Provokāciju sākums (15)

1939. gada augustā noslēgtā PSRS un Vācijas pakta rezultātā padomju "ietekmes sfērā" bija iekļauta Latvija un Igaunija, bet 28. septembrī abas totalitārās lielvalstis bija vienojušās arī par Lietuvas pievienošanu padomju sfērai. Uzreiz pēc tam PSRS izvirzīja pirmos ultimātus visām Baltijas valstīm pēc kārtas. Rezultātā Latvija, Lietuva un Igaunija bija spiestas piekrist padomju karaspēka bāzu izvietošanai savās teritorijās. (Ar Lietuvu līgumu noslēdza 1939. gada 10. oktobrī. No pārējiem diviem tas atšķīrās ar apstākli, ka PSRS "atdeva" Lietuvai Viļņu, kuru tikko bija atņēmusi Polijai.) Neizmantotā iespēja 1940. gada maijā – laikā, kad Vācijas fīrers Ādolfs Hitlers Rietumos uzsāka uzbrukumu Francijai, – PSRS diktators Josifs Staļins izlēma, ka pienācis laiks sākt galīgu Baltijas valstu jautājuma risināšanu, tās okupējot. Viens noteikums saglabājās nemainīgs – PSRS nekādā ziņā nedrīkstēja pieļaut iespēju, ka upuri saskaņotu savu rīcību. Staļina mērķu sasniegšanu atviegloja tas, ka, neraugoties uz ārējiem draudiem, Baltijas valstu attiecības šajā laikā bija sarežģītas. Lietuvas arhīvos nesen atrastās, līdz šim nepublicētās liecības ļauj secināt, ka autoritārie Baltijas valstu prezidenti 1940. gada maijā bija domājuši par nepieciešamību beidzot organizēt tikšanos, lai apspriestu draudīgo situāciju un, iespējams, saskaņotu kopīgu rīcības plānu. Maija vidū Igaunijas Valsts prezidents Konstantīns Petss deva rīkojumu sūtnim Rīgā Hansam Rebanem pārrunāt šo jautājumu ar Latvijas ārlietu ministru Vilhelmu Munteru un Lietuvas sūtni Latvijā Petru Dailidi. 15. maija pieņemšanā Lietuvas sūtniecībā igauņu sūtnis uzsvēra, ka šāda tikšanās "tagadējos sarežģītos apstākļos paustu Baltijas valstu politisko solidaritāti". Vilhelms Munters atbildēja – arī Latvijas valdība uzskata, ka prezidentu tikšanās būtu lietderīga. Latvija tomēr izvirzīja noteikumu – tā kā prezidents Kārlis Ulmanis nolēmis "no savas valsts nekur tuvākā laikā neizbraukt, pasākumam jānotiek Latvijā". Lietuvas puse tomēr neuzskatīja par lietderīgu tikšanos organizēt Rīgā. Lieki piebilst, ka Lietuvas prezidents Antans Smetona vēlējās, lai abi pārējie prezidenti brauc pie viņa. Vēl maija beigās V. Munters solīja Lietuvas sūtnim apspriest ar Kārli Ulmani triju Baltijas valstu prezidentu tikšanās jautājumu un pēc tam, iespējams, uzsākt tikšanās protokola sagatavošanu. Viņš piebilda, ka "tādu tikšanos tagadējā laikā organizēt nebūs viegli". Viņam bija taisnība – bija par vēlu. Par to liecināja turpmākie notikumi, kas norisinājās Lietuvā un tās sūtniecībā Maskavā. Lietuva – vājais posms PSRS uztverē Lietuva gan saimnieciski, gan politiski bija vājākais posms Baltijas valstu vidū. Turklāt pēc Viļņas un tās apgabala pievienošanas valsts iekšējais stāvoklis sarežģījās ievērojamā pret Lietuvu nelojālo poļu iedzīvotāju skaita dēļ. Tādēļ nav brīnums, ka PSRS par pirmo provokāciju upuri izraudzīja tieši Lietuvu. 25. maijā pulksten deviņos vakarā Lietuvas sūtnim Maskavā Ladam Natkevičam piezvanīja PSRS Ministru padomes priekšsēdētāja un ārlietu tautas komisāra Vjačeslava Molotova sekretārs un lūdza, lai diplomāts jau tajā pašā vakarā steigšus ierastos Kremlī. Sūtnis ieradās pie Vjačeslava Molotova, būdams pārliecināts, ka runa būs par nākamajā dienā gaidāmās padomju militārās delegācijas izbraukšanas jautājumiem. Vjačeslavs Molotovs lietuviešu diplomātu pieņēmis ar "skābu sejas izteiksmi", uzaicinājis apsēsties un nolasījis "paziņojumu" – notu. PSRS apvainoja Lietuvas valdību un tās drošības iestādes divu padomju karavīru – Nosova un Šmovgiņeca – nolaupīšanā (iepriekš tos "apdzirdot" un pēc tam organizējot viņu aiziešanu no daļas vai pat nogalināšanu) un pieprasīja nekavējoties abus "atdot" sarkanās armijas vadībai Lietuvā. Notā bija arī norādīts, ka notikušajam "var būt smagas sekas". Latvijas sūtnis Lietuvā minēto paziņojumu pamatoti raksturoja kā "tiešām fantastisku dokumentu ar smagiem un galīgi nemotivētiem apvainojumiem tādā mērā, ka pat pieturas punktu nav, ja neskaita divu kareivju vārdus". "Drukas kļūdas" un nemotivēti pārmetumi Ziņa sasniedza Lietuvas ārlietu ministru Jozu Urbši 26. maijā, kad viņš atradās vasarnīcā netālu no Kauņas. Uzzinājis par padomju notu, viņš nekavējoties atgriezās ministrijā, kur saņēma no Drošības departamenta un armijas štāba izlūkošanas daļas vadības apstiprinājumu padomju pārmetumu nepamatotībai. Vakarā Jozs Urbšis uzaicināja pie sevis PSRS sūtni un iesniedza viņam savas valsts atbildi uz padomju notu. Lietuva kategoriski noraidīja izvirzītos apvainojumus, pieprasot sniegt papildu informāciju par notikušo un iespējamajām vainīgajām Lietuvas amatpersonām. Tā arī informēja padomju pusi, ka dots rīkojums izmeklēt aprakstīto karavīru pazušanas gadījumu. PSRS sūtnis jau šajā sarunā gan atzina, ka notā minētais Nosovs ir "drukas kļūda" – īstais uzvārds esot Šutovs. Tomēr viņš tā arī nespēja ministram sniegt detalizētāku informāciju par pazudušajām personām. Nākamajā dienā – 27. maijā – Lietuvas valdība izveidoja speciālu izmeklēšanas komisiju, kura nekavējoties uzsāka darbu. Tajā pašā dienā notika vēl viena J. Urbša saruna ar sūtni un tikko no Maskavas "inspicēšanas nolūkā" iebraukušo PSRS aizsardzības tautas komisāra vietnieku ģenerāli Aleksandru Loktionovu. Pēdējais pastāstīja, ka divi "nolaupītie" kareivji – Pisarevs un Šmovgiņecs – naktī uz 27. maiju atgriezušies savā tanku brigādē. Pirms tam viņi vairākas dienas turēti pazemē, mērdēti badā un "dažādos veidos" tirdīti par padomju karaspēka bruņojumu. Beidzot viens ar galvā uzvilktu maisu (šķietami tādā pašā veidā, kā atvests) izvests ārpus pilsētas un atlaists, bet otrs – izbēdzis. Noklausījies šo stāstu, ministrs J. Urbšis atbildēja, ka tas izklausās kā ņemts no "Tūkstoš un vienas nakts pasakām" un ka "Lietuvas valdībai nav saprotams, kas šeit pēdējā laikā ir sācis notikt". Lietuviešu lūgumi atļaut drošības iestāžu pārstāvjiem nopratināt minētos kareivjus, lai varētu gadījumu izmeklēt, rezultātus nedeva. PSRS puses pārstāvji to vienkārši nepieļāva. Tūlīt pēc tam – 29. maijā – PSRS Telegrāfa aģentūra nāca klajā ar paziņojumu, kurā minētie pārmetumi bija atkārtoti. Šie notikumi izraisīja Lietuvas valdības nemieru. Jāņem vērā, ka atsevišķi karavīri no padomju garnizoniem Lietuvā dažādu apstākļu dēļ bija pazuduši arī iepriekš (galvenokārt minētais bija saistīts ar vienkāršu nedisciplinētību vai dezertēšanu), tomēr padomju puse nekad līdz tam nebija izvirzījusi pretenzijas. Lietuvas valdība veica visu iespējamo, lai stāvokli noregulētu. 30. maijā Lietuvas Ministru kabinets īpašā sēdē izskatīja padomju pārmetumu jautājumu. Valdība nolēma nosūtīt uz Maskavu Lietuvas ārlietu ministru J. Urbši kopā ar Aizsardzības ministrijas pārstāvi sakariem ar PSRS karaspēku Lietuvā ģenerāli Miku Reklaiti, lai viņi sarunās ar padomju valdības pārstāvjiem noskaidrotu visus neskaidros jautājumus. M. Reklaiti turklāt atbrīvoja no divīzijas komandiera pienākumiem, uzdodot nodarboties vienīgi ar padomju karaspēka lietām. Tajā pašā dienā Reklaitis lūdza ievērojami pastiprināt policijas darbību rajonos ap padomju garnizoniem. Nožēlojami, ka šajās traģiskajās dienās Baltijas valstu nespēja saprasties pat radīja kuriozas situācijas. 29. maijā Lietuvas pilsētā Škodā kopā ar sarkanās armijas virsnieku bija spiests ierasties arī Latvijas armijas virsnieks. Padomju virsnieks sarunā ar vietējo lietuviešu robežpolicijas priekšnieku centās noskaidrot, vai Žemaitijā netiek koncentrēts lietuviešu karaspēks uzbrukumam Liepājai. 1940. gada 14. jūnijā PSRS izvirzīja Lietuvai kā pirmajai no Baltijas valstīm ultimātu, lai tā nomaina valdību un atļauj ievest valstī padomju karaspēku neierobežotā daudzumā. 15. jūnijā Lietuvu okupēja padomju karaspēks. Vēl pēc divām dienām tas pats liktenis sagaidīja arī divas pārējās Baltijas valstis – Latviju un Igauniju.