Pašnāvību skaita ziņā pirmo vietu pasaulē pārliecinoši ieņem Baltijas valstis (24)

Kā ziņo aģentūra “Novosti”, saskaņā ar ekspertu datiem biežāk dzīvi pašnāvībā beidz vīrieši, nevis sievietes. Pašnāvību skaita ziņā pirmo vietu pasaulē pārliecinoši ieņem Baltijas valstis. Šeit ik gadus pašnāvībā dzīvi beidz trīsdesmit cilvēki no katriem 100 tūkstošiem iedzīvotāju. Pēc PVAO ekspertu domām, visbiežāk pašnāvību iemesli ir psiholoģiski – tuva cilvēka zaudējums, problēmas darbā, kā arī nabadzība, bezdarbs un dzīves nenokārtotība. Kā uzskata organizācijas speciāliste Katerīna le Gallesa–Kamī, “Pašnāvības visupirms ir pasaules veselības aizsardzības traģiska problēma”. Krievija ieņem pirmo vietu pasaulē pusaudžu pašnāvību jomā Pašnāvība acīmredzot eksistē tikpat ilgi, cik cilvēku dzimums. Kaut gan PSRS laikos attiecīgā statistika nebija pieejama, speciālisti zināja, ka jau kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem gaišās nākotnes cēlāju valsts ir līdere arī šajā jomā, apsteidzot pat vispāratzīto “pašnāvnieku lielvalsti” Zviedriju. Nesen Zviedrijas Pašnāvību pētījumu centrs publicējis ziņojumu, kurā teikts, ka pēc kopējā pusaudžu (vecumā no 15 līdz 19 gadiem) pašnāvību skaita Krievija ieņem pirmo vietu pasaulē. Krievijā ik gadus no dzīves brīvprātīgi šķiras aptuveni 2500 nepilngadīgo, bet ASV, kura ieņem otro vietu – ap 1800, savukārt pēc pašnāvību skaita uz vienu iedzīvotāju Krievija ierindojas tikai trešajā vietā aiz Šrilankas un Kazahstānas. Pašnāvību statistika dažādās valstīs Pašnāvību statistikai dažādās valstīs ir savas īpatnības. Tā, piemēram, Anglijā pašnāvības klasificēja kā likuma pārkāpumu līdz pat 1961. gadam, kad tika pieņemts likums par pašnāvībām, kurš, vienlaikus nosodot sevis nogalināšanu un izsakot tai vispārēju nosodījumu, tomēr atzina, ka “šīs problēmas nopietnības pakāpe neļauj to risināt, izdodot jelkādus aizliegumus”. Vecnorvēģu tiesības pašnāvību savukārt klasificēja kā “slepkavību bez goda”. Tikai liberalizējoties likumdošanai, attieksme pret pašnāvību kļuva iecietīgāka, kaut gan mūsdienu norvēģu sabiedrības apziņā joprojām saglabājas vikingu domāšanas stereotipi, kuros visa šī joma ir tabu. Norvēģu vīrieši visbiežāk izvēlas aiziešanu no dzīves ar virves palīdzību, respektīvi, pakaroties, vai arī pārgriež sev vēnas, savukārt, sievietes – pakaroties vai noindējoties. Slīcināšanās ir vienlīdz populāra abu dzimumu vidū, turklāt, lai gan Norvēģija ir viena no bagātākajām valstīm pasaulē un šeit ir mazs pašnāvību skaits, slīcināšanos kā pašnāvības veidu te izvēlas vairāk nekā jebkur citur Eiropā. Norvēģu kaimiņi zviedri parasti izdara pašnāvību sociālo ambīciju dēļ, slimīgu baiļu mākti vai arī tāpēc, ka izjūt vainas sajūtu par neatbilstību situācijai, savukārt pirmās ziņas par pašnāvībām somu vidū attiecināmas uz 1442. gada Vispārējo likumu kopumu, kuros pašnāvība uzskatīta par noziegumu pret valsti un līdz ar to kvalificēta kā kriminālnoziegums, nevis noziegums pret baznīcu. Uz 100 tūkstošiem somu gadā ir 19 – 22 pašnāvības, jo Somijā suicīda paņēmieni un to statistika krietni vien atšķiras atkarībā no dzīvesvietas un pašnāvnieka dzimuma. Somu vīrieši lielākoties dod priekšroku cilpai, kamēr daiļā dzimuma pārstāves galvenokārt indējas. Holandiešu likumos jau kopš 1808. gada netiek paredzētas soda sankcijas par pašnāvību vai tās mēģinājumu, bet sabiedriskajā domā ar pašnāvību saistītie tabu izzuda kopā ar citiem – seksa, pornogrāfijas, narkotiku, prostitūcijas un homoseksuālisma ierobežojumiem. Holandē, gluži tāpat kā Spānijā, Īrijā, Itālijā un Skotijā, pašnāvību skaits ir samērā zems – aptuveni 10 gadījumi uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju, turklāt šis rādītājs nav mainījies jau teju gadsimtu. Vairums holandiešu pašnāvību kvalificē vai nu kā drošsirdības, vai arī kā gļēvulības vadītu rīcību, atkarībā no apstākļiem, taču nekādā gadījumā šādu rīcību nenosoda. Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, visnegatīvākā attieksme pret pašnāvību ir Itālijā. Atņemt sev tik vērtīgo Dieva dāvanu ir nāves grēks, turklāt kauna traips skars visu dzimtu. Itāļi lielākoties izvēlas radikālus pašnāvības veidus, piemēram, vīrieši visbiežāk griež vēnas, bet sievietes dzer miegazāles, indējas ar gāzi vai sliktākajā gadījumā – slīcinās. Ķīnieši, būdami uzticīgi gadsimtu tradīcijam, uzskata, ka pašnāvības jau nu gan nav jāveicina, bet nav arī nekādas jēgas sodīt par mēģinājumu to izdarīt. Taivānā gan sievietes, gan vīrieši lielākoties indējas ar miegazālēm, visdažādāko, galvenokārt sociālo motīvu vadīti. Ja sievietes nespēj izturēt disharmoniju ģimenē, tad stiprā dzimuma vājā vieta ir stāvoklis sabiedrībā. Vienīgi Indijā brīvpratīga šķiršanās no dzīves kā bijusi, tā paliek viena no rituālās dzīves īpatnībām. Še uzskata, ka labākais upuris, ko cilvēks spēj nest dieviem, ir viņš pats un šāda rīcība paver tam vārtus uz mūžību.