1986. gadā, vēl PSRS pastāvēšanas laikā, toreizējais komunistiskās partijas līderis Mihails Gorbačovs pirmo reizi šīs nu jau ekslielvalsts pastāvēšanas vēsturē atzina legālu privātu uzņēmējdarbību, tas tika definēts arī vairākos likumdošanas aktos. Šo brīdi varētu uzskatīt par starta šāvienu pārejai no vienas sabiedriski ekonomiskās iekārtas uz citu – no administratīvi komandējošās sistēmas, plānveida ekonomikas uz brīvo tirgu. „Sajūta, kas ir kapitālisms, Latvijai tika atņemta 1940. gadā, līdz ar padomju režīma iedibināšanu,” saka Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta docētājs, LU Optometrijas centra finansu direktors Jānis Dzenis, kas pats gan nav darbojies privātajā biznesā, taču bijis saistīts ar dažādām tā izpausmes formām un pētījis šo jautājumu, viņa vārdiem izsakoties, „no filozofiskās puses”. „Padomju laikos bijs zudusi izglītības bāze, kas būtu jāuzņem jau ar mātes pienu. Depozīts, kredīts, procentlikme – šādi un līdzīgi jēdzieni, normālas biznesa vērtības, mums nepastāvēja gadu desmitiem. Kapitālisma ļaunā daba tika atmaskota ar Majakovska dzeju, uz satīriskā žurnāla Dadzis vākiem tika zīmēti riebīgi resnvēderi frakās utt. Par laimi, vieniem bija vēl mammas, citiem vectēvi, vēl citiem onkulis laukos, kas bija dzīvojuši kapitālismā un viena vai otrā formā šo informāciju nodeva tālāk (ar to mūsu situācija bija labāka nekā Krievijā, kur šīs saknes tika apcirstas jau 1917. gadā, un šis ir viens no iemesliem, kāpēc tirgus attiecību ieviešana Latvijā norit daudz civilizētāk nekā austrumu kaimiņiem). Taču kapitālisma analfabētisms vienalga pletās plašumā. Tirgus attiecības fiziski izdzīt no sabiedrības nevar, taču sociālismā tās ieguva īpatnu, aplamu veidu. Pirmām kārtām ar to es domāju blata sistēmu: „tu man – es tev”. Īpaši kroplu šo formu padarīja tas, ka apmaiņa notika ar precēm vai pakalpojumiem, nevis naudu. Naudā viss ir izmērāms vienkārši. Es pārdodu kafiju par rubli – pretī saņemu tēju par šādu pat summu. Bet ja man par kafiju sola ceļazīmi uz kūrortu pie Melnās jūras vai somu ledusskapi, varbūt jādod septiņas kafijas, varbūt vienpadsmit? Tas ļāva kupli zelt manipulācijām, negodīgumam.” Bizness – tā ir prasme riskēt „Pēc vienas no definīcijām uzņēmējdarbība ir spēja kontrolēt risku,” formulē J. Dzenis. „Kontrolējot risku, uzņēmējs nopelna. Bet – jo augstāka ir riska pakāpe, jo „plānāks” ir cilvēku slānis, kas to spēj uzņemties. Staļina laikā varas attieksme pret tirgus attiecībām bija visskaidrākā. Mazākās aizdomas par kapitālismu un galva – nost! Cilvēku skaits, kas spētu kontrolēt šādu risku, bija neiedomājami niecīgs, un ne par kādām biznesa attiecībām šajā laikā pat runāt nevaram. Nāca Hruščova, Brežņeva laiki, riska līmenis kritās un proporcionāli auga riskēt gatavo un spējīgo slānītis. Bet, kaut par tulpju vai kāpostu audzēšanu izsūtīšana uz Sibīriju vairs nedraudēja, vienalga tā bija staigāšana pa naža asmeni. Pastāvēja risks tikt apvainotam par sociālistiskā īpašuma piesavināšanos, spekulāciju u.tml. Gorbačova sāktā „perestroika” iekustināja sociālisma kapu zvanu. Taču arī šajos gados valdīja likumdošanas duālisms. Ar uzņēmējdarbību nodarboties drīkstēja, tajā pašā laikā pantus par spekulāciju neviens no kriminālkodeksa svītrojis nebija. Tātad – bija atbrīvota telpa, kurā darboties, bet tā bija drausmīgi riskanta. Tāda bija situācija kooperatīvu rašanās brīdī.” Veiksmes formula: zināšanu vietā pārdrošība J. Dzenis šo posmu vērtē divējādi: Latvija it kā atgriezās tajās pašās pozīcijās kā 1940. gadā un tajā pašā laikā biznesa kultūrvide bija pavisam cita. „Kas tad aizgāja uz kooperatīviem? Raibu raibā sabiedrība. Puķu audzētāji, kas praksē bija apguvuši, kā un ko darīt. Bārmeņi un oficianti, kas arī savas tirgošanās iemaņas bija apguvuši – kaut vai paņemt trīnīti, lai ielaistu apmeklētāju krogā. Vienkārši apsviedīgi puiši, daļa no viņiem veiksmīgi lika lietā kompartijas un komjaunatnes laikā iegūtos kontaktus un komunikabilitāti. Daļēji legalizējās kriminālās struktūras, tā saucamie „cehoviki”. Kooperatīvus dibināja pie lielajām rūpnīcām, jo, ko pēc likuma nedrīkstēja lielais, to varēja atļauties tā paspārnē piemitinājies mazulis – pa pusei legāli, pa pusei slepus izmantot pārpalikumus, saražot kādu plānos neparedzētu preci, iztirgot kaut ko papildus limitam utt. Veiksmi lielākoties noteica nevis zināšanas (kur gan tās varētu būt iegūtas), bet veiklība, intuīcija un pārdrošība.” Līdzekļus uzkrāt nevarēja atļauties Jo lielāks risks – jo lielāka peļņas iespēja. „Līdz ar to kooperatīvs atļāva cilvēkiem, kas uzņēmās un prata nokontrolēt šo risku, ļoti labi nopelnīt,” saka J. Dzenis. „Un daudzi to darīja, nerēķinoties ne ar ko, liekot visu uz vienas kārts, jo vēlēšanās tikt pie naudas bija mežonīga. Dažs pie lielā rubļa arī tika, cits palika pie sasistas siles. Taču viens no biznesa pamatlikumiem skan tā – uzņēmējdarbības peļņa ir galvenais līdzeklis, kā paplašināt darbības sfēru. Savukārt kooperatīvs bija orientēts uz ātru peļņu. Ieguldīt līdzekļus ilgtermiņā, ražošanas pamatlīdzekļu attīstībai neļāva divas lietas – aizvien dramatiskākā tempā pieaugošā inflācija un ārkārtīgi nesakārtotā likumdošana. Līdz ar to visas darbības sfēras nonivelējās līdz dažām pakalpojumu sniegšanas jomām (pirmām kārtām – sabiedriskā ēdināšana, taksometri), tirdzniecībai – šodien pērku, rīt pārdodu. Zinu kooperatīvu, kas sāka ar tiem laikiem augstas tehnoloģijas ieviešanu, taču beidza ar to, ka „dzina” furgonus no Sibīrijas uz Austrumeiropu. Kooperatīvi pelnīja uz mežonīgo, neadekvāto cenu starpību pie mums un ārzemēs. Viens no tā laika pazīstamākajiem kooperatīviem Forums sāka ar to, ka notirgoja Polijā sliedes un vēl kaut kādus dzelžus un iepirka datorus.” Pirmā brīvā telpa tirgū bija aizpildīta, un likumsakarīgi vajadzēja spert nākamo soli. Kooperatīvu ēras beigas iezvanīja likuma Par uzņēmējdarbību pieņemšana 1991. gadā. Tajā bija noteikta pāreja uz jaunu formu – sabiedrību ar ierobežotu atbildību. Likums noņēma vienu lielu risku: atbrīvoja uzņēmēju no nepieciešamības „spēlēt uz visu banku”, firmas saimnieciskās neveiksmes gadījumā viņš vairs neatbildēja par to ar visu savu mantu. Sakārtotākā likumdošanas bāze ļāva atlicināt līdzekļus un kalt plānus ne tikai rītdienai, bet aizvien tālākam laika posmam, deva pārliecību, ka prokurors tālab vien, ka ar kreiso kāju no gultas izkāpis, nevarēs izrakstīt aresta orderi. Pakāpeniski izlīdzinājās cenas mūsu un ārvalstu tirgos, vieglās un ātrās peļņas avots izsīka, bet prasmes pāriet uz augstāku līmeni, bez kura attīstība nav iedomājama, pietrūka. „Turklāt kooperatīvu darbība bija reģionāli ierobežota, proti, lai gan daudzi uzsvēra, ka viņu darbības ass ir Austrumi–Rietumi, reālais tirgus bija postsovjetiskā telpa,” tā J.Dzenis raksturo vēl vienu apstākli, kas sekmēja šīs uzņēmējdarbības formas finišu. Valstij jāmīl savs uzņēmējs J. Dzenis uzskata, ka prasmīgai darbībai privātajā biznesā ir nepieciešams tāds pats talants kā fiziķim vai dzejniekam. „Katram daba tādu nav devusi, labākajā gadījumā kādiem 5–10% strādājošo. Veiksmīgs biznesmenis nes sabiedrībai labumu. Viņš ir uzņēmies risku, devis darbu cilvēkiem, parādījusies jauna naudas plūsma, ienākumi budžetā. Valstij ir jāmīl savs uzņēmējs, nu vismaz čakarēt viņu nevajadzētu! Bet kad „jauno laiku” sākumā finansu portfeļa turētājs Dombrovskis ieminējās, ka dividendes vajadzētu aplikt ar 10% nodokli, tad gan man gribējās iebrēkties – kas te notiek! Cilvēks ir riskējis, devis labumu citiem, un viņš ir pelnījis riska prēmiju. Bet tagad viņš saņems tikpat, cik tas, kurš rāmi darbojas valsts noteiktajos rāmīšos. Labi, ka šai idejai nebija garš mūžs. Valsts uzdevums ir pēc iespējas samazināt visa veida riskus uzņēmējdarbībai, lai arvien lielāks iedzīvotāju slānis varētu ar to nodarboties. Kriminālais risks. Tas jūtami gājis mazumā, bet šādas tādas izpausmes vēl pastāv. Likumdošanas risks. Lai pēkšņi netiktu sperti soļi, kas nav prognozējami un kam neesmu gatavs, teiksim, valdība ņem un nobalso, ka PVN būs nevis 18, bet 25%. Es daudz drošāk skatītos rītdienā, ja valdība nevis kašķētos, bet nāktu ar savu pozitīvo programmu, darītu visu iespējamo, lai sakārtotu likumdošanas telpu un ļautu darboties tiem, kas prot un grib strādāt.” Bez kooperatīviem būtu bijis sāpīgāk „Sabiedrības attieksmi pret kooperatīviem, privāto biznesu kopumā precīzi parāda tautas mutvārdu folklora – anekdotes,” uzskata J. Dzenis. „Tur uz zoba tiek pavilkti „biezie”, jaunie krievi, citreiz jaunie latvieši. Tas vairs nav naidpilnais un kategoriskais noliegums kā Staļina laikos, taču atturība, skepse ir diezgan jūtama. Tas gan ir saprotams. Kapitālisma ābeces pirmo mācībstundu daudzi izjuta diezgan skarbi: sākot ar tiem, kurus apkrāpa noguldījumu firmas un beidzot ar tiem, kuri netika galā ar strauji izaugušajiem komunālo maksājumu rēķiniem. Bet, ja mēs vakarā būtu aizgājuši gulēt sociālismā un otrā dienā pamostos tādā brīvā tirgus situācijā, kāda valda šobrīd, pāreja būtu izjūtama daudz nežēlīgāk. Daba vispār nemīl straujus procesus, dabā tie nozīmē katastrofu. Ir nepieciešama pakāpenība. Un kooperatīvs ar visām negācijām, ko tas nesa sev līdz, izpildīja ļoti svarīgu lomu – bija buferis ceļā uz jaunu ekonomisko formāciju.” KRISBERGS: „NEGRIBĒJU BŪT IERINDNIEKS NABADZĪGO PULKĀ” Viena no pretrunīgāk vērtētajām personībām gan kooperatīvu laikā, gan vēlāk ir Valdis Krisbergs, firmas "Auseklītis" dibinātājs, vēlāk Rīgas Domes un 6. Saeimas deputāts. Vieniem viņa vārds ir sinonīms uzņēmībai un drosmei, citiem – afērām un divkosībai. „Kooperatīvs – tas bija nākamais, likumsakarīgais solis to cilvēku dzīvē, kuri arī sociālisma gados savā būtībā bija uzņēmēji,” uzskata V. Krisbergs. „Likums, piemēram, saņemot patentu kaut kādu niecīgu iespēju privātajai iniciatīvai deva. Bet tik un tā viņi visi staigāja zem Damokla zobena – padomijas kriminālkodeksa 151. pants paredzēja bargu sodu par aizliegto uzņēmējdarbību. Arī es negribēju pakļauties iekārtas prasībai visiem būt vienādi nabadzīgiem. Gribējās būt nedaudz bagātākam. Turklāt nevis uz kompartijas vai komjaunatnes naudas kaudzes sēžot – dažs labs vēl šobaltdien uz tās rēķina dzīvo, cepuri kuldams – bet ar savu darbu.” Krisbergs Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā ieguvis fotogrāfa prasmi, un tā bija viņa pamatnodarbošanās (mazāk zināma viņa darbības joma ir deju kolektīvu vadīšana, studiju un kursu rīkošana un pat varietē programmu vadīšana). „70. gados runāja, ka ir tikai divas nopietnas fotofirmas – "Rīgas Foto" un "Krisbergs&Co", tā mani bija iesaukuši,” lepnumu neslēpjot, atceras Krisbergs. „Mans darbības lauks bija bērnudārzi, skolas, esmu bildējis tūkstošiem kāzu.” "Auseklītis" tika nodibināts 1988. gada oktobrī. „Tad savu darbību papildināju ar automašīnu remontu – pats šo to pratu, uzaicināju vēl dažus vīrus, un pie manas mājas Kalngalē atvērām vienu no pirmajiem privātajiem servisiem. Pēc mēneša varēju izmaksāt pirmo algu – ap 150 rubļu, tam laikam pietiekami lielu naudu. Bet vēl lielāka bija morālā alga. Man nebija neviena kaklakunga, mani nevarēja izmest no darba, jo pats biju darba devējs. Un slinkot nebija laika, labāk strādāju 16 stundas dienā un nopelnīju vēl 150 rubļus.” Gerkenam palīdzēja, Ķirsons riskēja "Auseklīša" dibinātājam ir savs spriedums par laikabiedriem privātbiznesā. „Ar Gerkena kungu mums reģistrācijas apliecību numuri ir turpat blakus. Vēlāk Raimondam daudz ar padomu palīdzēja deputāts Leiškalna kungs, Gerkenam arī bija turīgs tēvocis Vācijā. Man onkuļa nebija, bet laikam bija labāka galva. Ķirsonu apbrīnoju par viņa drosmi – man ņemt tik lielu kredītu dūšas nebūtu. Un liekas – kas tur tajā Krasta ielas "Lido" ir, viens vienīgs kičs. Bet, ja es nedēļu tur neesmu aizbraucis pusdienās, man kaut kā pietrūkst.” Nedauzīju vitrīnas. Dibināju partijas V. Krisbergs atšķirībā no daudziem citiem tā laika kooperatoriem uzsver politikas un ekonomikas ciešo saistību. „1989. gadā izdomāju – kāpēc mašīnas privāti pārdod tikai Rumbulā, kur pircēju krāpj, kā vien var – naudas vietā iemānot papīra strēmeļu „lelli” u.tml. "Auseklītis" sāka tirgot auto. Bet toreizējais Ministru Padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Čepāņa kungs, starp citu, mans vēlākais partijas biedrs "Saimniekā", izdeva lēmumu, kas kooperatīviem aizliedza tirgot automašīnas (faktiski tikai "Auseklītim", jo bijām vienīgie, kas privāti darbojās šajā jomā). Iemesls – mūsu darbība, lūk, radīja zaudējumus valsts uzņēmumam veikalam "Starts". Ko atlika darīt, kad valsts sāka jaukties kooperatīvu darbībā? Ņemt rungu un dauzīt veikalu vitrīnas? Mēs izvēlējāmies citu ceļu – pašiem iet politikā. Jā, varbūt visādiem pogu štancētājiem un apšaubāmas kvalitātes kurpīšu līmētājiem sabiedriskā darbība neinteresēja. Taču tie kooperatori, kas izgāja cauri visām likumdošanas jukām, naudas reformām, reizēm zaudējot turpat vai visus iekrājumus, un tomēr turpināja strādāt, bez politikas izdzīvot nevarēja.” Krisbergs aktīvi metās šajā jomā: par korumpētu nosauca Godmaņa valdību, par ko toreizējais premjers viņu pat nesekmīgi centās iesūdzēt tiesā, bija Latvijas Kooperatoru politiskās apvienības un Latvijas Liberālās partijas dibinātāju vidū, vadīja Latvijas Privātuzņēmēju asociāciju, darbojās Rīgas Domē un 6. Saeimā („uz to aizgāju ideālistisku nodomu vadīts – lai no Saeimas tribīnes pastāstītu deputātiem, kas rūp un kas vajadzīgs privātuzņēmējam, taču ātri pārliecinājos, ka valsts intereses te svarīgas tikai retajam”). Krisbergs tomēr turpināja ik pa brīdi nākt klajā ar uzbrūkošiem paziņojumiem gan par politiķiem, gan citiem uzņēmējiem. „Ja kādam esmu parādā – atdošu!” 1994. gadā par "Auseklīša" (tolaik jau akciju sabiedrības) valdes priekšsēdētāju kļuva Juris Dzelme. Tieši savu iekļaušanos politikā un "Auseklīša" vadības grožu nodošanu citam cilvēkam Krisbergs tagad uzskata par galveno iemeslu firmas bankrotam. Tā rezultātā savus "Auseklīša" akcijās ieguldītos līdzekļus zaudēja tūkstošiem cilvēku. „Mana aiziešana politikā brīdī, kad bija būtisks biznesa samezglojums – tā bija nodevība, un par to es pilnībā uzņemos vainu. Taču pie maniem pirkstiem nav pielipis neviens svešs santīms, un, ja kādam ir dokuments par neizpildītām saistībām, zem kura ir mans, nevis Dzelmes kunga paraksts, lai nāk pie manis, un es parādu atmaksāšu”. Tiesa gan uzskatīja citādāk – 1998. gada jūnijā par apzinātu grāmatvedības datu sagrozīšanu un krāpšanu Krisbergam tika piespriesti pieci gadi cietumsoda. Taču jau pēc pusotra gada bijušais "Auseklīša" šefs atkal varēja baudīt brīvību – vispirms amnestijas dēļ sods tika samazināts uz pusi, bet 1999. gada decembrī pēc Vecumnieku cietuma administrācijas ierosinājuma tika atbrīvots no apcietinājuma. Tagad Krisbergs vada nelielu juridiskās palīdzības biroju Eiro Temīda. „Savā būtībā joprojām esmu kooperators. Esmu sapratis, ka varu vadīt tikai to, ko varu kontrolēt tieši, aptvert ar savām acīm un ausīm,” konstatē Krisbergs. LAKSA: „MANI BRĪDINĀJA - TĀ IR TIKAI ČEKAS PROVOKĀCIJA” Izveidojot un vadot kooperatīvu, uzņēmējdarbības ābeci apguvis Arnolds Laksa – Latvijas Pirmās partijas Saeimas frakcijas priekšsēdētāja vietnieks, agrāk – Rīgas Apvienotās Baltijas bankas un Latvijas Krājbankas prezidents. „Atklāti sakot, ļoti vēlējos nodrošināt savai ģimenei normālu dzīvi,” tā vienu no galvenajiem motīviem, kas viņu mudinājis pievērsties uzņēmējdarbībai, formulē A. Laksa. „Pats nupat biju pabeidzis augstskolu, sieva vēl nebija diplomu aizstāvējusi, bet mums auga divi mazi puikas, mitinājāmies kooperatīvajā dzīvoklī. Gribējās kaut ko labāku. Otrs iemesls – biju jau pagaršojis pašiniciatīvas saldo augli, to, kā ir, ja vari darīt, ko pats esi atzinis par labu esam un par to vēl tikt atalgots ar peļņu. Pirms gadiem pieciem biju beidzis aktīvā sportista gaitas, bet azarts, vēlme pašapliecināties nekur nebija zudusi. Tad šīs rakstura īpašības atrada izpausmi privātajā biznesā”. Tirgus no Murmanskas līdz Habarovskai A. Laksas 1987. gadā izveidotais kooperatīvs "Polix" bija viens no pirmajiem Latvijā. Firma izgatavoja automašīnu bižutēriju – bloknotu turētājus, antenas, brelokus u.tml. „Šī tirgus niša bija pilnīgi tukša. Tāpēc ātri vien apguvām Latviju, tad Lietuvu un Igauniju, un drīz mūsu produkciju varēja nopirkt no Murmanskas līdz Habarovskai,” atceras A. Laksa. „Vai mani nebaidīja iespējamie riski? Protams! Taču ar tiem esmu rēķinājies visu mūžu, arī šobrīd. Jebkurai lietai, kurai ķeros klāt, piemēroju matemātiskās varbūtības principu – cik liels risks pastāv pašā procesā un kāda ir varbūtība, ka kāds to izgāzīs no malas.” Čekas triks vai nenovēršama likumsakarība? „Mani brīdināja par divām lietām. Daudzi, īpaši vecāki cilvēki, brīdināja – Gorbačova perestroika ir tikai čekas triks, lai „atklātos” ekonomiski aktīvie cilvēki, un tad vienā dienā visus kooperatorus sasēdinās lopu vagonos un aizvedīs uz Sibīriju. Izsverot visus „par un pret”, tomēr izspriedu, ka šī laikam gan nebūs provokācija. Lēmumu pieņemt palīdzēja gan intuīcija, gan tas, ka uzmanīgi sekoju līdzi notikumiem citās sociālisma valstīs, kurās liberālāki saimniekošanas noteikumi pastāvēja jau ilgāku laiku – Polijā, Ungārijā. Izskatījās, ka sociālisma ekonomiskā sistēma izzūd uz neatgriešanos.” Krogos neuzdzīvoja un limuzīnus nepirka „Otrs lielākais risks bija rekets. Varbūt izklausās neticami, bet man ne reizi nenācās vest sarunas ar kriminālās pasaules pārstāvjiem. Manuprāt, būtiskāko lomu nospēlēja tas, ka visu centāmies darīt maksimāli godīgi, bet bandīti bija ļoti labi informēti par katru kooperatoru greizo soli un uz šā pamata izvirzīja savus noteikumus,” uzskata A. Laksa. „Kaut arī likumdošana tajos laikos bija tik caurumaina, pretrunīga, ka pavisam viegli varēja izvairīties no nodokļiem, vienmēr nomaksājām visu laikā un līdz pēdējai kapeikai. Precīzi uzskaitījām visu saražoto produkciju. Norēķinus kārtojām caur bankām, ar kredītu ņemšanu neaizrāvāmies, bet, ja aizdevums bija paņemts, savas saistības kārtojām ļoti skrupulozi. Kaut arī firmas darbības lauks bija ļoti plašs, lieki nekur „nezīmējāmies” – villas necēlām, krogos neuzdzīvojam, dārgus limuzīnus un zelta pulksteņus nepirkām. No liekas publicitātes pasargāja arī tas, ka masu medijus tolaik uzņēmējdarbība neinteresēja, nebija ne interviju presē, ne sižetu televīzijā. Protams, arī godīgi strādājot, varēja pakļūt zem reketa presinga. Acīmredzot mums arī paveicās.” Kooperatīvu vārdu aptraipīja negodīgie Kooperatīvu ēras beigas A. Laksa uzskata par likumsakarīgu uzņēmējdarbības evolūcijas posmu. „Latvijai atgūstot neatkarību, sākām savu likumdošanu piemērot pasaules praksei. Turklāt tīri emocionāli izjutu atvieglojumu, kad uzņēmumu no kooperatīva varēju pārreģistrēt par SIA. Man sāka palikt kauns par vārdu „kooperatīvs”, jo to bija sasmērējuši tie, kas piesaistīja iedzīvotāju ietaupījumus un tad nozuda, kas tirgojās ar viltotu vai zemas kvalitātes preci.” Ne ar ko neaizstājama skola „Negribu noliegt pozitīvo, ko gan man, gan kolēģiem, gan visai sabiedrībai deva kooperatīvi,” uzsver A. Laksa. „Piemēram, uzsākot jaunu biznesu, nebija nepieciešams ņemt bankā kredītu par neiedomājami augstiem procentiem. Kad dibinājām būvmateriālu tirdzniecības uzņēmumu "Berģu nams" (pats gan jau sen vairs neesmu līdzīpašnieks), vilinājums aizņemties bija. Tomēr, izvērtējot riskus, sākām darbību mazākā apjomā, bet par saviem līdzekļiem. Un uzņēmums sekmīgi darbojas nu jau gadus 12, apliecinot tirgū savu dzīvot un konkurētspēju. Kooperatīvā apguvu pamatprincipu, kā veidot darbu, lai ieņēmumi zināmā laika posmā būtu lielāki nekā izdevumi, kā atrast saprātīgu kompromisu starp sagaidāmo peļņu un iespējamo risku. Pirms kooperatīva nebija nekādas jēgas, kas ir finansu plānošana, kā vest grāmatvedību. Tas tika apgūts. Tāpat kā prasme motivēt darbiniekus, un ne tikai ar ekonomiskajām svirām; kā atrast kopēju valodu ar partneriem. Bija jāpierod arī pie valsts ierēdņu dažkārt izcilās nekompetences un pie tā, ka vienalga ar viņiem jārunā – no iecirtīgas klusēšanas vai durvju aizciršanas risinājums neradīsies. Arī sabiedrība kopumā aizvien vairāk sāka pārliecināties, ka privātais uzņēmējs daudz vairāk ir orientēts uz pieprasījumu nekā valsts, ka pirmām kārtām pateicoties viņam nav jāstāv rindā pēc benzīna vai šnabja. Savu labumu deva arī negatīvās izpausmes – reiz apkrāpts, patērētājs aizvien rūpīgāk, „piekasīgāk” sāka izvērtēt, cik kvalitatīva, prasītajai cenai atbilstoša ir prece vai pakalpojums. Un, protams, ne ar ko nav aizstājama šajos gados iegūtā pieredze, kas apvienojumā ar zināšanām, manuprāt, dod krietni labāku biznesa izpratni salīdzinājuma ne vien ar šodienas iesācējiem, bet arī ar mūsu vienaudžiem attīstītajās valstīs.” ERNSTSONE: „BIZNESA PAMATAKMENI LIKĀM VEĻASMAŠĪNĀ.” Interjera salona "D.E.B.C." direktore Dzintra Ernstsone arī ir viena no daudzajiem uzņēmējiem Latvijā, kas savas biznesa gaitas aizsākuši tieši tad, kad Latvijā sāka veidoties kooperatīvi. Toreiz viņa bija šuvēja modelētāja. „Patiesībā ar šūšanu mājās nodarbojos jau sen – vēl daudzus gadus pirms kooperatīvu laikiem Latvijā. Šuvu apģērbus draudzenēm, paziņām, vēlāk arī svešiem cilvēkiem. Savukārt mans brālis izšuva. Kad bija iespēja izveidot savu kooperatīvu, faktiski turpinājām darīt to pašu, tikai lielākos apmēros, un šuvām nevis konkrētiem cilvēkiem, bet saražoto preci vedām pārdot uz Čiekurkalna tirgu, arī uz Lietuvu. Tajā laikā mans vīrs atklāja tehnoloģiju, kā deldēt džinsus. Tagad gan vairs precīzi neatceros kā, jo parasti ar to nodarbojās vīrs, bet, šķiet, tam bija vajadzīgi akmeņi, hlors. To visu kopā ar biksēm mazgāja veļas mazgājamā mašīnā.” Padomju ražojumiem akmeņi nekaitēja Jautāta, vai akmeņi nebojāja veļasmašīnu, Dzintra smiedamās atbild: „Padomju laika mašīnas pacieta visu! Atceros, daži ļoti gribēja uzzināt džinsu deldēšanas tehnoloģiju, bija gatavi bez maz tehnoloģiju no mums nopirkt, bet mēs to centāmies slēpt. Pēc kāda laika arī citi atklāja, kā to dara, un tirgū parādījās arvien vairāk deldēto džinsu. Šuvām arī jakas, tā saucamās kurtkas. Sākumā šuvu es viena, vēlāk piesaistīju arī draudzenes, jo sapratām – tā varēs saražot vairāk.... Nedēļas laikā sašuvām trīsdesmit, četrdesmit kurtkas un nedēļas beigās vedām tās tirgot. Man gāja ļoti labi, vienmēr ātri visu izpirka. Taču liela nozīme bija arī tirgošanās vietām un labākās vajadzēja ieņemt jau naktī. Uz tirgu – ar bērnu pie krūts Man tolaik bija mazs bērniņš, kuru baroju ar krūti, un, tā kā dzīvoju Talsos, ņēmu uz tirgu viņu līdzi. Naktī, kamēr sargāju savu vietu, atstāju viņu mašīnā turpat pie Čiekurkalna tirgus vārtiem, ik pēc noteikta laika skrēju barot. Tagad domāju – ārprāts! Kā man nebija bail, ka bērnu nenozog! Toreiz biju jaunāka un acīmredzot visu uztvēru daudz vieglāk. Tolaik daudzi tā dzīvoja, jo pavērās iespēja nopelnīt lielu naudu. Faktiski viss, ko saņēmām no pircēja, palika mums pašiem. Maksājām arī nodokļus, bet tie nebija lieli. Uz Ameriku pēc kapitāla Astoņdesmito gadu beigās aizbraucu uz Ameriku, kur pavadīju sešus mēnešus. Tur arī sapelnīju savu pirmo lielo pamatkapitālu. Amerikā man dzīvo radi, tāpēc ar klientiem nebija problēmu. Es šuvu un modelēju drēbes gan tur dzīvojošām latvietēm, gan amerikānietēm, darināju pat kāzu kleitas. Tur bija fantastiski materiāli – dažādas lentītes, pērlītes... Un ar kādām šujmašīnām strādāju! Pēc tam no Amerikas mājās braucu kā salavecītis, apkrāvusies ar mantām – atvedu uz Rīgu arī datoršujmašīnas, kas tolaik tur bija topā. Manas meitenes vēl tagad ar tām strādā. Tonakt Krisbergs mani pievīla No Amerikas atvedu arī datoru, ko pārdevu Saeimai. Tikai man ar to saistās ļoti nepatīkamas atmiņas. Īsti vairs neatceros, kāpēc datora pārdošanas lietas bija jākārto caur Valda Krisberga firmu. Viņš pierunāja datoru uz nakti atstāt viņa firmā, un otrajā dienā, kad tas nonāca Saeimā, izrādījās – visas jaudīgās detaļas tam bija nomainītas. Labi, ka Saeimā man bija labi paziņas un viņi zināja, ka neesmu datoru „iesmērējusi” un kas patiesībā pie tā vainīgs. Tajā reizē guvu pirmo rūgto pieredzi, un kopš tā laika gan savā kooperatīvdarbībā, gan arī uzņēmējdarbībā centos izvairīties no jebkuras saskares ar vietējiem uzņēmējiem. Taču ne vienmēr tas izdevās, un tāpēc arī vēlāk nācās saskarties ne ar vienu vien negodīgu partneri. Piemēram, gadījās, ka mūsu šūtos apģērbus paņem realizācijai kaut kāda firma, bet beigās – ne vairs pašas firmas, ne naudas. Pazudusi! Tagad strādāju tikai ar ārzemju piegādātājiem un ar klientiem pa tiešo. Jau Amerikā nodibināju pirmos kontaktus ar mēbeļu firmām. Sulas, žalūzijas un kabeļi Ko tik savulaik neesmu pārdevusi – pat elektrības kabeļus, ko Latvijā ieveda no Krievijas. Biju starpniece tam, ka no Maskavas Rīgā ienāca kravas ar Adidas sporta precēm, televizoriem, ko pēc tam piegādāju dažādiem veikaliem Latvijā. Starp citu, pirmās apelsīnu sulas, kas parādījās restorānos un kafejnīcās, bija manis sagādātas un vestas no Baltkrievijas. No Sankt-Pēterburgas vedām arī mēbeles – tās gan bija diezgan vienkāršas un lielākoties domātas ofisiem, vedām arī žalūzijas. Strādāju ar Maskavu, no turienes rūpnīcām nāca iekšā prece. Toreiz tā varēja nopelnīt ļoti lielu naudu. Protams, ka risks bija liels. It sevišķi strādājot ar Maskavu. Nekad nevarēja zināt, vai mašīnas līdz Rīgai vispār atnāks. Vīrs negribēja, lai rokos pa dārzu Jautāta, kas bija tas, kas lika to visu darīt, Dzintra saka: ”Mans vīrs! Kad Latvijā kooperatīvi vēl bija tikai sākuma stadijā, es faktiski darbojos tikai pa māju, jo man bija trīs mazi bērni. Tolaik audzējām tomātus, dažādus dārzeņus, bet vīrs vienreiz teica: „Tu taču esi gudra sieviete! Es negribu, lai tu tikai rocies pa dārzu un klačojies ar kaimiņienēm. Tu nedrīksti tā izniekot savu laiku!” Tā nu esmu tur, kur šobrīd esmu.”