OCTA spožums un posts (3)

Polises cena G. Janēvičs: — Joprojām ir mīts, ka šis likumprojekts vajadzīgs apdrošinātājiem. Tas, ar kādiem noteikumiem OCTA sfērā Latvija pievienojas ES, izlemts jau 2001. gadā, kad Latvija slēdza sarunu sadaļas par pakalpojumu kustību. Jaunajā likumā ir virkne prasību, kas apdrošinātajam dzīvi vieglāku nepadarīs, tieši otrādi. Lielie atbildības limiti un tas, ka līgums automātiski ir spēkā visā ES un nebūs vairs jāpērk Zaļā karte, ir faktori, kāpēc apdrošināšanas prēmijām būtu jāpalielinās. Un tās palielināsies. Man nesaprotams ir apgalvojums, ka brīvās prēmijas, ko paredz likumprojekts, izputinās apdrošināšanas ņēmējus. Prēmijas ir fiksētas ar likumu, un MK noteikumi precīzi nosaka, cik par transporta līdzekli jāmaksā. Kas būtu vieglāk kā septiņiem apdrošinātājiem vienoties savā starpā un strādāt ar valsts noteiktajām prēmijām! Bet nē, apdrošinātāji piedāvā polises ar 25 — 30% atlaidēm. Tagad apdrošinātāji piedāvā prēmijas, īpaši klientus neatlasot, uz aklo. Polises var nopirkt degvielas uzpildes stacijās, hipermārketos u. tml. Tas tāpēc, ka pie dotajiem atbildības limitiem nav nepieciešams izvērtēt klientu vēsturi. Pēc 1. maija katrs maksās par sevi! Nosakot apdrošināšanas prēmiju, būs ļoti svarīgi zināt klienta apdrošināšanas vēsturi. Cik līgumu bijis, cik bieži un daudz maksāts atlīdzībās. L. Latišs: — Skaisti tas izklausās. Teorētiski varbūt tā tas ir, bet redzēsim, vai tas darbosies reāli. Likums jau tikai pasaka, ka apdrošinātājs var piešķirt atlaides. Samazināt vai palielināt prēmiju. Tā ir apdrošinātāju labā griba! Likums nesaka, ka apdrošinātājiem tas jādara obligāti. No Satiksmes biroja šodien pirmo reizi dzirdu, ka polišu cenas kāps! Līdz šim, kamēr likumprojektu skatīja valdībā, viņi stāstīja, ka cenas pat kritīsies. Jāatceras, ka likuma mērķis ir aizsargāt satiksmes negadījumā cietušos. Lielie atlīdzības limiti par mantai nodarītajiem zaudējumiem vērtējami divējādi. Likumprojekta viens pants paredz 70 tūkstošus, bet cits pants saka, ka atlīdzība būs ne lielāka kā transportlīdzekļa vērtība. Uz ielas mēs varam redzēt, ka iedzīvotājiem ir salīdzinoši vecas un lētas automašīnas. Līdz ar to izdevumi lielākajā daļā nepārsniedz pāris tūkstošus latu. J. Abāšins: — Igaunijā vai, precīzāk, Tallinā, kas Eiropas Savienības normas ieviesa jau pirms krietna laika, OCTA polišu cenas ir divas līdz divarpus reizes augstākas nekā pašlaik pie mums. Laukos polišu cenas ir stipri mazākas. Domāju, Latviju sagaida tas pats. Autobraucējs Rīgā par OCTA polisi maksās vairāk nekā laukos. Tā ir individuālā pieeja un risku izvērtēšana. Par cik polises cena celsies šogad, grūti teikt. Tas atkarīgs no tā, kādā redakcijā likumu pieņems. Pagaidām domāju, ka cenas mazliet celsies arī šogad. Brīvās prēmijas G. Janēvičs: — Iespējams, jūs nezināt, bet ir divas ES valstis — Francija un Beļģija —, kur bija valsts regulēta kārtība, kādā tiek samazināta vai palielināta apdrošināšanas prēmija. Valsts noteica, ka par vienu negadījumu tik uz augšu vai uz leju. Tāpēc, ka tā regulēja prēmiju apmērus un noteikšanas kārtību, šīs valstis patlaban ir iesūdzētas Eiropas tiesā. Runājot par limitiem, ko minēja Latiša kungs. Likumprojektu valdībā bez steigas varēja pieņemt jau pagājušā gada septembrī, ja nebūtu kategoriska Latiša kunga atzinuma — likumprojektā norādītie apdrošināšanas atbildības limiti neatbilst ES direktīvai. Projekts tika nosūtīts konsultācijām uz ES. Atzina, ka viss ir kārtībā. Februārī Latiša kungs atkal raksta, ka likumā norādītie limiti atbilst ES prasībām, bet ir par mazu. No vienas puses, viņš saka, ka mašīnas ir vecas un ar pāris tūkstošiem pietiek, bet tajā pašā laikā apgalvo, ka 70 tūkstoši ir par maz. Mēs jau varam noteikt, ka atbildības limits mantai būs pusmiljons. Tikai kas par to maksās? Apdrošināšanas vienā svaru kausā guļ atlīdzības, bet otrā — prēmija. Tam jābūt līdzsvarā. L. Latišs: — Bet problēma ir tāda, ka likums visu atstāj apdrošinātāju rokās. Skaisti skan, ka apdrošinātāji noteiks prēmijas, bet šodien neviens nezina, kāda būs prēmija. Kā varēs pateikt, ka prēmija ir samazināta? Iespējams, apdrošinātājs pasaka, ka prēmija samazināta par 50%, bet reāli tā varbūt ir tā pati, kāda ir izrēķināta, lai būtu normāla peļņa. Objektīvi nav nekādas atskaites. Apdrošinātāju rokās ir viss — prēmiju noteikšana, zaudējumu novērtēšana, ekspertu sertificēšana. J. Abāšins: — Pienam cenā nav atskaites punkta, sviestam nav, kāpēc apdrošināšanai jābūt? Veikalā, piemēram, pienam uzlikta 50% atlaide, bet es taču nezinu, cik vakar šis piens maksāja. Varbūt tas ir tikai mārketinga triks. Vai mēs atkal gribam iziet uz mārketingu un teikt, ka ir fiksētās cenas un mēs dodam atlaides? Manuprāt, saprātīgāku instrumentu kā konkurence cenu regulēšanai vēl neviens nekad nav radījis. L. Latišs: — Tieši tā. Šīs normas likumprojektā mierīgi varēja nebūt. J. Abāšins: — Tā tiešām tur var nebūt, jo būtība ir tāda, ka ir brīvās cenas un konkurence. G. Janēvičs: — Es nepiekrītu. Ir prēmija kā tāda un prēmijas palielināšanas un samazināšanas kārtība. Bāzes prēmiju apdrošinātājs, ņemot vērā mūsu pieredzi un apdrošināšanas vēsturi un virkni faktoru, kas būs svarīgi konkrētam apdrošinātājam, noteiks brīvi. Par prēmijas samazināšanas un palielināšanas kārtību — katrā kompānijā būs sava tabula, kurā noteikts, par cik procentiem palielinās vai samazinās prēmija atkarībā no ļoti skaidri definētiem faktoriem. Piemēram, par katru gadu bez ceļu satiksmes negadījumiem un apdrošināšanas atlīdzības izmaksas var saņemt atlaidi no noteiktās bāzes prēmijas. Faktiski tas jau tagad notiek. Tāpēc nav taisnība, ko Latiša kungs saka, ka tas nebūs skaidrs. OCTA biznesa rentabilitāte V. Trēziņš: — Kā privātās automašīnas lietotājs atzīstu, ka jaunais likumprojekts un tajā paredzētais ir zināmā mērā mesli, ko mums pēc iestāšanās ES būs jāmaksā. Jautājums tikai, cik strauji šo sistēmu un pārmaiņas vajadzēja ieviest. Dažreiz mēs ejam vilcienam pa priekšu un neizmantojam iespēju prasīt pārejas periodu. Arī OCTA sfērā, izvērtējot plusus un mīnusus, tempu, iespējams, vajadzēja mazināt. Atbildības limits 70 tūkstoši ir ne tik daudz mūsu polišu ņēmēju interesēs, cik ES valstu patērētāju interesēs. Piemēram, vācietis, iebraucot Latvijā, grib garantijas, lai negadījumā uz mūsu ceļiem būtu pieklājīga kompensācija. Paskatoties uz apdrošinātāju biznesu OCTA jomā līdz šim, neteikšu, ka apdrošinātājiem bija dziļi mīnusi. Drīzāk gan otrādi. Tāpēc brīnos, ka šodien diskusijā par polises cenas pieaugumu min salīdzinājumu ar Igauniju. J. Abāšins: — Godīgi sakot, tomēr domāju, ka Latvijā nebūs tik liela pieauguma kā Igaunijā. V. Trēziņš: — Es ceru. Apdrošinātājiem zināma bāze tomēr jau ir izveidota, par to nestāstiet un nemaldiniet. Jāpaskatās tikai ieņēmumi un izmaksātās summas. Īpaši labi to var redzēt tieši attiecībā uz kravas transportu. Nu obligātā apdrošināšana nav bijis slikts bizness! J. Abāšins: — Es teiktu, ka apdrošināšanas kompānijām OCTA bizness bijis rentabls, bet ne tik rentabls. Ar samērā nelielu rentabilitāti. L. Latišs: — No kā tad uzkrājies garantijas fonds 14 miljoni latu? G. Janevičs: — Kā biznesa rentabilitātē varat ieskaitīt garantijas fondu? Tas ir nesaistīts. 2002. gada statistiska liecina: uz papīra parakstītas 24 miljonu latu prēmijas, izmaksāti 6,8 miljoni lati. Bet vidējā atlaide tirgū polisēm bija 30%. Tātad no 24 miljoniem jāatņem 30% jeb 6 miljoni latu. Bez tam apdrošināšanas sabiedrībām jāveic atskaitījumi garantijas fondā. Par Zaļo karti atskaita 7%, par iekšzemes līgumiem 4%. Un šie 7% un 4% tiek skaitīti nevis no reāli saņemtās naudas, bet no papīra jeb valsts noteiktās polises cenas naudas — no 24 miljoniem. Plus vēl atskaitījumi ceļu satiksmes drošības profilaksei. Pašlaik tie ir 0,6%, likumprojekts paredz 2%. Vēl jāatskaita apdrošināšanas sabiedrības izdevumi. Ja to visu atskaita, peļņa nesanāk pat 4%. Turklāt visa peļņa, kas pārsniedz 4%, jāieskaita interešu aizsardzības fondā, kas domāts gadījumiem, ja apdrošināšanas sabiedrība kļūst maksātnespējīga, bet tās izsniegtās polises ir spēkā. Piemēram, pērn par maksātnespējīgu tika pasludināta apdrošināšanas sabiedrība AS "Alianse". Tās tirgus daļa OCTA sfērā bija tikai 1,6%, bet mēs no tā fonda esam izmaksājuši jau 220 tūkstošus latu. Apgalvojums, ka apdrošinātājam ir liela peļņa, manā skatījumā neatbilst īsti patiesībai. J. Abāšins: — Tas ir bizness ar mazu, bet stabilu rentabilitāti. Peļņa bijusi minimāla. V. Trēziņš: — Nav jau problēmas iekasēto naudu iztērēt. Ne jau par to ir runa. Kaut vai tās akcijas satiksmes drošībai — vai tādas vajadzīgas un cik daudz tās atmaksājas? L. Latišs: — Vai tad apdrošinātāji maksā, taču ne. Par polisi maksājam mēs — autobraucēji. G. Janēvičs: — Acīmredzot vēl jāpaskaidro par garantijas fondu. Latvija ir Zaļās kartes sistēmas dalībvalsts kopš 1998. gada. Tā ir polise, kas nodrošina segumu attiecīgā transportlīdzekļa nodarītajiem zaudējumiem Zaļās kartes valstīs. Ja ir viltota Zaļā karte, arī tad cietušais nedrīkst palikt bez atlīdzības, atlīdzību izmaksā no garantijas fonda. V. Trēziņš: — Nemaz tik daudz izmaksu Zaļās kartes sistēmā nav. Polises termiņš V. Trēziņš: — No starptautiskā pārvadātāja viedokļa skatoties, jaunais likums būs ieguvums. Ar 1. maiju OCTA derēs visā Eiropā, Zaļā karte nebūs vajadzīga. Bet to es nesaku par zemniekiem un vietējiem pārvadātājiem. L. Latišs: — Ja skatās no apdrošinātāju puses, optimālākais polises termiņš būtu gads. Apdrošināšanas ņēmējiem izdevīgākas būtu 15 dienas. Zemniekam, kurš, piemēram, lauksaimniecības tehniku izmanto reizi gadā. J. Abāšins: — Ja mēs tirgosim polises ar 15 dienu termiņu, tad kārtības nebūs. Normāli būtu, ja polise ir uz gadu. Arī Krievijā polises ir uz gadu. Ceturksnis ir kompromiss. Var pārdot arī tikai stundu derīgas polises, bet tas ļoti dārgi izmaksātu. G. Janēvičs: — Mēs aizmirstam vienu lietu — pastāv sakarība starp polises termiņu un minimālo periodu, kuram jābūt ar apdrošināšanas segumu. Pirms gada likumprojektā bija iestrādāts tāds termins kā pielaide ceļu satiksmei. Lai auto pielaistu ceļu satiksmei, tā īpašniekam būtu jāizpilda visas likumā paredzētās darbības, lai varētu legāli piedalīties ceļu satiksmē. Ja apdrošināšanas līgums ir spēkā tikai 10 dienas kopš brīža, kad iziet tehnisko apskati, vai būtu loģiski saņemt legālu atļauju piedalīties ceļu satiksmē uz gadu? It kā ne. Tāpēc bija izstrādāts kompromiss, ieviešot pielaidi ceļu satiksmei, kas ir sasaistīta ar apdrošināšanas līgumu, — pielaidi ceļu satiksmei izsniedz līdz apdrošināšanas līguma termiņa beigām. J. Abāšins: — Īpašam satraukumam nevajadzētu būt, jo cenas būs brīvās, bet tās diktēs konkurence. Respektīvi, polises termiņš būs trīs mēneši, bet cena ir brīva. Piemēram, kombaina īpašnieks, kurš ar to pa ceļiem brauc tikai mēnesi visa gada laikā, var aptaujāt visas apdrošināšanas kompānijas, noskaidrojot, cik maksātu šāda kombaina apdrošināšana. Neskatoties uz to, ka polises termiņš būs trīs mēneši, iespējams, apdrošināšanas ņēmējs to varēs iegādāties pat lētāk nekā par viena mēneša cenu. Tirgus noliks cenas pa plauktiņiem. G. Janēvičs: — Ir arī cits risinājums. Jebkurā ES valstī ir sezonas numura zīmes. Uz tās būs norādīti mēneši, kuros šo transportlīdzekli drīkst lietot. Nodoklis un arī apdrošināšana jāpērk tikai uz to periodu. Šis jautājums ir Satiksmes ministrijas kompetencē, ideja diemžēl nav realizēta.