Uz biškopības biedrības ikvasaras saietu, kas notika aizvadītās nedēļas nogalē, A.Radziņš vedis tikko sviestu medu no saimēm, kas visu vasaru vāc nektāru meža pļavās un mežā. Biškopis atzīst, ka tas ir galvenais trumpis, kas saldajam un veselīgajam produktam dod īpašu garšu. - Saimes izvietotas Inešu pagastā, Ogres upes līcī meža pļaviņā starp priedēm. Kilometru piecu rādiusā ir tikai trīs viensētas, nav neviena vērā ņemama ceļa, nevienas ražotnes. Tīrā daba un daudzveidīgā augu valsts dod to īpašo, ar ko mūsu medus atšķiras no citu biškopju vākuma, - stāsta A.Radziņš. Aivara dzīvesbiedre Ilona, kura arī labprāt iesaistās bišu kopšanā, sakās ievērojusi, ka degustācijās parasti priekšroka esot meža medum. Varbūt tāpēc, ka tajā nektārs vākts no ļoti dažādiem augiem, kurus profesionālie dravu īpašnieki bišu ganībām nevar izmantot, līdz ar to medus garša ir atšķirīga, specifiska. Otro vietu degustācijā ieguva meža pļavu ziedu medus. Un arī otro vietu ieguva mūsu rajona biškopis Mārtiņš Krauklis, kurš dzīvo Lielstraupē. - Zied gan avenes, mellenes, gan citas ogas, kā arī dažādi meža augi, kurus nemaz neprotam nosaukt. Visa šī buķete veido balzāmveida medu ar plašu garšas un arī kvalitatīvo īpašību spektru,saka I.Radziņa. Meža pļavā mitinās daļa Radziņu ģimenes bišu, stropi izvietoti pie mājas un vēl dažās citās vietās. Pavisam saimniecībā ir apmēram 40 saimes. Kultūraugu sējumus bišu ganībām neizmanto. Biškopis atzīst, ka liepu, viršu, griķu un citu konkrētu ziedu medus ir vērtīgs un pieprasīts, bet jauktu ziedu medum, kas vākts galvenokārt no dabiskām platībām, ir sava vieta tirgū. Lai medū akcentētu produkta dabiskās īpašības, A.Radziņš sezonas laikā bites nepiebaro un arī neizmanto cukura sīrupu bišu stimulēšanai. - Domāju, ka bitēm ziedu laikā jātiek galā pašām. Saimes izvietojam dravās ar aprēķinu, lai vienā vietā nebūtu vairāk par 20 stropiem, tātad barības pietiek. Protams, atsakoties no ganībām kultūraugu sējumos un bišu piebarošanas, medus ienesums ir mazāks. Taču mēs neesam un nebūsim lielražošanas saimniecība, biškopība nav galvenais mūsu ienākumu avots. Es strādāju par mežsargu, Ilona ir ārste. Mūsu mērķis nav saražot tonnas, bet iegūt medu, kas mums pašiem garšo, - tā A.Radziņš. Abi dzīvesbiedri arī uzsver, ka viņi biškopību nevēlas pārvērst par ražošanas nozari, bet gan saglabāt kā kopēju vaļasprieku, kas ienes arī naudu. - Ilona atnāk mājās no savas ārsta prakses, dienā pieņēmusi vairākus desmitus pacientu. Aizejam abi pie stropiem. Bites zum, smaržo nektārs. Aizmirstas dienas satraukumi, negatīvās emocijas. Tā ir lieliska atslodze,vērtē bitenieks. Ar biškopību ģimene sākusi nodarboties 1997.gadā, kad saņemtas trīs saimes, kas mantotas no Aivara ģimenes. Viņa vectēva brālis bijis biškopības tehnikuma pasniedzējs, tādēļ tēvs nonācis šajā mācību iestādē un kļuvis par mācītu biškopi. Jau vairākus gadus pēc tēva nāves Aivars un Ilona Radziņi saņēmuši mantojumu –trīs saimes. Saimniece, kura bites kopusi, vēlējusies no tām atteikties. - Trīs gadu laikā secinājām, ka no biškopības neko nesaprotam. Tad es divus gadus mācījos biškopja Andreja Miža kursos. Tagad kaut ko zinu. Jāsaka paldies gan mācībām, gan tiem biškopjiem, kuri neslēpa vai neprata noslēpt savu pieredzi. Taču ļoti daudz kas vēl nezināms. Neesmu sācis ciltsdarbu. Drīzumā plānoju sākt audzēt bišu mātes sev un arī kaimiņu biteniekiem,stāsta A. Radziņš. Viņš uzskata, ka biškopība ir nozare, kurā jāmācās visu mūžu. Un darboties ir interesanti. Nekad nenotiek viens un tas pats. Ejot pie stropa, var tikai paredzēt, kas tur noticis. Atverot to, katrā redzama citāda situācija. Un jādomā, kā labāk rīkoties šajā reizē. Zināšanas gūtas ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs. Bet no brauciena pie Vācijas un Polijas biškopjiem pārvesta mājās vilšanās. - Esam viesojušies profesionālās dravās Latvijā, tās ir daudz sakārtotākas, tajās ir mūsdienīgāks aprīkojums nekā Vācijā, augstāka ražošanas kultūra. Visvairāk pārsteidza tas, ka Eiropas Savienības prasības medus pirmapstrādei un fasēšanai Vācijā atšķiras no prasībām Latvijā. Mums medus ieguves telpās jābūt mazgājamām virsmām, izlietnēm, pat tualetei, bet tur nekā tamlīdzīga nav. Vienā saimniecībā tajā pat nebija ūdensvada. Saimnieks diezgan neapmierināts teica, ka laikam to nākšoties vien ierīkot. Manuprāt, vācu biškopji varētu braukt uz mūsu lielākajām dravām un mācīties, nevis mums jābrauc pie viņiem. Mūsu bitenieki ir vairākus desmitus gadu viņiem priekšā,pārliecināts A.Radziņš. Medus sviešanai un fasēšanai tiek veltīta īpaša uzmanība. Medu lej tikai jaunās burkās. Iegādāts jauns atvākojamais galds. Bet pats galvenais un dārgākais aprīkojums – Itālijā ražota apvērsējtipa medus sviede, kura darbojas pēc ieprogrammēta režīma. Tagad medus iegūšana no šūnām vairs nesaistās ar smagu darbu un ar medu aplipušām rokām, notrieptu apģērbu. Strādāt var tīri un ātri. Pieprasījums pēc Radziņu medus ir liels. Bitenieks smejas, ka mārketings iet ražošanai pa priekšu. Kad pirms četriem gadiem ģimene no Skujenes, kur dzīvoja agrāk, pilnībā pārcēlusies uz Vecpiebalgu un šurp atvestas arī bites, iegādāta pikapa tipa automašīna, kas kļuvusi par braucošu medus reklāmu. Uzmanību piesaista stilizēts medus šūnu zīmējums un uzraksts "Piebalgā vākts medus". - Nevaram saražot tik daudz, cik pieprasa. Bet saimju skaitu īpaši nepalielināsim, negribam, lai bišu kopšana kļūst par nastu. Vēlamies saglabāt to kā vaļasprieku. Un labi, ka tas ienes arī naudu, - saka A.Radziņš. Tāpēc saimnieki arī nesūrojas par šī gada mazo ienesumu. I.Radziņa stāsta, ka parasti pirmais lielākais sviediens ir pa Jāņiem, šogad tas kavējies par mēnesi. Aukstuma un lietus dēļ bites nevarēja izlidot, salnu dēļ daudzi augi neziedēja, bet ziedošie mazāk medoja. Taču A.Radziņš ir optimists un vērtē, ka vasara vēl nav galā.