Par okupāciju, integrāciju un Latvijas ārpolitiku (29)

Nozudusī vēstule un nepublicētie dokumenti G. Andrējeva vēstule adresātu nesasniedza, tā mīklainā kārtā nozuda, neatstājot pēdas pat Ārlietu ministrijas perfektajos reģistros. Un ir ļoti aizdomīgi, ka attiecīgo struktūru ierēdņi par to pat neinteresējas. Bez minētā dokumenta Eiropas Savienības pārvaldes struktūras (Eiropas Padome, Parlamentārā asambleja) vairākkārt ir apspriedušas situāciju okupētajās Baltijas valstīs, par ko ir pieņemti attiecīgi lēmumi, kuriem neapšaubāmi ir starptautiska nozīme. Kā būtiskākie te jāmin 1987. gada rezolūcija nr. 872 "Par Baltijas valstu tautu stāvokli" un Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 1996. gada 27. jūnija rezolūcija "Par pasākumiem bijušā komunistiskā totalitārā režīma seku likvidēšanā". Diemžēl nav zināms, vai šie dokumenti Latvijas politisko problēmu risināšanai ir izmantoti. Šo dokumentu tekstus Ārlietu ministrija nav publicējusi. Bet tautai ir jāzina, kādus lēmumus par tās eksistenci pieņem ne tikai starptautiskas politiskas koalīcijas, bet arī Latvijas atbildīgās varas struktūras. Plaši tiek deklarēts, ka Molotova-Ribentropa pakta vēsture nedrīkst atkārtoties, bet tas netraucēja Latvijas Ārlietu ministrijas atbildīgajām amatpersonām parakstīt latviešu tautai pilnīgi nepieņemamu līgumu par Krievijas armijas 22 000 militārpersonu demobilizāciju ar tiesībām dzīvot Latvijā. Bet tie bija Krievijas armijas propagandas un aģitācijas daļu u. c. specdienestu darbinieki, kuru negatīvo ietekmi, viņu ģimeņu locekļiem un viņu aprindu cilvēkiem sadarbojoties mēs piedzīvojam jau šodien. It sevišķi tas izpaužas jaunatnes vidū. Kas vadīja šā līguma parakstīšanas akciju, kādēļ bija jāpakļaujas Vācijas un Zviedrijas spiedienam un kas deva rīkojumu tādu līgumu parakstīt, arī šodien ir palicis noslēpums. Izvērtējot šo situāciju, ir redzams, ka notiek kārtējā vēsturiskās patiesības apzināta slēpšana, jo šo faktu noklusē arī Valsts prezidentes dibinātā vēsturnieku komisija. Vilcināšanās ar deklarāciju Ar lielu vilcināšanos tika sagatavota deklarācija par Latvijas okupāciju. Tā vietā, lai deklarāciju nekavējoties virzītu starptautiskai apspriešanai, to atzina par dokumentu dienesta vajadzībām un tikai pēc gadu ilgiem sabiedrības pieprasījumiem Saeima 1998. gada 11. jūnijā LR Ministru kabinetam nosūtīja dokumentu ar nosaukumu "Paziņojums", uzliekot par pienākumu Latvijas pārstāvniecībām ar deklarāciju iepazīstināt ārvalstu diplomātiskās misijas. Tātad – tikai iepazīstināt, neveicot nekādu darbību okupācijas fakta atzīšanai. Izpildot Saeimas Ministru kabinetam doto rīkojumu, pilnvarotais vēstnieks Latvijas pastāvīgajā pārstāvniecībā ANO dr. Jānis Priedkalns pēc toreizējā ārlietu ministra Valda Birkava norādījumiem 1998. gada 8. septembrī iesniedza ANO ģenerālsekretāram Kofi Annanam lūgumu sniegt nepieciešamo atbalstu Saeimas pieņemtās deklarācijas par okupāciju izplatīšanai ANO dalībvalstīm. Tātad ANO tika izteikts lūgums nevis dot slēdzienu par Latvijas okupāciju pēc būtības, bet tikai sniegt palīdzību tās izplatīšanai. Šajā laikā par Latvijas ārlietu ministru (vēlāk viņš vienlaikus bija arī Ministru prezidents) bija ievēlēts Valdis Birkavs. Par okupācijas deklarācijas pieņemšanu viņa publiskais paziņojums bija tik nepieņemams, ka Saeima pieprasīja ministram sniegt attiecīgu paskaidrojumu. Skatot šo V. Birkava attieksmi par okupācijas deklarācijas pieņemšanu kopumā ar viņa vēlākajiem ciniskajiem paziņojumiem G. Andrējeva vēstules pazušanas lietā, ir tiesības apšaubīt V. Birkava lojalitāti latviešu tautas interesēm ("Nedēļa", nr. 20, 13.05.2004.). Saeimas "Paziņojums" uzliek par pienākumu Ministru kabinetam ierosināt ANO saskaņā ar tās statūtu 96. pantu pieprasīt Starptautiskās tiesas konsultatīvu atzinumu par PSRS pārkāpumiem un to sekām, okupējot Latviju 1940. gada 17. jūnijā. Nav zināms, vai šāds pieprasījums vispār ir nosūtīts. Tāpat nav zināms, vai starptautiskā tiesa starpvalstu politiskos konfliktus izvērtē. Ja tas ir nepieciešams, vai tādā gadījumā tas nav jādara ar ANO norīkojumu? Jebkurā gadījumā ir konstatējama laika novilcināšana, varbūt apzināta bezdarbība, kas kaitē Latvijas valsts interesēm. Minētie fakti ir pietiekami, lai apgalvotu, ka ne valsts pirmās personas, ne arī kādas viņu pilnvarotās personas lūgumu Apvienoto Nāciju Organizācijai izskatīt un attiecīgi akceptēt Latvijas okupācijas faktu nav iesniegušas. Trūkst skaidrojuma Pašreiz Latvijas politiskajā dzīvē aktuāla ir ar okupācijas jautājumu saistītās konvencijas "Par mazākumtautību tiesībām" ratifikācija. Latviešu tauta un sabiedrība kopumā ir sen jau sapratušas, ka šis jautājums ir tikai Krievijas nemitīgi politizēts, lai izmantotu okupācijas laikā Latvijā ievestos Krievijas u. c. bijušo PSRS republiku iedzīvotājus kā balstu savas ietekmes sfēras saglabāšanai. Krievijas masu informācijas līdzekļi, atbalstot pieņemto savas valsts ārējās politikas koncepciju, raksta atklāti, ka "Piedņestras apgabals, Ziemeļkaukāzs, Dienvidkazahija, kreisā krasta Ukraina, Latvija un Igaunija ir krievu placdarms… Krievu uzdevums ir šajās teritorijās ietekmēt vietējo valdību un prezidentu nostāju tāpēc, ka Krievijas intereses nebeidzas pie tās robežām. Desmitiem miljonu ārējo krievu ir Krievijas spēks un balsts tuvējās un tālajās ārzemēs" (izd. "Versija", radio "Brīvā Eiropa" raidījums 4.08.2001.). Rietumvalstu prese un politiskās aprindas uz šādu Krievijas agresīvu paziņojumu nav reaģējušas. Arī Latvijas politiskās aprindas par to klusēja. Tālākie notikumi pierādīja, ka patiesā informācija par okupācijas laikā Latvijā notikušajām iedzīvotāju sastāva izmaiņām un ar to tagad saistītām nepilsoņu problēmām Rietumu sabiedrībām nav zināma. Pieņemot Latvijā pašreiz dzīvojošos cittautiešus par slāvu nacionāli etniskajām grupām, kas šeit vēsturiski izveidojušās, Eiropas Savienības politiķi uzspiež veikt šo cilvēku integrāciju, kā to paredz starptautiskie līgumi. Latviešu tautai savukārt tas ir pilnīgi nepieņemami. Šāda prasība rada pasaules mērogā vēl nebijušu paradoksu: okupētai tautai ir jāpieņem savā sabiedrībā savas zemes un tautas okupētāji, piešķirot viņiem visas politiskās un sociālās tiesības. Ar pārliecību var teikt, ka Latvijas diplomāti, ārzemju pārstāvniecību darbinieki un citi politiķi patiesā stāvokļa izskaidrošanai neko nav darījuši un, ja ir, tad pilnīgi nepietiekami. Nīderlandes zinātnieks Ronalds Reuderinks kā pirmais Rietumu sabiedrības pārstāvis ir devis ļoti pareizu okupācijas laikā izveidojušās etniskās situācijas raksturojumu ("LA", 3.08.2004.): "Krievi, kuri okupācijas laikā emigrēja uz Latviju un Igauniju, būtiski atšķiras no Rietumeiropā dzīvojošām minoritāšu grupām. Šie okupācijas perioda krievi veidoja dominējošo grupu un bija Igaunijas un Latvijas sabiedrības valdošā daļa. Viņus var salīdzināt ar Dienvidāfrikā dzīvojošiem eiropiešiem pirms aparteīda atcelšanas." Tāds, tik precīzs skaidrojums rietumvalstu sabiedrībai līdz šim nav dots. Un par to atbildība ir jāuzņemas Ārlietu ministrijas ierēdņiem un ārzemēs strādājošiem Latvijas politiķiem. Kam izmanto cittautiešus 1949. gadā ANO pieņēma rezolūciju (t. s. Ženēvas konvenciju) "Par civiliedzīvotāju aizsardzību kara laikā", kuras 140/155. p. p. neapstrīdami norādīts, ka okupētājvalsts nedrīkst ievest savus pilsoņus okupētajā zemē. Izpildot ieplānoto kolonizācijas un rusifikācijas programmu, Latvijā tas tika izdarīts. To oficiāli ir atzinušas daudzas valstis un tas speciāli ir atzīmēts Eiropas Savienības rezolūcijās (piemēram, Eiropas Parlamenta 1983. gada 13. janvāra rezolūcijā). Latvijas atbildīgajām valsts amatpersonām ir jāparāda drosme un politiska griba, paziņojot, ka Krievijas tik neatlaidīgi pieprasītās konvencijas "Par mazākumtautību tiesību nodrošināšanu" noteikumi uz okupācijas laikā Latvijā ievestiem vai citādi emigrējušiem Krievijas un bijušo PSRS republiku pilsoņiem pilnā mērā nav attiecināmi un var tikt pieņemti ar zināmām atrunām. Tādi izņēmumi attiecināmi uz Latvijā demobilizēto Krievijas armijas kontingentu un viņu ģimenes locekļiem, Latvijā iesūtītiem un citādi iebraukušiem kompartijas un tās nomenklatūras pārstāvjiem un viņu ģimenes locekļiem, kā arī uz tiem, kuri aktīvi darbojās un turpina darboties pret Latvijas neatkarības principiem. Eiropas Savienības uzspiestie un Latvijas politiķu paklausīgi pieņemtie cittautiešu integrācijas noteikumi latviešu tautai nav pieņemami. Kā jau minēts, tas ir pasaules mēroga nonsenss, absurds, kas pielīdzināms tautas pazemošanai un izvarošanai. Liela šo cittautiešu daļa nav lojāla valstij, bet, apguvusi latviešu valodu, iegūst pilsonību, paliekot naidīga latviešu tautai. Viņi turpina aktīvi piedalīties pretvalstiskās akcijās, noskaņojot krieviski runājošo sabiedrību uz etniskiem konfliktiem. Kā jau redzējām, politiska satura nekārtībās tiek iesaistīta pat skolu jaunatne, jo Krievijas izvirzītais mērķis ir noteikts: ar vietējo krievu ietekmi destabilizēt politisko situāciju valstī. Iekšlietu ministrijai, tās Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei kopā ar Ārlietu ministriju jāveic liels un nopietns darbs. Masu saziņas līdzekļi krievu valodā regulāri publicē latviešu tautai un valstij nedraudzīgus rakstus, izsakot pat draudus. To saturs bieži ir provokatīvs un atklāti aicina uz politiskām nekārtībām un nepakļaušanos Latvijas likumiem. Šī krievu sabiedrībai domātā propaganda pieņem aizvien nekaunīgāku saturu un vienlaicīgi izraisa izbrīnu par attiecīgo valsts varas iestāžu bezdarbību un vienaldzību. Domājams, ka šādā situācijā nepieciešama aktīva Satversmes aizsardzības biroja iejaukšanās. Ir vietā atgādināt, ka Krievijas Federācijas 1993. gada pieņemtā militārā doktrīna paredzēja, ka Igaunijā un Latvijā eksistē nelikumīgi antidemokrātiski režīmi un ka diskriminētā iedzīvotāju daļa (nepilsoņi) ir tiesīgi izveidot savas paralēlās varas un spēka struktūras. Doktrīnā bija arī paredzēts, ka vardarbības izmantošanas gadījumā tās ir tiesīgas lūgt Krievijas bruņoto spēku palīdzību. Militāro doktrīnu Krievijā pašreiz pārstrādā, mainot arī agresīvo teksta formu, taču idejiskā puse pēc būtības paliek bez izmaiņām. Ar katru gadu sarežģītāk Latvijas valsts ir pretimnākoša cittautiešu uzņemšanai savā sabiedrībā, ja vien, kā raksta prof. E. Grinovskis, tie ir spējuši panākt lūzumu agrākajā domāšanā un psiholoģijā, ir apguvuši latviešu valodu un darbos apliecinājuši savu lojalitāti Latvijai. Latvijas interesēs nav atstumt lojālos nepilsoņus, bet vienlaicīgi ar pilsoņu tiesību iegūšanu Latvija gaida no viņiem arī valstisko pienākumu izpildi. Latvijas neatkarības atjaunošanas gadu sākumā aktuāls bija jautājums par ātrāku okupācijas seku likvidēšanu. Kā viens no tiem bija okupācijas laikā iebraukušo cittautiešu repatriācija. Toreiz to aktīvi atbalstīja arī Krievija, kur nodibināja pat attiecīgu organizāciju repatriācijas jautājumu kārtošanai. Laika gaitā, mainoties politiskajām nostādnēm un liekot arvien lielāku uzsvaru uz savu bijušo iedzīvotāju izmantošanu politisko mērķu sasniegšanai, Krievijas puse šo savu iestādi likvidēja. Latvijas masu informācijas līdzekļos publicētie aicinājumi labprātīgi repatriēties atsaucību nepilsoņu vidū, protams, negūst. Kādus priekšlikumus šajā jautājumā ir pieņēmusi Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja (1996. gada 27. jūnija rezolūcija), nav zināms, jo Ārlietu ministrija rezolūcijas tekstu nav publicējusi. Pieņemt lēmumu repatriēties varētu sekmēt Latvijas puses atrunas, pieņemot konvenciju "Par mazākumtautību tiesībām", ka noteiktai nepilsoņu daļai pilsonība un līdz ar to politiskās un sociālās tiesības netiks piešķirtas. Ar katru gadu, kas aiziet pagātnē, Latvijas okupācijas fakta atzīšanas iespējas samazinās. Līdz ar to atbilstoši tautas interesēm kļūst sarežģītāk risināt nepilsoņu integrācijas jautājumus un konvencijas "Par mazākumtautību tiesībām" ratifikāciju. Latvijas diplomātu un politiķu darbs visu šo neatkarības gadu laikā ir raksturojams kā piekāpšanās, izdabāšanas un politiskās gļēvulības paraugs. Valdošo politisko partiju savstarpējo ķīviņu un ambīciju mutulī aizmirstas ir tautas nacionālās intereses. Partiju aprindās ir iesakņojusies vienaldzība par Latvijas nacionālo būtību, dodot vietu no padomijas laikiem pārmantotam kosmopolītismam. Ārlietu ministrijas darba grupa pašreiz strādā pie jaunās ārpolitikas koncepcijas veidošanas. Cerēsim, ka izteikto kritiku un priekšlikumus Ārlietu ministrijas darba grupa ņems vērā. Oļģerts Ramnieks, Latviešu virsnieku apvienības vārdā *** Ierosinājumi Ārlietu ministrijai Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas pagājušais laiks ir bijis pietiekami ilgs, lai būtu atrisināts latviešu tautai tik ļoti būtiskais valsts okupācijas fakta starptautiskais atzinums. Bet tas nav izdarīts. Šo gadu laikā ne Saeimas dažāda sasaukuma sastāvi, ne arī Ārlietu ministrija tik ļoti raibajā valdību virknējumā ar Latvijas okupācijas fakta atzīšanu aktīvi nav nodarbojušās. Politiski nav novērtēts, ka okupācijas fakta starptautiskai konstatācijai bez morālas nozīmes ir nenovērtējams pamats būtisku iekšpolitisku un ārpolitisku problēmu risināšanai. Okupācijas jautājums un ar to saistītās politiskās problēmas ir Ārlietu ministrijas kompetence un tās svēts pienākums, taču par šo darbības sfēru sabiedrībai informācijas tikpat kā nav. Iespējams, ka šajā virzienā nekas arī netiek darīts, jo arī oponējošā ārzemju prese par to klusē. Tas viss rada aizdomas, ka okupācijas fakta atzīšanu speciāli kavē.