M.Z.: Vai Latvijai jāatsakās no teritoriālajām pretenzijām uz Abreni?

V.P.: Nē.

A.K.: Protams, ne.

M.Z.: Vai Latvijai tuvāko mēnešu laikā jāizved karavīri no Irākas?

V.P.: Nē.

A.K.: Jā.

M.Z.: Vai Rīgā ir atļaujami seksuālo minoritāšu gājieni?

V.P.: Jā.

A.K.: Vispirms atļaujami nūdistu gājieni gar Brīvības pieminekli... Nē, protams.

M.Z.: Vai varat nosaukt lietas, kas jūsuprāt TP vadītajā Latvijas ārpolitikā būtu kļūdainas un labojamas?

A.K.: Nepārtraukti skandāli ar mūsu zilo linu vēstniecībām ārzemēs, pirms Baltkrievijas bija Norvēģija. Otrs - daudz nopietnāks - nespēja precīzi formulēt attieksmi pret Krieviju. Okupācijas jautājums, kur Krievija atsakās savus pilsoņus izvest; liekulīgā TP valdes attieksme (par ko mani palūdza aiziet no Ārlietu komisijas vadītāja amata) pret 6. Latvijas pagastu un Abrenes pilsētas pievienošanu Krievijai. Faktiski Krievija turpina okupēt gandrīz 2% no Latvijas teritorijas, bet ne ārlietu ministrs, ne ministru prezidents par to nedrīkst runāt.

M.Z.: Kā jūs teicāt, zilo...?

A.K.: Zilo linu vēstniecības, par to neatbild TP, bet viņi nevar sakārtot to. Faktiski tas ir Birkava laikā radies, jo nepārtraukti vēstnieki ar citādu orientāciju iekuļas politiskos skandālos. Bijām spiesti izskatīt Norvēģijas vēstnieka lietu, viņu neatbrīvoja, jo pie mums nedrīkst diskriminēt minoritātes. Nožēlojami, ka šādi cilvēki strādā ārlietu dienestā. Tikpat melīgi komentāri bija par notikumiem Baltkrievijā.

V.P.: Nedomāju, ka TP ārpolitiku var raksturot ar šādiem gadījumiem, ārpolitika ir kas daudz vairāk: Vai ārpolitiskie darboņi ar savu rīcību ievaino valsti. Atsevišķi gadījumi absolūti neatspoguļo to, ko dara Ārlietu ministrija. Kopumā Latvija gan ES, gan NATO iezīmē sevi kā ļoti spēcīgu, mēs tiekam ievēroti. Latvijas tēlu gan ir ievainojis tas, ka mēs ierobežojam mūsu pilsoņu tiesības un neļaujam vārda brīvību, kas rezultējas gājienos.

M.Z.: Runa ir par praidu.

A.K.: Vai jūs domājat leģionārus?

V.P.: Nē. Leģionāri paši pieteicās, ka nevēlas politizēt situāciju, ka piedalīsies savos pasākumos Lestenē. Viņiem nekas netika ierobežots.

A.K.: Kārtējā liekulība, jo leģionāru tuvinieki nevarēja pieiet pie Brīvības pieminekļa. Klasisks gadījums, kad tiek ierobežotas nepilsoņu mazākuma intereses, jo Latvijas pilsoņiem nav neviena, kam nepatīk vai traucē leģionāru gājiens. Izdabājot ārkārtīgi nelielai nepilsoņu grupai, tika ierobežota pieeja pie pieminekļa. Tajā pašā laikā absolutizē citas mazas grupas intereses, kuriem atļauj iet.

M.Z.: Vai, jūsuprāt, Latvijas valsts veic izskaidrošanu ārzemēs par 16. martu? Vai tas ir bezcerīgs gadījums - skaidro, cik gribi, nekas nemainās.

V.P.: Šogad nevajadzēja liekuļot, piekrītu Aleksandram, vajadzēja skaidri uzrunāt tautu, leģionārus un teikt, ka mums ir bažas un informācija par to, ka drošība var tikt apdraudēta, tāpēc ierobežosim pieeju piemineklim. Tas pats notika Amerikā pēc 9/11, līdz šai dienai Brīvības piemineklim un Vašingtona piemineklim netiek klāt.

Esmu pati redzējusi sagatavotus materiālus mūsu vēstniecībās par leģionāriem, un skaidrota situācija.

M.Z.: Kas ar to informāciju tālāk notiek?

V.P.: Tā tiek izplatīta.

A.K.: Neviens Eiropas tūrists nelasīs informāciju par leģionāriem, tā nevienu neinteresē. Tiek samaksāts lielai grupai Krievijas korespondentu, kuriem šeit jāizprovocē nekārtības. Tiek samaksāts nelielai grupai nepilsoņu... Zemessardze faktiski varēja nodrošināt kārtību, jo, ja vieni iet demonstrēt, tad otri nelaiž baloniņus ar muļķīgiem uzrakstiem, un nekas nevienam nav jāpaskaidro. ASV nacionālsociālisti Losandželosā iet un demonstrē, viņiem konstitūcija to neaizliedz. Bet Latvijā ir mūžīgas bailes, ka tik kāds ko nepadomā, ka tik kādam neliekas, ka mēs neesam pietiekami zili vai rozā...

V.P.: Mūsu valsts uzdevums ir nodrošināt kārtību valstī. Ja mēs to varējām nodrošināt Klintona, Buša vizītes laikā, hokeja laikā, tad mums tas jāspēj citos gadījumos.

A.K.: Somijā Ziemas kara varoņu piemiņai (somi nekaroja antihitleriskajā koalīcijā, viņi aizstāvēja savu neatkarību, un tolaik viņi to varēja darīt, tikai sabiedrojoties ar Vāciju) valsts prezidente nekautrējās aiziet uz kara varoņu pasākumu. Mūsu augstākās amatpersonas izbrauc uz ārzemēm un paniski baidās, ka tik kāds ko nenodomā.

M.Z.: Parasti saka: ja nu kas ir veiksmīgs mūsu ārpolitikā, tad tā ir V.Vīķes-Freibergas darbība. Cik šis tēls ir sniegbalts?

V.P.: Viņas veiksmes ārpolitikā skaidro, tas, ka viņa bijusi prezidente astoņus gadus. Ārpolitikā svarīgākā ir ietekme - pēctecība. Tik biežā valdību un ārlietu ministriju maiņa, kurus neviens nepazīst.... Diplomātijā ir svarīgi nevis, ko tu zini, bet ko tu pazīsti.

A.K.: Saskaņā ar Satversmi valsts prezidente nav atbildīga, par viņas ārpolitisko atbildību atbild Ārlietu ministrija. Esmu ārkārtīgi sašutis par meliem, ar kādiem tika pieņemts lēmums sūtīt mūsu militāro kontingentu uz Irāku. Mums stāstīja par tūkstošiem tonnu ķīmisko ieroču, par raķetēm... To mums stāstīja, neskatoties uz mūsu kritiskajiem iebildumiem un jautājumiem, gan ārlietu ministre Kalniete, gan Kristovskis (aizsardzības ministrs), gan Repše, gan valsts prezidente, kura tika maldināta ne tikai no ASV vēstniecības puses, bet ļoti lielā mērā no Ārlietu ministrijas puses, kurai bija jāpasaka, ka mums nav šādu datu. Un tad es dzirdēju ārkārtīgi bezkaunīgu teikumu ar kājas piesišanu: "Es taču esmu apsolījusi ārzemēs, ka mēs brauksim uz Irāku, kā gan jūs uzdrīkstaties (kaut kāds parlaments) kaut ko darīt!?"

Absolūta Satversmes ignorēšana. Bet Vīķes-Freibergas nopelni ir pozitīvs ASV balsojums, tikai es negribētu vēl vienu prezidentu, kurš absolūti ignorētu latviešu tautas intereses, bet tikai ieklausītos, ko viņam čukst ārvalstu vēstnieki vai citas aizdomīgas organizācijas.

V.P.: Es kā Vjetnamas laika bērns zināju, ka šis karš ir kļūda, ka tiešām sabiedrība tiek mānīta. Arī tas, kas šobrīd notiek Libānā, ir šī kara sekas. Vai Latvijai tur vajadzēja piedalīties?

A.K.: Mēs varējām izteikt atbalstu ar transportu, gaisa telpu, bet ne jau sūtot cilvēkus.

V.P.: Bet tagad, kad ASV un sabiedrotie tur radīja nelabvēlīgo situāciju, atstāt Irāku haosā, starptautiskā sabiedrība nes par to atbildību.

M.Z.: Mēs paši to haosu radījām, pašiem jāmēģina atrisināt.

A.K.: Sprādzieni turpinās. Tūkstošiem cilvēku iet bojā, meli turpinās.

M.Z.: Vai Latvijā ir ārpolitika attiecībā uz Izraēlu-arābu pasauli? Mums vispār ir nostāja?

V.P.: Pēc iestāšanās ES un NATO ārpolitika kļuva daudz sarežģītāka, jo jāizvēlas, kad mēs pievienojamies sabiedrotajiem, kad nākam ar savu ārpolitikas viedokli. Līdz brīdim, kad sanākam kopā ar sabiedrotajiem un veidojam konsensu, Latvijai jābūt pašai savam viedoklim.

Nevienam nav īsti skaidrs, kas notiek Tuvajos Austrumos. Tas ir sprādziens, kas agri vai vēlu notiks. Tur ir nesavienojamas intereses.

M.Z.: Vai Latvijas ārpolitika šai jautājumā ir proizraēliska?

A.K.: Drīzāk proamerikāniska. Manā izpratnē Izraēlai nav nekādas ārpolitikas, arī Libānai uzdrīkstējās uzbrukt, jo ASV iedrošināja, apgādāja ar precīzā tēmējuma bumbām, utt. Izraēla ir nonākusi diezgan traģiskā situācijā - tā vietā, lai sarunu ceļā panāktu kaut vai žoga būvēšanu palestīniešu teritorijās, tā ieiet viņu teritorijās.

Latvijas politika šai gadījumā bijusi proamerikāniska, kas arī nav slikti, jo viņi ir mūsu galvenais stratēģiskais partneris. Bet, ja arī lielais draugs kļūdās, mazajam draugam ir jāpasaka, ka ne vienmēr mēs visam piekrītam.

Vēstniecību politika mums bijusi pilnīgi absurda - mums ir vēstniecība Izraēlā, Turcijā (kas nav arābu valsts) un Ēģiptē būs. Bet nav nevienas vēstniecības arābu valstīs, kas ir ārkārtīgi liela kļūda. Vai tie būtu Emirāti, vai Jordānija, ir cits jautājums.

V.P.: Ilglaicīga, ne tikai šī brīža kļūda.

M.Z.: Tātad nav Latvijas politiskajā elitē panisku baiļu no Izraēlas vēstniecības, no Izraēlas valsts par jebkuru mēģinājumu bilst ko pretī un tikt apvainotiem antisemītismā.

V.P.: Domāju, ka nē.

M.Z.: Ja jūs gribētu, jūs varētu paust Izraēlai pretēju viedokli?

V.P.: Kaut Hisbollah izraisīja draudus, būdama Amerikā, es publiski paudu viedokli, ka (Izraēlas) reakcija bija nesamērīga.

A.K.: Mēs pieņēmām Ārlietu komisijā lēmumu, kas nosoda Izraēlas rīcību, bombardējot civilās infrastruktūras objektus.

V.P.: Starp "pret Izraēlu" un antisemītismu nav liekama vienlīdzības zīme. ASV ebreji paši ļoti nosodīja to, kas notika pret Libānas mierīgajiem iedzīvotājiem.

M.Z.: Vai Latvijā ir antisemītisms?

V.P.: Es domāju, ka nav.

A.K.: Latvijā nav antisemītisma, bet kļūdaina Izraēlas ārpolitika, kā tas bija Libānas gadījumā, var provocēt nepatiku pret šo valsti, neanalizējot, kas tur dzīvo (arī kristieši, armēņi, pareizticīgie).

Politisku antisemītismu Latvijā ļoti provocē no Krievijas iebraukušo ebreju kopienas pārstāvji. Ārkārtīgi netaktiski, neizprotot Latvijas vēsturi un to, ka leģions tika radīts 1943.g., kad represijas pret ebrejiem beigušās, runā par to, ka leģions ticis radīts (lasīju paziņojumus "Vesti" un "Čas"), ka leģions tika radīts nolūkā iznīcināt ebrejus.

M.Z.: Kas ir šīs kopienas pārstāvji?

A.K.: Vairākums no Krievijas iebraukušie, kuri gājuši krievu skolās un nav integrējušies.

M.Z.: Latvijai ir jāsūta savi cilvēki uz Libānu?

A.K.: Absolūti nē. Tā nav NATO misija.

V.P.: Nē.

M.Z.: Parunāsim sīkāk par Baltkrieviju!

A.K.: Baltkrievija nodrošina ap pusi mūsu ostu apgrozījuma (kālijs, minerālmēsli, naftas produkti) un līdz 40% dzelzceļa kravu apgrozījuma. Oficiāli apgrozījumi un investīcijas sniedzas simtiem miljonos, neoficiāli esmu redzējis pāri par 600 miljoniem latu, kas ir nesalīdzināmi vairāk kā, piemēram, ASV ieguldījums Latvijas ekonomikā. Šādā situācijā tā vietā, lai noklusētu gadījumu, kad mūsu pārstāvis tiešām tirgoja pornogrāfiskus materiālus un sākumā meloja, ka esot izplatījis kasetes par tikšanos ar nevalstiskām organizācijām, zinot, ka Baltkrievijas likumi neatļauj šādu materiālu izplatīšanu...

Pirmais aizturēts tika nevis tas, kas bija filmā, bet cits, tad uzstādīja novērošanas kameru. Otri meli no Ārlietu ministrijas puses bija, ka tas ir diplomātiskais dzīvoklis. Baltkrievijā joprojām ir mājas grāmatas kā PSRS laikā, tajās nav šā diplomāta vārds un uzvārds ierakstīts. Arī Vīnes konvencija paredz ievērot tās valsts tradīcijas un noteikumus. Taču problēma nav ar orientāciju - tā vietā, lai viņu klusi atsauktu, mūsu ārlietu ministrs paziņo, ka netiksies ar Baltkrievijas vēstnieku. Uzbrauciens Baltkrievijai, kur, manuprāt, demokrātijas līmenis ir nesalīdzināmi augstāks nekā komunistiskajā Ķīnā, atkal rāda milzīgo liekulību. Uz Ķīnu strīpām vien brauc visas Latvijas augstākās amatpersonas....

V.P.: Ieskaitot ZZS...

A.K.: ZZS nevada ārlietas.

V.P.: Bet vada Saeimu.

A.K.: Jūs jūtat atšķirību? Baltkrievija nav sliktāka par Ķīnu, ja braucat uz Ķīnu, brauciet uz Baltkrieviju ar. Kāpēc šī liekulība? Tāpēc, ka tēvocis Sems palūdza vispār boikotēt ekonomiski Baltkrieviju.

M.Z.: Precizēsim. Protams, ZZS nevada Latvijas ārpolitiku, bet šīs savienības locekle Ūdres kundze ir Saeimas priekšsēdētāja. Kā jūs vērtējat, ka aizbrauc spīkere uz Ķīnu, viņai nāk atklāsme, ka ar demokrātiju un cilvēktiesībām tur viss kārtībā, un viņa saka: likvidējam Tibetas un Taivānas sadarbības grupas!

A.K.: Man nav informācijas, ka šīs grupas būtu likvidētas, tikko tikāmies ar Taivānas pārstāvi. Jautājums ir par nosaukuma maiņu.

M.Z.: Vai jums ZZS ir divas ārpolitikas - Kiršteina un Ūdres?

A.K.: Mums ir viena ārpolitika pret, teiksim, Uzbekistānu, Ķīnu un Baltkrieviju.

V.P.: Ķīna ir ļoti tālu. Baltkrievija, mūsu kaimiņvalsts ir Eiropas valsts, kurā ir nežēlīga diktatūra, tas ir pavisam kas cits. Ekonomika un demokrātija nav vienmēr jāsaliek vienā maisā. Nesen bija apjomīgs pētījums par to, vai Latvijas atbalsts opozīcijas spēkiem ietekmē mūsu ekonomiskos sakarus.

A.K.: Es īsti nesaprotu - uz Kazahstānu var braukt, uz Baltkrieviju - ne.

M.Z.: Ar ko Nazarbajevs labāks?

V.P.: Es runāju par demokrātiju kaimiņvalstī, kuras opozīcijas spēki lūdz mūsu atbalstu. No Kazahstānas neviens nebrauc...

A.K.: Viņu nošautu vienkārši. Tāpat kā Ķīnā.

V.P.: Atgriežoties pie pētījuma un pēc brauciena uz Baltkrieviju, varu teikt, ka Lukašenko ir vajadzīga mūsu ekonomiskā sadarbība, mūsu tranzīts, citādi viņš paliek pilnīgi atkarīgs no Putina, tajā ir sava bīstamība.

M.Z.: Mēs nonācām pie savdabīga ārpolitikas koncepta - ja mūs nelūdz atbalstīt demokrātiju, mums ir pilnīgi vienalga, vai tur apšauj demonstrācijas vai ne.

V.P.: Tā es neteicu. Mēs nevaram būt visur. Bet tas nenozīmē, ka, braucot uz Ķīnu, mēs nerunājam par demokrātiju.

M.Z.: Paegles kundze, jūs esat pārliecināta, ka šīs amatpersonas šo viedokli tur pauž?

A.K.: Mēs braucam turp, kur opozīcija jau ir apšauta, kā Ķīnā, Uzbekistānā un Kazahstānā, nevis turp, kur tā vēl ir.

M.Z.: Jūs esat bijušais un esošā Saeimas ārpolitikas komisijas vadītāji. Cik nopietns, cik uzpūsts ir nepilsoņu jautājums un kā tas var mūs ietekmēt no ārpolitikas viedokļa?

A.K.: Šeit nav nepilsoņu pēc būtības. Normāli būtu bijis, ja šos PSRS pilsoņus pēc savienības sabrukuma Krievija kā tiesību pārmantotāja (kā to uzsver Igaunijas inteliģence) būtu pasaukusi mājās. Protams, nav runa par deportācijām. Uzaicināt cilvēcīgi mājās cilvēkus, kuri apmaldījušies viņiem svešā ģeopolitiskā vidē, nezina valodu un nekad to neiemācīsies, jo viņiem riebjas maza valsts. 1991.g. pusmiljons nobalsoja referendumā pret Latvijas neatkarību, pēc tam viņi aizskrēja uz Gorbačova rīkoto PSRS atbalsta referendumu un tas pats pusmiljons nobalsoja par PSRS saglabāšanu. Tā vietā, lai Krievija viņus izvāktu ārā, nāca Karaganova doktrīna Baltijas valstīs un bijušajās sociālistiskajās valstīs neapmierinātu cilvēku skaitu, kuri šeit visā īsteno Krievijas politiku.

Kad Krievijā sāka trūkt cilvēku, Putins izdeva aicinājumu braukt mājās ar visiem pārcelšanās izdevumiem utt.

V.P.: Kas nav īstenots.

A.K.: Ārkārtīgi kautrīgi pret šo dokumentu izturas gan Latvijas ārlietu ministrs, gan ministru prezidents. Tā vietā, lai sēstos pie galda un īstenotu Saeimas pieņemto dokumentu - deklarāciju par totalitārisma seku nosodīšanu. Tur skaidri teikts: Ministru kabinetam sākt sarunas ar Krievijas pārstāvjiem par materiālas palīdzības sniegšanu cilvēkiem, kuri vēlas atgriezties savā etniskajā dzimtenē. Un Krievija pie saviem 140 miljardiem naftas dolāru ekonomiskās valūtas rezerves mierīgi varētu izdalīt 2-3 miljardus, lai nopirktu katram no 18 000 virsniekiem dzīvokli pretī Lielajam teātrim, lai viņam nebūtu jāsmok šeit pie fašistiem.

V.P.: Šis jautājums starptautiskā mērogā gandrīz vairs nepaceļas, jo EDSO ir pateicis, ka te nav nekādu pārkāpumu pret minoritātēm. Kas attiecas uz repatriāciju, jāvaicā Aleksandram, kurš vairāk bijis Saeimā un komisijās, kas darīts šai sakarā.

Krievijā ir miljoniem iedzīvotāju bez statusa, jo Krievijai nav bijusi sava repatriācijas politika. Tā nav mūsu, bet Krievijas problēma.

M.Z.: Ko tad darīsim ar viņiem?

M.Z.: Ir jautājums par Latvijas attiecībām ar Krieviju. Kas var mainīties, kas jādara?

A.K.: Nav jāmelo un skaidri jāpasaka, ka robežlīgumam nav vajadzīgas nekādas pievienotas deklarācijas, jo mums ir likums par robežu, kurā teikts - ja robeža nesakrīt ar 1920.g. robežu, tā saucas demarkācijas līnija, un tas Krievijai ir skaidri jāpasaka. Ratifikācijas aktā ierakstīsim, ka tā saucas demarkācijas līnija, kas nozīmē pagaidu robežu, pie kuras varam atgriezties pēc 10-20 gadiem.

Mēs krieviem sakām: tā nav jūsu problēma, to pieņēma PSRS Augstākās padomes prezidijs bez Augstākās padomes balsojuma. Un tas Krievijai skaidri jāpasaka. Bet tas tiek noklusēts.

Par nepilsoņiem godīgi jāpasaka, ka nekādas deportācijas nenotiks, bet 100-200 tūkstoši, kuri nekad neiemācīsies latviešu valodu, kuriem nepatīk šeit dzīvot, pieļauju, ka no pusmiljona, kas balsoja pret neatkarību, te palikusi puse. Viņiem ir jāpalīdz, bet humāni. Tur nevajag gaidīt starpresoru komisiju, Kalvītis tik sirsnīgi apkampās ar Jeļcinu....

M.Z.: Vai viņš bija skaidrā?

V.P.: Attiecībās ar Krieviju jānoliek malā divi jautājumi, ko Krievija vienmēr iepin: krievvalodīgo statuss un robežjautājums. Robežjautājums mums nav vienīgajiem, pasaulē tādu ir 40. Jārunā par pragmatiskām lietām, sākot ar starpvaldību komisiju izveidošanu, ar sarunām par ekonomiku. Jāatzīst, ka attiecību uzlabošana skar visas Krievijas kaimiņvalstis.

M.Z.: Vai Krievija vēlas nolikt šos divus jautājumus malā? Vai tas ir iespējams?

A.K.: Krievija to nevēlas, un ģeopolitiski tai trūkst iedzīvotāju. Otrkārt, ES spiež noslēgt robežu. Krievijai tas agri vai vēlu jānoslēdz, Viņi tagad arī igauņus kārdina, lai mēs atsakāmies no teritoriālajām pretenzijām, mums nav nekādu pretenziju, mēs gribam tikai sākt sarunas. Bet piedodiet, 2% no Latvijas teritorijas, kas ir ierakstīta Zemes grāmatā, lai es kādam dāvinātu? Atšķirībā no citām valstīm Latvijai nav starpvalstu līguma šai jautājumā, mums nav bijis karastāvoklis ar Krieviju un mēs nekad neesam redzējuši nevienu dokumentu, kas būtu bijis vajadzīgs pēc viņu pašu principiem.

V.P.: Sarunas ir ļoti svarīgas. Uzlabošanās būs tad, kad būs konkrēts rezultāts.

M.Z.: Kā jūs komentētu to, ka, gaidot NATO sammitu, mēs te visādi izpildāmies ar ugunskrustiem, kas nedrīkst būt cimdos?

A.K.: Vēl trakāk - Beļģijā kāds no lidmašīnas bija pamanījis, ka kāda strūklaka nedaudz atgādina ugunskrustu. Šī strūklaka tika korekti pārtaisīta.

M.Z.: Tad mēs neesam sliktāki par beļģiem.

A.K.: Tas, protams, ir smieklīgi, bet cilvēkiem jādod dāvanas, kas viņiem patiktu.

V.P.: Kāpēc izaicināt negatīvu reakciju ar ugunskrustu, kurš gan ir tik daudz senām kultūrām?

A.K.: Es domāju, ka to varētu uztvert kā humoru un piebilst, ka mums tas bija 2000 gadu garumā.

M.Z.: Vai, jūsuprāt, Latvija spēj aizstāvēt savas intereses ES (cukura jautājums)?

V.P.: Ne tik labi, kā es to gribētu. Mums ir vajadzīgi ļoti labi sagatavoti pieredzējuši cilvēki visās ministrijās.

A.K.: ES pieļauj ārkārtīgu diskrimināciju. Tas, ka īru zemnieki nebrauc uz Latviju lasīt zemenes, nav viņu gudrības pamats, bet viņu fermeri saņem tieši trīsreiz lielākus lauku atbalsta maksājumus. Tā ir cūcība, mūsu Ārlietu ministrijai nav par to jārunā ar baltiem cimdiem, tā ir klasiska ņirgāšanās. Jo ES princips ir maksāt tiem, kas bagāti, - franču zemniekiem.

***

Radio SWH klausītāji balsojumā par Puškinu izvēlējās Vairu Paegli no Tautas partijas.