Trimdas "mazajā Latvijā" – Eslingenē (1)

Lielākā latviešu bēgļu nometne bija Eslingenē, Dienvidvācijā, kur sapulcējās vairāk nekā seši tūkstoši latviešu. Šis stāsts ir par Eslingeni, šo trimdas "mazo Latviju"." Ar šiem vārdiem sākas ASV un Kanādas latviešu uzvestā dziesmu spēle "Eslingena", kuras vienpadsmit viesizrādes jūlija vidū priecēja daudzus tūkstošus skatītāju Nacionālajā teātrī Rīgā. Šajā rakstā par to, kā Eslingene saglabājusies tās bijušo iemītnieku atmiņās un citās vēstures liecībās, kā arī par to, kādi bija dažu izrādes varoņu prototipi īstajā dzīvē. "Dieva putniņi" pēckara Vācijā Otrā pasaules kara beigās Rietumvācijā patvērumu atrada vismaz 120 tūkstoši latviešu bēgļu (no tiem 25 tūkstoši – karagūstekņi), no kuriem amerikāņu okupācijas zonā atradās 55%, britu – 42%, franču – 2%, un visās trīs zonās Austrijā – 2%. Vairākums no viņiem ieguva pārvietoto personu – DP (Displaced Persons) statusu un tika izvietoti speciālās "dīpīšu" nometnēs. (Paši latvieši sevi ironiski sauca par "Dieva putniņiem" vai "Dieva pabērniem". – U. N.) Tur viņi nonāca Apvienoto Nāciju Palīdzības un rehabilitācijas administrācijas UNRRA (United Nations Relief and Rehabilitation Administration), vēlāk Starptautiskās bēgļu organizācijas IRO (International Refugee Organization) pārraudzībā. Pēc oficiālās statistikas, 1945. gada vasarā Rietumvācijā bija uzskaitīti 82 tūkstoši latviešu civilo bēgļu, kas dzīvoja UNRRA apgādībā 294 nometnēs, bet 1947. gada 1. jūlijā IRO pakļautajās bēgļu nometnēs bija reģistrēti 82 770 latviešu. 1946. gadā Eslingenē reģistrēto latviešu bēgļu skaits svārstījās no 5700 līdz 5800 cilvēkiem, no kuriem vairāk nekā 1200 bija bērni, jaunāki par 15 gadiem, bet starp pieaugušajiem sieviešu skaits bija par 600 lielāks nekā vīriešu. Nometnē bija reģistrēti 264 zemnieki un 200 ierēdņi. Te bija apmetušies 23 dažādu konfesiju garīdznieki. Eslingenē bija izveidojusies visdažādāko profesiju buķete – 37 ārsti, 33 zobārsti, 37 medmāsas, 27 mūziķi, 14 arhitekti, 24 inženieri, 150 skolotāji, astoņi zinātnieki, 17 rakstnieki un žurnālisti, 24 gleznotāji, 41 aktieris, 48 juristi un daudzi citi. UNRRA direktors Eslingenē francūzis Renē Pinzons du Sel 1946. gadā augsti novērtēja latviešu labo izturēšanos, organizatoriskās spējas, vēlmi mācīties, kā arī amatu prasmes. Eslingenes nometne pastāvēja līdz 1950. gada maijam, kad to slēdza. 40. gadu beigās, pēc masveida izceļošanas no Vācijas uz citām mītnes zemēm, Rietumvācijā uz dzīvi bija palikuši vairs tikai 50 tūkstoši latviešu. "Mazā Rīga" Nekāras krastos Kara posts Eslingeni tikpat kā nebija skāris. Kara beigās tajā ienāca franču karaspēks, bet vēlāk amerikāņu armija. Pirmos latviešu bēgļus, kuri drīz vien pēc Vācijas kapitulācijas ieradās Eslingenē, sagaidīja dzelzceļa stacijas ēka, kuras logi bija bez stikliem vai aizsisti ar dēļiem, un pašu vāciešu vēl kara beigās uzspridzinātais tilts pār Nekāras upi. Tie pilsētā bija vienīgie kara postījumi. Eslingenes lepnākā celtne bija gotiskā stilā celtā Dievmātes katedrāle ar diviem torņiem, kas majestātiski pacēlās pāri pilsētai. Savus pirmos iespaidus par ierašanos Eslingenē emocionāli aprakstījis pazīstamais latviešu aktieris un zīmētājs Reinis Birzgalis: "Ieinteresēti raudzījāmies apkārt. Tad tāda izskatījās Eslingene! Vīna dārzi un ābeļu meži to apņēma no visām debesu pusēm. Vācu dzejnieku un studentu apdziedātā Nekāra sadalīja to divās daļās. – "Nudien būs mazā Rīga ar mazo Daugavu!" [..] Lauzītā vācu valodā taujājām kādam kungam pēc latviešu bēgļu nometnes. Uzrunātais atbildēja latviski: ejiet pāri tiltam! Otrā pusē latviešu valodu vien dzirdēsit. [..] Jau ejot pāri upei, dzirdējām pazīstamās skaņas, un otrā pusē tik tiešām vai uz katra soļa skanēja mīļā valoda. Vīru un sievu augumi liecināja par piederību mūsu tautas celmam. Redzot vienkopus tik daudz likteņa brāļu un māsu, sirdī gluži neviļus iezagās patīkams satraukums. Kaut viss labi izdotos! Kaut arī mums te atrastos pagaidu mājvieta!" Arī profesors Ludis Bērziņš, kurš bieži viesojās Eslingenē, atmiņās raksta, ka, ejot pāri Nekāras tiltam un dzirdot runājam tikai latviešu valodā, viņam licies, ka tūlīt nonāks Pārdaugavā. Eslingenes latviešu komandants Izrādē attēlotajam Eslingenes latviešu komandantam Žanim Liepam ir savs vēsturiskais prototips. Gandrīz visu nometnes pastāvēšanas laiku tas bija bijušais diplomāts, Latvijas Ārlietu ministrijas nodaļas vadītājs Kārlis Kalniņš [20.– 30. gados strādājis arī kā atašejs Latvijas ģenerālkonsulātā Berlīnē un kā 1. šķiras sekretārs Latvijas pastāvīgajā delegācijā Tautu Savienībā Ženēvā – U. N.]. Viņš komandanta amatā ar nelieliem pārtraukumiem bija no 1945. gada oktobra līdz 1952. gada janvārim. Jāatzīmē, ka Eslingenē atšķirībā no daudzām citām latviešu bēgļu nometnēm tās vadību nevis iecēla, bet ievēlēja demokrātiskās vēlēšanās, kurās piedalījās vairāki kandidātu saraksti. No 1945. līdz 1947. gadam Kārlis Kalniņš bija arī Latvijas Sarkanā Krusta ģenerālsekretārs Vācijā. Ādolfs Šilde atceras, ka viņš nerimstoši apmeklējis ASV armijas galvenos militāros štābus Vācijā, rūpējoties par latviešu karagūstekņu atbrīvošanu un meklējot viņiem dzīves vietas. Nereti ar gudru ziņu apejot oficiālos UNRRA un IRO noteikumus, kas ierobežoja bijušo karavīru tiesības apmesties DP nometnēs, izdevās panākt, ka liela daļa no viņiem nonāca Eslingenē. Kādā apģērbu vākšanas akcijā eslingenieši savāca un nosūtīja Sarkanajam Krustam smago automašīnu ar vīriešu apģērbiem. Tos dažās dienās izdalīja latviešu karagūstekņiem Vesterbūras nometnē, lai viņi varētu savu militāro ietērpu apmainīt pret civilistu drēbēm. Par latviešu karavīru atbrīvošanu no gūsta aktīvi iestājās arī Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps profesors Dr. Teodors Grīnbergs, kurš iesniedza vairākus memorandus dažādiem Vācijā izvietoto ASV militāro iestāžu pārstāvjiem. 1946. gada 12. jūnijā Eslingenē rakstītajā memorandā viņš uzsvēra: "Visi latvieši augstu novērtē bijušo latviešu karavīru atbrīvošanu no ieslodzījuma. Vācu okupācijas iestāžu veiktās latviešu mobilizācijas atzīšana par prettiesisku un piespiedu kārtā veiktu pierāda dižās amerikāņu demokrātijas godīgumu un dziļo taisnīguma izjūtu." Pēc T. Grīnberga iniciatīvas 1946. gada 10. un 11. jūlijā Eslingenē sanāca arī visu Vācijas okupācijas joslu latviešu luterāņu mācītāju konference, kurā piedalījās 120 dalībnieki. Izrādē attēlotā PSRS militāro pārstāvju ierašanās nometnē notika 1946. gada 24. oktobrī. Padomju sakaru virsnieks majors Liberts Augusta Kirhenšteina vārdā aicināja visus atgriezties dzimtenē. Atbildot uz jautājumu, vai atgriešanās Latvijā nozīmē izsūtīšanu uz Sibīriju, viņš, lauzītā valodā meklējot vārdus, teicis: šodien Latvija ir tas pats, kas Sibīrija. Uzzinājuši, ka Latvijā dzīves apstākļi ir tādi paši kā 1940./41. gadā un ka NKVD priekšnieks Alfons Noviks joprojām ir savā amatā, sapulcējušies demonstratīvi atstājuši sanāksmes zāli. Latviešu laikraksti un grāmatas Eslingenē iznāca divpadsmit dažāda nosaukuma izdevumi latviešu valodā – lielākais latviešu laikraksts Vācijā "Latviešu Ziņas", avīzes "Dzimtene", "Dzintarzeme", "Eslingenes Biļetens", žurnāls "Ceļa Vēstis" un citi. Pa dažādiem ceļiem nometni sasniedza arī padomju okupētajā Latvijā izdotais laikraksts "Cīņa" un žurnāls "Karogs". Darbību Eslingenē atjaunoja arī Helmāra Rudzīša grāmatu izdevniecība "Grāmatu Draugs", kuras paspārnē iznāca literārais mēnešraksts "Laiks". 1947. gadā mēnešrakstā publicēto rakstu konkursā lasītāji par labākajiem atzina: daiļliteratūrā – Anšlavu Eglīti par komēdiju "Kazanovas mētelis", lirikā – Zinaidu Lazdu par balādi "Varoņa kaps", bet apcerējumos – Dr. phil., profesoru Paulu Jurēviču par rakstu "Kultūras traģēdija". H. Rudzītis izdeva arī bērnu žurnālu "Laiks bērniem". Eslingenē iznāca arī daudzu latviešu literātu – Pētera Aigara, Alfreda Dziļuma, Anšlava Eglīša, Nikolaja Kalniņa, Voldemāra Kārkliņa, Ilonas Leimanes, Knuta Lesiņa, Zentas Mauriņas un citu – oriģināldarbi. Eslingenes nometnē domāja arī par arodu apgūšanu, kas latviešiem varētu noderēt jaunajās mītnes zemēs pēc izceļošanas no Vācijas. Noorganizēja speciālus arodu kursus, kuru beidzējiem izsniedza oficiālu IRO apliecību. Pārkvalificējās arī daudzi latviešu inteliģences darbinieki. H. Rudzītis atceras – tā kā grāmatu izdevēja amatu neuzskatīja par arodu, kas varētu pavērt ceļu izbraukšanai uz ASV, viņš apguvis arī krāsotāja profesiju. Vēlākais avīzes "Laiks" redaktors Kārlis Rabācs savukārt izmācījies par mūrnieku. 1946. gada pavasarī Eslingenē darbojās arī latviešu tautskola un ģimnāzija, arodu skolas – Tautas augstskola ar četru līdz sešu mēnešu ilgiem kursiem lauksaimniecībā un lopkopībā, kā arī UNRRA tehniskā skola un citas mācību iestādes. Eslingenes latvieši brauca studēt arī uz citām Vācijas augstskolām. Mākslas un kultūras dzīve 1946. gada 17. novembrī Eslingenē atklāja vērienīgu latviešu tēlotājas mākslas un amatnieku darbu izstādi. Izstādīto darbu autori bija Augusts Annuss, Jānis Kuga, Ludolfs Liberts, Sigismunds Vidbergs, Anšlavs Eglītis un daudzi citi mākslas meistari. Eslingenē dzīvoja slavenais dziedātājs Ādolfs Kaktiņš, komponists Volfgangs Dārziņš un vēl citi pazīstami latviešu mākslinieki. Izrādē pieminētais Mariss Vētra Eslingenē gan nevarēja stāvēt rindā pēc "zaļajām briesmām" (vairākkārt uzsildītās zirņu zupas), jo viņš bēgļu gaitās bija nonācis nevis Vācijā, bet Zviedrijā. 1947. gada 25. maijā Eslingenē norisinājās amerikāņu okupācijas zonā Vācijā visplašākie latviešu dziesmu svētki, kuros piedalījās tūkstoš koristu un apmēram 7000 viesu. Izrādē nav aizmirsts arī Eslingenes latviešu teātris, kas nometņu gados sasniedza patiešām augstu profesionālu līmeni. Šajā teātrī režisoru Kārļa Veica un Jāņa Lejiņa vadībā darbojās pazīstami Rīgas un Jelgavas teātru aktieri Lilija Štengele, Irma Graudiņa, Elvīra Līcīte, Elza Tauriņa, Augusts Mitrēvics, Reinis Birzgalis, Valfrīds Streips un vairāki citi. Izcilas bija profesora J. Kugas zīmētās skatuves dekorācijas. Teātris uzveda tikai latviešu autoru – klasiķu un jauno dramaturgu lugas. Pirmā izrāde – Rūdolfa Blaumaņa komēdija "No saldenās pudeles" bijušajā vācu lidotāju skolā Eslingenē notika 1945. gada Ziemassvētkos. Pirmizrādes norisi aizrautīgi un ar daļēju ironiju atceras R. Birzgalis: "Izrādes gaitā attiecīgās vietās zāli pāršalc smieklu jūra. Labu brīdi pēc tam atskan viena cilvēka skaļi smiekli. Tā tas turpinās visu cēlienu un mulsina tēlotājus, kuri jau nonākuši citā posmā, citās sajūtās. Starpbrīdī noskaidrojas, ka atsevišķais smējējs ir UNRRA direktors Pindzele [domāts Renie Pinczon du Sel. – U. N.]. Viņš allaž iztaujājis savu latviešu sekretāri par vispārējās jautrības iemeslu un pēc joku pārtulkojuma laidis vaļā savu smējienu." Līdz 1949. gada 24. jūlijam teātris sniedza 500 izrādes (no tām 178 – Eslingenē ar aptuveni 62 tūkstošu apmeklētāju piedalīšanos), viesojoties 45 latviešu nometnēs ar kopējo auditoriju 220 583 cilvēki. Eslingeniešiem svešas nebija arī sporta nodarbības. Nometnes pagalmā, kurš pirms tam bija aizņemts ar vairākus metrus augstām atkritumu kaudzēm, bija izveidoti sporta spēļu laukumi. Eslingenieši spēlējuši futbolu, basketbolu un volejbolu, nodarbojušies ar vieglatlētiku, tomēr no sporta veidiem populārākais esot bijis teniss. Latviešu "uzņēmēji" un "pašapgādnieki" "Eslingenas" izrādē īpaši kolorīti darbojas divi latviešu spekulanti – Fredis un Mika. Viņiem līdzīgus darboņus savās atmiņās raksturo bijušais sabiedrisko lietu ministrs Alfreds Bērziņš. Latviešu bēgļu nometnēs Vācijā esot izveidojusies "jauna mantīgo šķira", t. s. "pašapgādnieki", kas spekulējuši un tirgojušies ar visu, kas vien nonācis viņu rokās. Augstākās šķiras spekulanti esot dzīvojuši lielākajos latviešu centros, arī Eslingenē, kur tirgojušies ar zeltu un dārgakmeņiem, un mazajās nometnēs viņiem bijis pat savs uzpircēju tīkls. Viņi daudz labāk ģērbušies, dzīvojuši labākās telpās vai arī īrējuši no vāciešiem vienu vai vairākas istabas ārpus nometnes. Arī spekulantu vidusšķira neesot nodarbojusies ar sīkumiem. Viņi vairumā uzpirkuši gaļu (uzreiz veselu vērsi vai nobarotu cūku). Pārpircēju rīcībā bijis vai nu zirgu pajūgs, vai pat smagais auto, ar ko ērti varēja sasniegt attālākus vācu zemnieku ciemus, kuru iemītniekus vēl nebija apstaigājuši un ar augstām cenām samaitājuši mazie uzpircēji. Pēdējie tad arī darījuši melno darbu, savācot no nometnes iedzīvotājiem cigaretes, kafiju vai kādas citas vāciešiem grūti pieejamas mantas, pret ko pretī dabūjuši sviestu, speķi un citus pārtikas produktus. A. Bērziņš raksta: "Daudzi šos pašapgādniekus nosodīja un pat noniecināja, kaut galu galā bija spiesti griezties pie viņiem, lai kaut cik uzlabotu nometņu devu vienmuļību un kvalitāti. Īstenībā šie peltie starpnieki vācu zemnieku un nometņu iemītnieku starpā bija noderīgi un pat neaizstājami, jo ar savu riskēšanu un izdomas māku, kā apiet okupācijas varas noteikumus un sargus, sagādāja lielu atvieglojumu nometnes dzīvē." It īpaši viņi noderēja nometnes pastāvēšanas sākuma posmā, kad bez "zaļajām briesmām" eslingeniešus baroja tikai ar baltmaizi un sviesta vietā nereti izsniedza taukus. Stiprāku dzērienu mīļotāji ar "pašbrūvēšanu" neesot nodarbojušies, jo bijuši pieejami dažādi augļu un vīnogu sulu surogāti ar diezgan augstu spirta procentu. Īpaši populārs bijis t. s. cvečkins. Dāvana Eizenhaueram Nacionālā teātra skatītāji atceras ainu no izrādes, kurā eslingenieši ar satraukumu un lielu rūpību gaida Rietumu sabiedroto virspavēlnieka Eiropā ģenerāļa Dvaita Eizenhauera vizīti, kas gan nenotika, jo viņš izvēlējās apmeklēt citu latviešu bēgļu nometni. Līdz ar to viņam nebija lemts baudīt Eslingenes latviešu "cepešus un šmorējumus" un saņemt viņu sarūpētās dāvanas. Tomēr vēlāk, 1953. gadā pēc ievēlēšanas par ASV prezidentu, no latviešu trimdiniekiem ASV viņš saņēma kāda bijušā Eslingenes iemītnieka darinātu dāvanu – gleznotāja Ludolfa Liberta zīmēto gleznu "Rīgas torņi". Tā ilgāku laiku atradās ASV prezidenta darba kabinetā Baltajā namā un bieži vien bija redzama fonā TV ekrānos, kad D. Eizenhauers pieņēma ārvalstu delegācijas vai tikās ar žurnālistiem. Kopā ar ASV prezidentu tā greznoja arī prestižā žurnāla "Life" 1956. gada 12. marta numura vāku.