei. Pati esmu no Kanādas. Viens no kanādiešu lepnumiem ir aerokosmiskā industrija. Kad es saviem kanādiešu paziņām stāstu, ka latviešu zinātnieki ir piedalījušies padomju kosmosa pētniecībā, viņi brīnās – ak Dievs, kāda jums ir kompetence piejama? Latvieši pārāk fokusējas uz problēmām, nevis uz to labo, kas ir. Līdz ar to arī uz āru visi redz vairāk mūsu problēmas. Tas ir dziļi psiholoģiski. – Un tomēr bez aktīvas valdības līdzdalības nopietnu valsts tēlu veidot nevar? – Ir jāprot stratēgiski domāt. Domāju, pēdējos desmit gados Latvijas valdībām bija ļoti skaidra vīzija – ES, NATO. Tagad faktiski mēs jau tur esam. Vajag domāt tālāk. Ar ko mēs gribam būt pazīstami – ar to, ka esam ekoloģiski vistīrākā valsts? Vai mēs esam informācijas tehnoloģiju valsts, to gan laikam tagad visas valstis grib, lai par viņām domā? Vai mēs esam finansu centrs? Vai mēs esam energoresursu tranzītvalsts? Jo, ja jā, tad visai valstij ir jādarbojas, lai stiprinātu šo virzienu. Es ceru, ka diskusija par to, kādai jābūt Latvijai, būs plaša, ka tas nebūs tikai valdības kabinetu jautājums. Mums ir trūcis politiķu vizionāru. Kā Ļeņins, kas sauca: es tur eju, kas man nāk kaujā līdzi. Es atļaušos apgalvot, ka mūsu prezidente ir vizionāre pēc dabas. Bet viņa nav tā, kas ņem lāpu rokā un saka: es eju tur, nāc man līdzi! Es domāju, viņa ir ļoti tuvu tam. Vīziju radīšanas ziņā viņa ir spēcīgākais, kas mums bijis pēc Tautas frontes, kas bija ļoti spēcīga vīziju radītāja. Taču mūsu jaunajai paaudzei auseklītis jau ir izsmiekls. – Varbūt vainīgi ir tie, kas tos auseklīšus nesa, bet palaida vaļā, zemē, dubļos? – Palaida vaļā un nedeva atbilstošu saturu. Neviens ar šīm vīzijām nestrādāja. Statoil ir attīstības vīzija, un to zina visi septiņpadsmit tūkstoši darbinieku. Ir ļoti grūti panākt, lai tā vīzija aizietu līdz katrai pārdevējai starptautiskajā ķēdē, taču to var izdarīt. Taču nedrīkst svārstīties. Savukārt mēs, latvieši, par visu svārstāmies, mēs jautājam: vajag integrāciju vai nevajag integrāciju, bet nedomājam, kas mēs esam – vienkopienas vai divkopienu sabiedrība. Var jau taču būt arī divkopienu sabiedrība, – Beļģijā tāda ir. Cita nelaime, kas mantota no padomju laikiem, – latviešiem patīk visu salikt pa kastītēm: uzņēmējs, politiķis, skolotājs, kultūras darbinieks. Kur ir Pēterim Vaskam un Vitālijam Gavrilovam kopīgais? Mūsu labākais eksportprodukts varbūt ir KREMERata? Kas ir mūsējie, kas nav mūsējie? – Kā jūs vērtējat premjera Repšes potenciālu Latvijas tēla veidošanā? – Repše, kā visi to zina, ir savdabīga personība, vienalga, vai viņš būtu fiziķis, ielu slaucītājs vai premjers. Viņš ir savdabis. Taču viņš ir ļoti gudrs. Un viņam ir ārkārtīgi spoža reputācija citu valstu centrālo banku baņķieru vidū. Domāju, ka arī Māris Gulbis spēlēs lielu lomu valsts tēla veidošanā. Taču jautājums ir šāds: ko Latvijas tēla veidošanā daru es un ko dari tu? – Kādēļ Latvijas uzņēmēji lielākoties tomēr pasīvi piedalās politikā, izņemot atsevišķus piemērus? – Tāpēc, ka viņi ir uzņēmēji. Viņi strādā. Taču uzņēmēji veido politiku, es te nedomāju – aizkulisēs ar kaut kādiem naudas maksājumiem, bet arī, piedaloties likumdošanas veidošanā. Un tā nav tikai savu interešu lobēšana. Cita lieta, ka uzņēmējiem patīk būt neatkarīgiem. Es katrā ziņā ietu politikā tikai tad, kad es būtu pietiekami turīga, lai man nebūtu jādomā par ikdienas ieņākumiem, jo Latvijā valsts vēl ilgi nespēs atļauties valsts ierēdņiem atlīdzināt atbilstoši viņu patiesajiem pienākumiem. Arī politiķa reitings sabiedrībā ir tik zems, ka ir jājautā – vai es to gribu? Tāpat es varētu jautāt: kādēļ cilvēki no medijiem neiet vairāk politikā? Jūs esat tikpat politiski kā mēs. Taču uzņēmēji ļoti aktīvi piedalās politikā pašvaldības līmenī. Pēdējā gada laikā esmu daudz apmeklējusi pašvaldību un varu pateikt – tur, kur vadībā ir daudz uzņēmēju, tur pašvaldība strādā daudz labāk. Pietiek pat tikai atvērt internetā lappusi par Liepāju, lai redzētu, kāda tur ir pozitīva attieksme pret investoru. Līdzīgi kā Ventspils. Tas ir piemērs, kā sava nopelnītā nauda ir ieguldīta, lai sakārtotu vidi pilsētā, lai veidotu tēlu par sevi – gan pilsētā, gan uz āru. Arī mazo pilsētu vidū ir daudz pozitīvu piemēru – Smiltene, Alūksne. – Kāds ir Rīgas tēls? – Pamazām tas jau kļūst pazīstamāks. Rīgas arhitektūra, Jūrmalas pludmales. Pludmales ir milzīga Latvijas vērtība; Kolkas rags, Līvu krasts, kāpu zonas. Rīga ir krietni dzīvāka par Oslo. To katrs norvēģis pateiks. Šeit ir naktsdzīve. No Rīgas centra pusstundas laikā var nokļūt pludmalē vai laukos. Mums ir vēl daudz apslēptu pērļu – Daugavpils cietoksnis, Liepājas Karosta. Pedvāle – viena no interesantākajām vietām Eiropā. Mums diemžēl tas liekas kaut kas otršķirīgs. Mēs esam pazīstami kā kulturāla vieta. Mēs tādi esam. Man bija gods piedzīvot Barišņikova atgriešanos dzimtajā pilsētā, viņš teica – jums ir lieliska opera. Un tā tas ir. Skandināvi mūs par to apskauž.

Komentāri (17)CopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu