1944.gadā kara apņemtajā Latvijā bija mēģinājums izveidot bruņotu vienību cīņai ar abiem okupantiem. Ar vāciešu daļēju atbalstu radās ar Latvijas Centrālo padomi zināmā mērā saistīta ģenerāļa Jāņa Kureļa vienība, kurā ieplūda liels skaits aizsargu, policistu, pat leģiona dezertieru. Vienība nonāca Kurzemē.
Viņi cīnījās pret abiem okupantiem (9)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
1944.gada 14.novembrī Puzes pagasta Stiklos tika likvidēta ģenerāļa Kureļa vienība. Vācu iestādes apcietināja grupas virsniekus, un vācu kara tiesa Liepājā 19.novembrī astoņiem no viņiem piesprieda nāvessodu, kas tika izpildīts naktī. Tas ir samērā plaši aprakstīts vēsturiskajā literatūrā, taču, aplūkojot nošauto biogrāfijas, mēs redzam vairākas īpatnības un kopsakarības. Nāvessods tika izpildīts kapteiņiem Kristapam Upelniekam, Jūlijam Muciniekam, virsleitnantam Jānim Gregoram, pulkvedim Pēterim Liepiņam, virsleitnantiem Jānim Rasam, Teodoram Prikalim un Filipsonam, štāba administratīvajam adjutantam Valteram, bet pulkvežleitnantam Eduardam Graudiņam un vēl vairākiem virsniekiem tika piespriests ieslodzījums koncentrācijas nometnē. Graudiņš tajā gāja bojā. Šo cilvēku biogrāfiju analīze ļauj secināt, ka samērā nedaudzie represētie virsnieki pārstāvēja gandrīz visas bijušās Latvijas Republikas armijas un tās rezerves virsnieku apakšgrupas: bijušos latviešu strēlnieku virsniekus (turklāt gan to daļu, kuri 1918.gadā beidza dienestu un vēlāk cīnījās nacionālajā armijā, gan tos, kuri līdz pat Krievijas pilsoņu kara nobeigumam ieņēma vadošus amatus Latviešu padomju strēlnieku divīzijā), gan latviešus, kuri Krievijas pilsoņu karā cīnījās balto armiju rindās, gan tos bijušās cariskās armijas kaujas virsniekus, kas visu pasaules karu bija ārpus latviešu strēlnieku rindām, kā arī gados jaunākos Latvijas Kara skolas beidzējus. Kristaps Upelnieks – grupas štāba priekšnieks un idejiskais vadītājs, nacionāls ideālists vārda vistiešākajā nozīmē. Pirms Pirmā pasaules kara bija tautskolotājs. Pašā kara sākumā mobilizēts armijā un piedalījās kaujās ar Austroungārijas armiju, pēc tam beidza kara laika saīsināto mācību kursu praporščiku skolā Kijevā. No 1917.gada viņš dienēja 5.Zemgales latviešu strēlnieku pulkā un augusta kaujās pie Mazās Juglas tika ievainots. Par varonību tajās apbalvots ar zaldātu Jura krusta IV šķiru un paaugstināts podporučika un vēlāk poručika dienesta pakāpē, bet decembrī kā skolotājs tika atvaļināts. 1918.gadā nokļuva Sibīrijā un no turienes Ķīnā, kur apguva angļu valodu. Rīgā viņš atgriezās 1919.gada novembrī un līdz atvaļināšanai 1923.gadā dienēja Latvijas armijā, sasniedzot kapteiņa dienesta pakāpi un par varonību kaujās ar sarkano armiju Latgalē izpelnoties Lāčplēša Kara ordeni. Pēc tam dienēja policijā, beidza Latvijas Universitāti, nodarbojās ar vēsturi (sarakstīja darbus "Kurzemes kuģniecība un kolonijas", "Uzvārdu došana Vidzemes un Kurzemes muižu zemniekiem" un bija Krišjāņa Barona prēmijas laureāts). K.Upelnieka palīgs bija Jūlijs Mucenieks. Pēc Smiltenes tirdzniecības skolas beigšanas viņš 1914.gada beigās brīvprātīgi iestājās armijā, pēc gada beidza 2.Pēterhofas praporščiku skolu, bet no 1916.gada sākuma dienēja 5.Zemgales latviešu strēlnieku bataljonā, sasniedzot štābkapteiņa dienesta pakāpi un par varonību kaujās saņemot divus ordeņus. Kaujās pie Mazās Juglas 1917.gada augustā ievainots un par varonību apbalvots ar zaldātu Jura krustu. 1918.gada vasarā Maskavā mobilizēts sarkanajā armijā, kur dienēja 2.aviācijas nodaļā, bet 1919.gada jūnijā pārgāja Latvijas armijas pusē. Dienēja par lidotāju – novērotāju Aviācijas grupā, vēlāk – 7.Siguldas kājnieku pulkā, kaujās ar bermontiešiem tika ievainots. 1920.gadā Latgales frontē, neraugoties uz prasmīgi vadītiem izlūkgājieniem, viņš nonāca konfliktā ar tiešo priekšniecību savas pārlieku demokrātiskās attieksmes dēļ pret padotajiem. Grupas štāba operatīvais adjutants Jānis Gregors 1914.gadā bija beidzis Valmieras skolotāju semināru, kara laikā beidza praporščiku skolu un dienēja tajā pašā 5.Zemgales latviešu strēlnieku pulkā. Gregors palika pulkā arī tad, kad tas aizgāja uz Krieviju, un pat kļuva par tā komandieri. Cīnījās pret čehiem un Kolčaka karaspēku Sibīrijā, pēc tam – pret Deņikina (vēlāk – Vrangeļa) Dienvidkrievijas brīvprātīgo armiju. Par varonību kaujās apbalvots ar Sarkanā Karoga ordeni un zelta pulksteni. 1920.gada beigās Gregors līdzīgi simtiem citu strēlnieku atgriezās neatkarīgajā Latvijā un iekļāvās tās dzīvē, pabeidza tiesību zinātņu studijas LU un bija Jelgavas–Bauskas apriņķa tautskolu inspektors līdz pat 1940.gada septembrim, kad tika atlaists. Viņš bija Latvijas armijas rezerves virsleitnants. Interesanti, ka visi trīs Pirmajā pasaules karā bija dienējuši kurzemnieka Jukuma Vācieša komandētajā 5.Zemgales latviešu strēlnieku pulkā, kurā kā rotas un pēc tam bataljona komandieris bija arī pats ģenerālis Jānis Kurelis. Pavisam savādāka pagātne bija grupas pārtikas apgādes grupas priekšniekam pulkvedim Pēterim Liepiņam, kurš1899.gadā beidzis Irkutskas junkurskolu, armijā kļuvis par profesionālu virsnieku. 1918.gadā viņš tika atvaļināts apakšpulkveža pakāpē, bet no tā paša gada decembra dienēja Sibīrijas pretlielinieciskajā armijā kā Irkutskas karaskolas priekšnieka vietnieks. Pēc Kolčaka sakāves 1920.gada sākumā nokļuva gūstā un pēc apcietinājuma kādu laiku pat dienēja sarkanajā armijā turpat Irkutskā, bet 1921.gadā atgriezās dzimtenē. Šeit viņš tika paaugstināts pulkveža pakāpē un līdz atvaļināšanai noteiktā vecuma robežas sasniegšanas dēļ 1931.gadā bija tehniskās divīzijas štāba apgādes daļas priekšnieks. Starp represētajiem bija vairāki Latvijas armijas virsnieki, kuri bija beiguši Latvijas Kara skolu. Jānis Rasa, kurš pēc Jelgavas lauksaimniecības vidusskolas pabeigšanas 1922.gadā iestājās Kara skolā. Viņš bija tālās izlūkošanas eskadriļas lidotājs–novērotājs, vēlāk – meteostacijas priekšnieks un no 1933.gada – 2.diviziona izlūku eskadriļas radiostacijas un pulka sakaru priekšnieks. Virsleitnants Teodors Prikalis 1922.gadā iestājās Kara skolā. 1928.gadā viņu paaugstināja par virsleitnantu. 1940.gada rudenī virsleitnantu Prikali pārskaitīja uz Latvijas armijas bāzes izveidotajā sarkanās armijas 24.teritoriālajā strēlnieku korpusā, kurā viņš palika līdz vācu – padomju kara sākumam. Grupas Skrīveru bataljona komandieris pulkvežleitnants Eduards Graudiņš jau pirms Pirmā pasaules kara pēc obligātā dienesta ieguva rezerves virsnieka pakāpi un karā dienēja Kaukāza frontē, piedaloties kaujās ar Turcijas armiju, tika ievainots un apbalvots ar vairākiem ordeņiem. Tūlīt pēc atgriešanās dzimtenē viņš 1918.gada decembrī iestājās J.Baloža komandētajā rotā Latvijas Pagaidu valdības spēkos un piedalījās visās Kalpaka bataljona kaujās 1919.gadā, vēlāk par varonību tajās tika apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni. No 1919.gada marta komandēja Liepājā saformēto Graudiņa rotu, vēlāk tika paaugstināts par pulkvežleitnantu. 1920.gadā viņš bija Daugavpils komandants un latviešu garnizona priekšnieks apstākļos, kad stāvokli pilsētā pilnībā kontrolēja poļu karaspēks. Tādējādi Graudiņš bija spiests parādīt arī ievērojamas diplomāta iemaņas. Pēc atvaļināšanas 1922.gadā viņš dienēja robežapsardzībā un strādāja valsts darbā Daugavpilī. E.Graudiņš gāja bojā 1945.gada februārī Štuthofas koncentrācijas nometnes evakuācijas gaitā. No aplūkotajām sešu virsnieku biogrāfijām var secināt, ka Kureļa grupas štābā dienēja virsnieki ar ļoti dažādu politisko un militāro pagātni. Tāpat jāizdara secinājums, ka viņus apvienoja vienīgi ideja, kuras būtība bija nacionāla, un pārliecība – cīņa par Latvijas neatkarību, cerība, ka kara beigās izveidosies 1918.gadam līdzīga situācija, kad būs nepieciešams bruņots latviešu spēks.