Zemju īpašnieki par šo apgrūtinājumu nevar cerēt uz nekādu valsts palīdzību, jo likumprojektā "Par zemes īpašnieku tiesībām uz kompensāciju par saimnieciskās darbības aprobežojumiem aizsargājamās teritorijās" kompensācijas paredzētas tikai tiem, kuru īpašumi atrodas valsts aizsargājamās teritorijās, kā arī meža īpašniekiem. "LA" jau publicēja Ainas Ārijas Zvejnieces vēstuli "Jūtos kā zagle, kas jāuzmana", kurā autore apraksta, kas viņai ir jāpārdzīvo tālab vien, ka cauri viņas tēvutēvu īpašumam stiepjas naftas vads. Atšķirībā no daudziem citiem šādu zemju īpašniekiem "Vizuļu" saimniecei, šķiet, paveicies mazāk — pazemē ieraktie cauruļvadi aptuveni trešdaļas kilometra garumā iet īpašumam pāri gandrīz vai pa vidu. Pērn septembrī ne saukti, ne gaidīti ieradās uzņēmuma "LatRosTrans" darbinieki — ar ekskavatoru viņi iebrauca kviešu sējumos un pašā vidū sāka rakt bedri. 2003. gada 3. oktobrī Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju un izglītības atbalsta centra lauksaimniecības nodaļas vadītājs Gatis Legzdiņš, vecākā speciāliste Ilze Skudra, SIA "LatRosTrans" drošības aizsargjoslu uzraudzības inženieris Ivans Ukstiņš ieradās "Vizuļos" un atzina, ka SIA "LatRosTrans" piederošie maģistrālie naftas un naftas produktu cauruļvadi patiešām šķērso ziemas kviešu sējumus. Trijotne par savu ierašanos atstāja saimniecei rakstisku liecību, kurā pavēstīja, ka "uz Ainas Ārijas Zvejnieces zemes gabala atrodas SIA "LatRosTrans" piederošie maģistrālie naftas un naftas produktu cauruļvadi un ar tiem saistītas inženierkomunikācijas, tāpēc saskaņā ar Latvijas Republikas Civillikumu un Aizsargjoslu likumu maģistrālie augstspiediena cauruļvadi un ar tiem saistītās inženierkomunikācijas ir reģistrētas kā apgrūtinājums nekustamajam īpašumam "Vizuļi"". Tomēr trijotne atzina, ka saimniecībai nodarīts zaudējums: "zemes īpašuma teritorijā 0,1 ha platībā bojāti ziemas kviešu sējumi". Balstoties uz Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju un izglītības atbalsta centrā apkopotajām ziņām, par izpostītajiem kviešu sējumiem Ainai Ārijai Zvejniecei samaksāja… 16 latus. Ir vai nav tiesības? Tagad lauka vidū cilvēka augumā lepni slejas betona pamatnē nostiprināts spilgti oranžas krāsas metāla miets. "LatRosTrans" drošības aizsargjoslu uzraudzības inženieris Ivans Ukstiņš stāsta, ka tā esot ierīce, ar ko nosaka zemē ierakto cauruļu rūsēšanas pakāpi. Tādas ierīces uzņēmums uzstādot ik pa kilometram visā 340 kilometru cauruļu trases garumā. Oranžā mieta racēji apgalvojuši, ka viņiem esot tiesības brīvi rīkoties "Vizuļos" saskaņā ar Aizsargjoslu likumu. Bet Aizsargjoslu likums nedod tiesības uzņēmumam bez savlaicīga brīdinājuma brīvi braukāt pāri privātīpašumam. Ja aizsargjosla ir noteikta, tad "īpašniekam ir atļauts aizsargjoslā veikt attiecīgā objekta ekspluatācijai, remontam, renovācijai un rekonstrukcijai nepieciešamos darbus. Par to rakstveidā jābrīdina zemes īpašnieks vai tiesiskais valdītājs vismaz divas nedēļas pirms darbu sākšanas, izņemot avāriju novēršanas vai to seku likvidācijas darbus, kurus var veikt jebkurā laikā". Zvejniece stāsta, ka neviens viņu nebrīdināja un par tādām tiesībām viņai nekas nav zināms. "Vizuļu" saimniecības zemes robežu plānā pazemē ieraktās caurules mērnieks gan iezīmējis. Bet zemesgrāmatā nekādu apgrūtinājuma ierakstu nav. Nepiepildītas cerības Valsts zemes dienesta kadastra reģistra izdrukā nekustamajam īpašumam "Vizuļi" ierakstītas 0,7 un 0,6 hektāru aizsargjoslas ap pazemē ieraktajām caurulēm. "Vizuļu" saimniece atzīst, ka viņai nav vēlēšanās un vajadzības kaut ko mainīt "LatRosTrans" labā. "LatRosTrans" tā iegūšot likumīgas tiesības bradāt pa viņas sējumiem, kad tik ienāk prātā. Bet par patvaļīgu darbošanos citam piederošā zemē jāprasa no naftas firmas atlīdzība. Kas no tās prasīšanas iznācis, redzams trijotnes aprēķinātajā zaudējumu tāmē. Diemžēl daudzi zemes īpašnieki joprojām dzīvo cerībās, ka no pazemē plūstošās dīzeļdegvielas upes kāds labums tiks arī viņiem. Pagaidām gan nekas neliecina, ka šīm cerībām būs lemts piepildīties. Saeimā gan ir iesniegts likumprojekts "Par zemes īpašnieku tiesībām uz kompensāciju par saimnieciskās darbības aprobežojumiem aizsargājamās teritorijās", kuru Vides ministrijā muļļāja kopš pagājušā gada pavasara. Bet "Vizuļus" neskartu arī tas, pat ja projekts iegūtu likuma spēku. Pirmkārt, tas paredz kompensāciju zemes īpašniekiem, kuru īpašumi atrodas valsts aizsargājamās dabas teritorijās. Otrkārt, pēc projekta autoru ieceres kompensāciju maksās tikai mežu īpašniekiem. Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas deputāte Anna Seile šaubās, vai arī nākotnē uz valsts kompensācijām varētu cerēt visi zemes īpašnieki, kuru īpašumiem ir Aizsargjoslu un citos likumos noteikti saimnieciskās darbības apgrūtinājumi. Viņasprāt, varētu būt divi atrisinājumi. Pirmkārt, valsts dažādo nekustamā īpašuma nodokli. Par saimnieciskās darbības apgrūtinājumiem īpašnieks varētu nemaksāt neko. Otrkārt, "LatRosTrans" un citi uzņēmumi varētu atpirkt apgrūtinājumu platības no privātīpašniekiem. Valstij jāpaskubina šie uzņēmumi beidzot sakārtot īpašuma attiecības. Diemžēl pagaidām šī sakārtošana nevedas. Bieži uzņēmumi piedāvā atpirkt zemi no privātīpašniekiem par kadastrālo vērtību, kas, protams, neatbilst tirgus vērtībai. Ja apgrūtinājums ir reģistrēts Nekustamā īpašuma valsts kadastra reģistrā, tad Valsts zemes dienests nosaka šai platībai mazāku kadastrālo vērtību. Tas nozīmē, ka īpašnieks maksā mazāku nekustamā īpašuma nodokli. Nodokļa atlaides lielums atkarīgs no tā, kādu daļu (procentos) no īpašuma kopplatības aizņem apgrūtinājums. Tik un tā nekāds lielais atspaids tas nebūtu. No Zvejnieces nekustamā īpašuma nodokļa maksājumu pasakņiem redzams, ka kopš 1998. gada nodokļa summas būtībā nav mainījušās. Kāpēc Zvejniecei izsniegtajā zemesgrāmatā nav ieraksta par apgrūtinājumu? Tāpēc, ka 1994. gada 6. septembra Platones pagasta padomes lēmumā par īpašuma tiesību atjaunošanu, kas balstījās uz pagasta zemes komisijas atzinumu, to neierakstīja. Valsts zemes dienesta Zemgales reģionālajā nodaļā domā — iespējams, neaptvēra. Tas, lūk, esot bijis tāds laiks, kad visi lielā pacilātībā atjaunojuši īpašuma tiesības, nedomājot par pienākumiem un blakus saistībām, kuras varētu rasties uz vienas zemes atrodošos īpašnieku starpā. Tā tos plānus mudžināja 20. gs. 90. gadu beigās "LatRosTrans" nolēma, ka beidzot kaut kas jādara. Acīmredzot galvenais iemesls, kas lika "LatRosTrans" sarosīties, bija neskaidrās attiecības ar zemes īpašniekiem un pašu īpašuma tiesības. Zemes īpašnieki pat spieda uz zemes nomu, un vienubrīd likās, ka to viņi dabūs. Bet tad "LatRosTrans" atrada labāku izeju. Kāpēc dalīt peļņu ar aptuveni 1000 zemes gabalu īpašniekiem, ja noder Aizsargjoslu likums? "LatRosTrans" vienojās ar nekustamā īpašuma kompāniju "Latio" par drošības aizsargjoslu noteikšanu un iezīmēšanu zemes robežu plānos un ierakstīšanu zemesgrāmatās. 1998. gada 3. augustā "Latio" noslēdza līgumu ar Valsts zemes dienesta Jelgavas rajona nodaļu par "LatRosTrans" cauruļvadu, ēku un būvju kadastrālo uzmērīšanu Platones un vēl četros Jelgavas rajona pagastos. Šajā līgumā ir kāds interesants punkts: "VZD reģionālā nodaļa apņemas neizsniegt dokumentus, to skaitā robežu plānus, kas nepieciešami īpašuma tiesību nostiprināšanai zemesgrāmatā zemes īpašniekiem un lietotājiem, iekams tie nav noslēguši un uzrādījuši VZD Zemgales reģionālās nodaļas Jelgavas filiālē savstarpējus līgumus ar SIA "LatRosTrans"." Tā kā "Vizuļu" saimniecei ar "LatRosTrans" līguma nav, tad top skaidrs, kāpēc viņai nav arī pēc uzņēmuma pasūtījuma pārtaisītā robežu plāna un ieraksta zemesgrāmatā par apgrūtinājumiem. Valsts zemes dienesta Zemgales reģionālās nodaļas Kadastra pārvaldes Jelgavas biroja vadītāja Indra Klīve atzīst, ka jaunie robežu plāni joprojām guļot Valsts zemes dienestā. Tātad arī 2004. gadā "LatRosTrans" attiecības ar visiem zemes īpašniekiem nav nokārtotas līdz galam. "LatRosTrans" ģenerāldirektore Jadviga Bērziņa apgalvo, ka par "LatRosTrans" nodomu pārtaisīt robežu plānus un noteikt aizsargjoslu apgrūtinājumus zinājuši visu zemes gabalu īpašnieki. Lielākā daļa piekritusi zemes robežu plānu pārzīmēšanai un aprobežojumu ierakstīšanai zemesgrāmatās. Jā, esot bijuši īpašnieki, kuri nav piekrituši. Tik un tā bez īpašnieku ziņas nekas nevarēja notikt. Patiesībā jau ir noticis. Robežu plāns pārtaisīts, apgrūtinājumi ir kadastrā iekšā! Un Zvejniece teic, ka par pārtaisītiem robežu plāniem, apgrūtinājumu aizsargjoslām viņu nekad neviens neesot brīdinājis. 1996. gada 19. augustā Centrālās Zemes komisijas priekšsēdētājs J. Rāzna raksta pavisam ko citu: "Tā kā Jūsu zemes īpašumam zemesgrāmatu aktā nav noteikti apgrūtinājumi, kas ierobežotu Jūsu tiesības zemes izmantošanā, Jums ir tiesības rīkoties ar zemi pēc saviem ieskatiem." Valsts zemes dienesta Zemgales reģionālajā nodaļā redzams, ka īpašumam "Vizuļi" zemes robežu plāns pārtaisīts 2000. gada 12. decembrī. Plānā un Nekustamā īpašuma valsts kadastra reģistrā parādās 0,7 un 0,6 ha aizsargjoslas. Zaglis zagļa galā Tam, ka "LatRosTrans" izbraukāja ''"Vizuļu" tīrumus, nav attaisnojuma. Pēc tā paša Aizsargjoslu likuma aizsargjoslās, kas ir lauksaimniecības zemēs, plānotie ekspluatācijas, remonta, renovācijas un rekonstrukcijas darbi veicami laikposmā, kad šīs platības neaizņem lauksaimniecības kultūras vai kad ir iespējama lauksaimniecības kultūru saglabāšana, izņemot avāriju novēršanas vai to seku likvidācijas darbus, kurus var veikt jebkurā laikā. Avāriju novēršanas vai seku likvidēšanas sakarā jāpiemin vēl šis tas. Ilgu laiku uzņēmums sparīgi, toties pagalam nesekmīgi cīnās pret dīzeļdegvielas zagļiem. Kādus tik paņēmienus zagļi izgudro, tas jāapraksta biezā dēku romānā. Caurulē naktīs ieurbj caurumus dažādās vietās, čakli un ar radošu izdomu. Platones pagasta padomes izpilddirektors Vladislavs Pogožeļskis saka, ka ieurbt leģēta tērauda caurulē, kurā zem spiediena plūst dīzeļdegviela un kas ierakta aptuveni pusotra metra dziļumā, esot pa spēkam tikai lietpratējiem. Vajag ekskavatoru, smago auto, metināšanas aparātu, skābekļa balonu, spiedienu izturīgas šļūtenes, aizbīdņus, žņaugus, vārstus un sazin ko vēl. Platones pagasta viensētās lielākoties dzīvo vecāka gadagājuma ļaudis, kuriem gadu nastas dēļ katrs solis nereti sagādā grūtības. Nez vai viņi vairs kādi lielie urbēji. Ka darīšana ar profesionālu, labi apgādātu un lieliski informētu zagļu kompānijām, liecina kaut vai tas, ka viens augstspiediena caurules metrs maksā 3,80 latu. Daži ieurbušies caurulē, aizvilkuši slepeno atzaru gandrīz divus kilometrus tālu. Citiem padevies septiņus kilometrus garš vilciens. "Vizuļu" saimniece un citi apkārtnes iedzīvotāji ir pārliecināta, ka zagļi un ķērāji darbojas uz vienu roku. Stāsta, ka policija noķerot tikai iesācējus un tādus, kuri ielīduši sen sadalītā sektorā, kur citi slepenie urbēji jau priekšā. 2003. gada jūlijā avīzes rakstīja par vērienīgu degvielas zagšanu Platones pagastā. Vai urbums nebija īstajā vietā vai bebri šļūteni pārgrauza, bet toreiz zagļiem misējās — apkārtnes grāvjos izplūda ap 100 tonnu dīzeļdegvielas. Starp dzirnakmeņiem Kaut arī "LatRosTrans" centās nelaimi novērst — pirmajās dienās vien no grāvjiem izsūknējis aptuveni 51 kubikmetru degvielas jeb apmēram vienu dzelzceļa cisternu, piesārņojuma sekas "Vizuļos" jūt vēl šobaltdien. Akā ūdens vairs nav dzerams. Ūdeni uz "Vizuļiem" ved no 20 kilometru tālās Jelgavas, par 20 litriem maksājot pusotru latu. Lopiņiem un kustoņiem dod to pašu no akas. Bet tam ir bēdīgas sekas. Īsā laikā govs izmetusi augli, nobeigušās divas teles, divi suņi. "Vizuļu" saimniece un citi iedzīvotāji sūdzas par miesā iemetušos dīvainu niezi. Protams, tie ir tiesu darbi. Lai pret ietekmīgu naftas uzņēmumu kaut ko panāktu tiesā, klaigāšana un rakstīšana avīzēs nelīdzēs. Tik nopietnām apsūdzībām, pirmkārt, vajag uzņēmību cīnīties par taisnību, kas taisnības cīnītājiem allaž maksājusi dārgi. Otrkārt, vajag stiprus advokātus un neuzpērkamus tiesnešus. Treškārt, neapgāžamus pierādījumus. Reģionālās vides pārvalžu, vides veselības centru un citu iestādījumu ekspertīzes un atzinumus, ka, rau, Kāravs patiešām atstiepis pēdas un Gauja patiešām izmetusi augli tāpēc, ka dzēruši ar dīzeļdegvielu piecūkotu ūdeni. Un tad pavisam citādi izskatīsies zaudējumu tāmes aprēķini "Vizuļu" saimniecei un citiem īpašniekiem, kuriem piederošajā zemē ieraktas naftas un dīzeļdegvielas caurules. "Vizuļu" saimniece jūtas nogurusi. Tāpat kā citi zemes īpašnieki, arī viņa spiesta dzīvot kā starp dzirnakmeņiem. No vienas puses — dīzeļdegvielas upes turētāji. No otras — profesionāli caurumu urbēji. No trešās puses — likumu grozītāji, kuri groza tos lieluzņēmēju (partiju ģenerālsponsoru) savtīgās interesēs. No ceturtās — augstprātīgu ierēdņu uzceltās birokrātijas garie gaņģi. Bet vidū — cilvēks, kuram tiek tikai dīzeļdegvielas piesārņota zeme, nobeigušies mājlopi un sabeigta veselība.