Vai pamatoti? To jautāsim cilvēkam, kuru Viktors Igo dēvētu par "karaļa ausī čukstētāju", bet oficiāli tas ir Dans Titavs - Ministru prezidenta palīgs. Savu vērtējumu paudīs arī LU Sociālo zinātņu fakultātes dekāne Inta Brikše un politoloģe, interneta portāla "Politika" galvenā redaktore Nellija Ločmele. RB: - Kā jūs vērtējat Ministru prezidenta sadarbību ar masu medijiem? D.Titavs: - Valdības darbs ir daudz atklātāks nekā agrāk. Cita lieta, ka žurnālisti tik bieži neiegūst intervijas. RB: - Pārmetums ir vairāk par attieksmi pret žurnālistiem. Par augstprātību pret viņiem. D. T.: - Tās ir emocijas. Premjera prasība ir profesionalitāte. RB: - Vai jums ir pārliecība, ka Einars Repše saprot, kā funkcionē demokrātiskas valsts mediji? I. Brikše: - Domāju, ka ne, jo Einara Repšes iepriekšējā pieredze saistās salīdzinoši ar šauru un specifisku jomu - ar banku darbību. Otra lieta - Latvijas Bankā (LB) radīts ļoti pamatīgs preses dienests. (Neesmu dzirdējusi sliktus vārdus par tā vadītāju Edžu Vējiņu, kurš ilgstoši veidojis LB prezidenta attiecības ar presi.) Manuprāt, tagad Repše nav īsti gatavs saskarties ar žurnālistiem, kuru uzdotie jautājumi skar daudz plašāku spektru nekā ierastais. Acīmredzot bankā viņš jutās daudz profesionālāk un drošāk. Līdz ar to rodas problēmas un dziļā iztaujāšana kļūst nepatīkama. N. Ločmele: - Redzam pretrunu starp tēlu, ko pats Ministru prezidents cenšas veidot (vadonis ar stingru roku), un starp to, ka valdības vadītājam ir pienākums nemitīgi atbildēt. Viņš atrodas amatā, kas faktiski visu laiku prasa sniegt atskaiti par padarīto. Te, lūk, rodas pretrunas, kuras premjers nespēj tik viegli savienot. D. T.: - Precīzi! Visu nosaka darbs. Savukārt pretruna ir savādāka. Žurnālisti vienmēr grib atbildi - tagad un tūlīt. Katru dienu un ik pēc pusstundas. Principā varētu tā darīt, un daudzi premjeri tā arī ir darījuši. Jautājums tikai: kāds bijis viņu darba rezultāts? N. L.: - Jā, es tikai gribu atgādināt, ka cilvēks, kurš šo momentāno darba rezultātu ir pieprasījis "tagad un tūlīt", ir pats Einars Repše. Viņš ienāca politikā ar uzstādījumu: mums ir vajadzīgi ātri rezultāti. Tieši šī zibenīgā reakcija bija tā, ar kuru Repše centās atšķirties no citiem politiķiem. D. T.: - Darbā - jā. Taču vienlaikus Ministru prezidents nav nekāds zvērs, kurš jāmedī, kuram jāliek lamatas, kuram jebkurā diennakts laikā uz jebkuru jautājumu jāatbild. N. L.: - Premjers atrodas amatā, kur katrs solis notiek publiski. D. T.: - Einars Repše ir daudz publiskāks nekā iepriekšējie premjeri. Žurnālistiem ir iespējams vērot darba procesu, nevis prasīt komentārus par to. I. B.: - Patiesībā mēs pašlaik runājam par komunikācijas politiku. Acīmredzot ar to kaut kas nav kārtībā. Tā nav būvēta tā, lai premjers pats spētu pārvaldīt savas attiecības gan ar medijiem, gan ar sabiedrību. Un vēl viena lieta, kas šobrīd ļoti raksturīga Latvijai: tiek būvētas t.s. varas personas. Žurnālisti nejautā speciālistiem, bet varas personām. Atliek secināt, ka svarīgu jautājumu izlemšana nesaistās ar demokrātisku konsensusu, bet tikai ar Ministru prezidenta vārdu. Līdz ar to - likumsakarīgi, ka jautā tieši viņam. RB: - Dans Titavs pats kādu laiku ir strādājis žurnālistikā, tātad pazīst mediju "ķēķi" no iekšpuses. Cik profesionāli un objektīvi ir jūsu bijušie kolēģi? D. T.: - Profesionālisms. Tā ir problēma, kas visu laiku vajājusi Latvijas žurnālistiku. Izbrīna, cik ļoti ātri krīt profesionālais līmenis. Žurnālisti kļūst arvien jaunāki, arvien neprofesionālāki. Tas nerada problēmas valdībai (valdība ar laiku pati uzrādīs sava darba rezultātus). Tas rada problēmas sabiedrībai. Žurnālisti galveno cenšas saskatīt Vecrīgas intrigās. Tas viņus interesē. Vairāk nekas. RB: - Ko saprast ar jēdzienu "Vecrīgas intrigas"? Teritoriju ap Jēkaba ielu? D. T.: - Nē nu… vēl tur dažas ielas klāt… bet principā "Vecrīgas līmenis". Analizēt procesus, valdības un frakciju sēdes - to spēj ļoti maz žurnālistu. RB: - Cienījamā dekāne, "spļāviens pa vējam" uz jūsu pusi… I. B.: - Nedomāju, ka tas ir spļāviens uz manu pusi. Universitātē cilvēki mācās ne tikai žurnālistiku, bet arī sabiedriskās attiecības. Ja aplūkojam pārmetumu, ka žurnālistika nav profesionāla, tad sabiedriskajās attiecībās (kontekstā ar premjera sabiedrisko attiecību konsultantiem, preses sekretāriem) nevajadzētu būt problēmām. Ja sabiedriskās attiecības ir profesionālas, tās spēj menedžēt arī sliktu žurnālistiku. Ja runājam par pēdējo gadījumu, kad Latvijas Radio žurnālistam atteica intervijas, Jānim Krēvicam nevar pārmest ne ētiskas, ne profesionālas dabas pārkāpumus. Tādēļ rodas jautājums: kurā laukuma pusē tad īsti spēlē šie neprofesionāļi? D. T.: - Nē, tā lieta jau ir tieši par sabiedriskajām attiecībām, kuras Repšes kungs nepieņem. Viņš nemaz tajās neiesaistās. I. B.: - Žēl, ka premjers ignorē sabiedriskās attiecības. D. T.: - Man gan nav žēl, ka premjers ignorē sabiedriskās attiecības! Viņš toties neignorē sabiedrību. Latvijā sabiedriskās attiecības ir paceltas tādā kā fetiša lomā. Mums ir daudzi cilvēki ar lieliskiem reitingiem, Gundars Bojārs, piemēram. Taču viņam ir lielas problēmas ar pilsētas pārvaldīšanu. Bet reitings toties labs, jo viņam ir labas sabiedriskās attiecības, kas izmaksājušas rīdziniekiem apmēram 120 tūkstošus latu. I. B.: - Ja jau premjers apzināti ignorē sabiedriskās attiecības, tad man jājautā: kas viņam dod tik muļķīgus padomus? RB: - Mediju speciālists Sergejs Kruks laikrakstam RB saka: "Reiz jau Repše līdzīgā situācijā dabūja atvainoties, un tagad jāgaida, kad atvainosies atkal. Katrā ziņā tas ir akmens viņa komunikāciju konsultantu dārziņā, kuri ļoti slikti strādā." Dan, tas akmens, ko sviež Kruks, šoreiz trāpa jums pa pieri… D. T.: - Ah… jāāā… man grūti komentēt komentārus. Varu atkārtot - sabiedriskās attiecības nav pašmērķis un premjers ar tām PRINCIPĀ nenodarbojas. Objektīvas informācijas sniegšana - tā ir cita lieta. Tagad visi žurnālisti var iepazīties ar valsts uzņēmumu līgumiem, nevis ar stāstiem, kas šajos līgumos rakstīts. Drīzāk žurnālisti varbūt nemaz negrib šo informācijas plūsmu saņemt. Viņi grib dzirdēt komentārus par līgumiem, nevis paši lasīt dokumentus, jo tas, protams, ir grūtāk. Tur kaut kāds intelekts jāiegulda. N. L.: - Uztvert sabiedriskās attiecības vienkārši kā smadzeņu skalošanu ir nepiedodami šaura izpratne. Būtībā sabiedriskās attiecības ir tieši tas, ar ko Ministru prezidents nodarbojas ikdienā. D. T.: - Es domāju tās lētās sabiedrisko aktivitāšu akcijas. N. L.: - (Man šķiet, ka tās pat ir ļoti dārgas…) Ikvienam cilvēkam jābūt skaidrībai, kāds ir Ministru prezidenta viedoklis par jebkuru jautājumu… D. T.: - …neesmu pārliecināts, vai par jebkuru. N. L.: - PAR JEBKURU JAUTĀJUMU, KAS VALSTĪ IR SVARĪGS. Kas IR SVARĪGS, izšķir tas, kurš jautājumu uzdod. Ērtākais veids, kā to noskaidrot - ar mediju palīdzību. Tāpēc žurnālisti ir tie, kas sabiedrības vārdā uzdod šos jautājumus. Repše atrodas tādā amatā, kurā jāatbild uz jautājumiem. Neatkarīgi no tā, cik muļķīgi tie ir. Un pastāv taču tik daudz elegantu veidu, kā tikt ar tiem galā. Savukārt vērtēt žurnālistu profesionalitāti ir to cilvēku uzdevums, kuri ar saviem santīmiem maksā par avīzēm. D. T.: - Jūs visu laiku sliecaties uz to, ka vajadzētu iesaistīties sabiedrisko attiecību - es teiktu - populistiski publicistiskā karā. I. B.: - Nav runa par to. Patiesībā tās ir elementāras lietas, kas aprakstītas jebkurā mācību grāmatā par sabiedriskajām attiecībām. D. T.: - Piedodiet, tā kā neesmu spējis pabeigt jūsu Universitāti, tad visas mācību grāmatas neesmu lasījis. RB: - Tad jūs varbūt šobrīd neesat īstajā amatā? D. T.: - Varbūt, varbūt… Ne man to spriest. Ne man to spriest. N. L.: - Ministru prezidents gribot vai negribot iesaistās sabiedriskajās attiecībās. Jautājums tikai par kvalitāti - kā viņš to dara. D. T.: - Tieši tā! Un tā ir Ministru prezidenta izvēle, kā viņš to dara. Līdz šim, manuprāt, premjers to dara ļoti veiksmīgi. RB: - Nav noslēpums, ka īpaši pēc pēdējās "saraušanās", kad Einars Repše atteica tradicionālo interviju Latvijas Radio, mediji klupa krāgā premjeram. Izskanēja viedokļi, ka publiska amatpersona nav kaprīza popzvaigzne, kura drīkst pasūtīt sev tīkamu žurnālistu. Kā tad ir - drīkst vai nedrīkst? D. T.: - Nedrīkst, un neviens arī nepasūta. Jautājums ir daudz sarežģītāks. Pirmkārt, bēdīgi, ka Latvijā ir tik vāja žurnālistu savienība. Otrkārt, mediji ļoti bieži ir nevis sabiedrības tribūns, bet gan īpašnieku viedokļa paudēji. N. L.: - Ko darīt - tāda Latvijas situācija. Mediji ir tādi, kādi ir. Arī sabiedrība. Arī premjers spiests strādāt tādos apstākļos, kādi ir. D. T.: - Mani izbrīna jūsu kā mediju speciālistu vēlme pateikt: nē, medijus nedrīkst kritizēt. Kāpēc?! Kas to tā ir ierakstījis kaut kur? Pie kam kritika ir objektīva. Medijus taču ietekmē izdevēji un politiķi. Žurnālisti nav vienoti un necīnās par savām tiesībām. Bet nē - medijus kritizēt mēs nedrīkstam! Premjers drīkst vērtēt profesionālismu. Vajadzētu arī atiet no tā, ka Latvijas Radio ir monopolizējis premjera viedokli. Jāsaka arī, ka vēlme runāt bija tieši no radio puses. Nav svarīgi, kurš radio vai kurš žurnālists intervē, svarīgi, lai informācija no premjera iespējami labi tiktu pasniegta. RB: - Ko nozīmē "iespējami labi"? D. T.: - Protams, jautājumus identificē žurnālists, bet viņš ļauj atbildēt arī otram. I. B.: - Nepatika pret jautājumiem nav kritika. Tā ir attieksme. D. T.: - Ja godīgi, tad kritika nāca arī no pašiem žurnālistiem. Viņi sūdzējās, ka šīs intervijas nedod iespēju iegūt informāciju. Notiekot tikai strīds starp žurnālistu un Ministru prezidentu par sīkiem jautājumiem, kas viņus neinteresējot. Tā ka arī no mediju puses nāca lūgums - vai jūs tur nevarat kaut ko izdarīt. N. L.: - Kā?! Vai tad tā nav absurda situācija, ja pārējiem žurnālistiem jāgūst informācija no kāda cita masu medija? RB: - Atliek secināt, ka Ministru prezidents ir pārāk reti pieejams. D. T.: - Nē. Jau teicu - pieradums. Kā kaut ko raksta, tā par visu vajadzīgs Repšes viedoklis. N. L.: - Kur ir problēma? Vai premjeram nav viedokļa? D. T.: - Nē, nē! Domāju, ka nepieciešams profesionālo viedokli deleģēt ministriem, varbūt vēl zemākā līmenī. I. B.: - Nu bet kāpēc tad ministriem nejautā?! Varbūt viņi ir vēl mazāk gatavi atbildēt? N. L.: - Iespējams, žurnālistiem radies priekšstats, ka valdības vadītājs ir vienīgais, kas visu izlemj. (Vai tad šis nav tas tēls, ko Ministru prezidents pats vēlas par sevi radīt?) Tieši to viņi ievērojuši. Šos spēles noteikumus. Lūk, iemesls, kāpēc žurnālisti vēršas tikai pie premjera. I. B.: - Piekrītu Danam Titavam, ka nesamērīgi bieži tiek prasīts tieši Repšes viedoklis. Bet tā nav tikai žurnālistu problēma. Tā ir arī auditorijas problēma. Tāpēc, ka mums ir izteikti uz politisko eliti orientēta sabiedrība. Mums ir izteikti uz politiku orientēts mediju saturs. RB: - Vai jums kā cilvēkam, kurš drīkst runāt visas Ministru prezidenta komandas vārdā, bieži nākas saskarties ar… D. T.: - …nu jau, nu jau! Te ir atkal tie mīti, kas izplatās! RB: - Pirms es pabeigšu jautājumu, kurā jūs mani pārtraucāt - vai tad jums kāds ir liedzis vārdu? D. T.: - Brīvā valstī… RB: - Un es jau nobijos… Tātad vai valdības komandai bieži nākas saskarties ar provokācijām no mediju puses? D. T.: - Drīzāk ar vēlmi ieraut Ministru prezidentu kāda grupējuma cīņās. Tā kā mediji pieder dažādiem grupējumiem, tad šādi jā. Tādās provokācijās gan premjers neiesaistās. RB: - Vai žurnālisti pret "Jaunā laika" valdību ir daudz prasīgāki un tendenciozāki? Vai varat minēt arī konkrētus piemērus, kad premjers ir nostādīts, jūsuprāt, neērtā situācijā? D.T.: - Nē, nē, es negribu sasprindzināt savas mazās smadzenes, lai minētu kaut kādus konkrētus piemērus. Man liekas, ka žurnālistiem (no bailēm, ka viņiem kāds pārmetīs angažētību) ir neliela fobija. Tāpēc viņi vienmēr uzskata, ka labāk ir kritizēt. Lai kas arī notiktu. Vienalga ko. RB: - Pieņemsim, ka žurnālistu jautājumi nav provokatīvi, bet ir vienkārši stulbi. Ko darīt amatpersonai, saskaroties ar klaju muļķību? I. B.: - Nav stulbu jautājumu. Ir tikai stulbas atbildes. RB: - Dan, vai ir tādi žurnālisti, ar kuriem jūs neieteiktu premjeram kontaktēties? D. T.: - Tāda saraksta mums nav. Varbūt ir izdevumi, ar kuriem es neieteiktu saistīties. RB: - Kuri? D. T.: - Visa tā sadaļa, kas atrodas kiosku augstākajos plauktos. RB: - Erotika un "porņuki"? D. T.: - Acīmredzot. RB: - Mediju speciāliste Sandra Veinberga laikrakstam RB saka: "Latvijā nesaprotamā veidā kā tāds postsovjetisma simbols ir saglabājušās regulāras intervijas ar amatpersonām. Nesaprotu, kādēļ tām tiek izrādīts tik liels gods. Premjeram ir jāizpelnās, ka viņu intervē." Varbūt patiešām jābeidz šī pakaļskriešana amatpersonām un politiķiem? Šī nožēlojamā, stundām garā nīkšana pie Ministru prezidenta kabineta, lai visbeidzot nofilmētu dažus kadrus, kad Einars Repše ignoranti paiet garām žurnālistu baram, kas izmisīgi ķērc pēc atbildēm uz viņu jautājumiem. D. T.: - Ir nodrošināta atklātība. Tas ir svarīgāk nekā tas, vai premjers paskrējis garām kādam žurnālistam. RB: - Ar ko tas var beigties, ja Repše tā arī turpinās skriet garām žurnālistiem? I. B.: - Ja premjera tēls arī turpmāk tiks būvēts autoritārā stilā, tad ir izdevīgi šādā veidā atsist žurnālistus. Tā viņš demonstrē savu varu: Repše var atļauties visu. RB: - Lielai sabiedrības daļai taču patīk! I. B.: - Patīk. Ilgas pēc stiprās rokas Latvijā patiešām ir ļoti lielas. Diemžēl šāda rīcība pēc laika var bīstami atspēlēties. Publika šo ignoranci var uztvert kā vērstu arī pret sevi. Ziniet, man kļūst arvien skumjāk un skumjāk. Varbūt patiešām Latvijas žurnālistiem trūkst pašcieņas…. Šķiet, ka viņi pārlieku izlutinājuši šos augstākās varas pārstāvjus ar savu uzmanību. Politiķiem nav pat vairs jāpiepūlas, lai nokļūtu medijos. Viņiem tiek nodrošināts ēterlaiks vai vieta laikrakstos. Tāpēc vairāk vajadzētu uzklausīt ekspertu un vienkāršo cilvēku viedokļus… (D.T.: - Tieši tā!) I. B.: - …un tad, iespējams, varas pārstāvjiem būs daudz pamatīgākas problēmas. Tad viņi paši stāvēs pie Latvijas Radio durvīm un lūgsies, lai žurnālisti intervē.